Un trīs jūdzes no Dausonas kaut kas patiešām gadījās. Smoukam par lielu pārsteigumu, Lielais Olafs pielēca kājās, lai, lādēdamies un pātagu vicinādams, izspiestu no suņiem pēdējās spēku paliekas. Tādu izrāvienu mēdz pietaupīt pēdējiem simts jardiem, nevis trim jūdzēm pirms finiša. «īsta suņu bendēšana,» nodomāja Smouks. Viņa paša pajūgs bija lielisks. Visā Jukonā nebija iespējams atrast suņus, kas būtu vairāk nodarbināti vai turēti labākos apstākļos. Turklāt Smouks bija daudz strādājis ar tiem, ēdis un gulējis kopā ar tiem, sīki jo sīki pazina katra suņa īpatnības, zināja arī to, kā labāk iedarboties uz dzīvnieka saprātu un tādējādi izdabūt no viņa pēdējo centības drusciņu.
Viņi uzbrauca uz neliela sastrēguma un tālāk joņoja pa gludu ledu. Lielais Olafs bija labi ja piecdesmit pēdas priekšā. Pēkšņi no sāniem izšāvās kaut kādas kamanas, un Smouks saprata, kāpēc Lielais Olafs tik nežēlīgi triec savus suņus. Viņam vajadzēja izrauties priekšā, izmantojot to, ka Olafs mainīs suņus. Šis žirgtais pajūgs, kas bija gaidījis, lai aizvestu viņu līdz mērķim, bija Smoukam pilnīgs pārsteigums. Pat tie sacensību dalībnieki, kas brauca aiz viņa, nebija to zinājuši.
Smouks izmisīgi mēģināja tikt garām, kamēr Lielais Olafs mainīja pajūgu. Saskubinājis suņus, viņš pieveica tās piecdesmit pēdas, kas viņu šķīra no sāncenša. Kliegdams un pātagu vicinādams, viņš piebrauca tam blakus, un beidzot viņa priekšējais suns skrēja plecu pie pleca ar Lielā Olafa vedējiem. Otrā pusē tieši blakus slīdēja maiņas kamanas. Joņojot ar tādu ātrumu, Lielais Olafs neuzdrošinājās pārlēkt tajās. Ja viņam misētos un viņš nokristu, Smouks tiktu priekšā — un sacensības būtu zaudētas.
Lielais Olafs mēģināja atrauties, lieliski vadīdams suņus, bet Smouka priekšējais suns neatpalika no viņa ve- dējsuņa. Pa reizei sasizdamās kopā, visas trīs kamanas kādu pusjūdzi slīdēja blakus. Gludais ceļa posms tuvojās beigām, kad Lielais Olafs nolēma riskēt. Kad lidojošās kamanas bija gandrīz vai saskārušās, viņš lēca un pēc brīža jau tupēja uz ceļiem, ar kliedzieniem un pātagu dzīdams uz priekšu nenogurdinātos suņus. Gludais ceļš saruka par šauru taciņu, uz kuras Lielais Olafs izdrāzās, apsteigdams sāncensi tikai par kādu jardu.
Smouks nosprieda, ka cilvēks nav uzvarēts, kamēr viņš nav uzvarēts, un, lai kā Lielais Olafs trieca suņus, tofnēr viņam neizdevās atrauties no Smouka. Neviens no pajūgiem, kurus Smouks tajā naktī bija vadījis, nebūtu spējis izturēt tik nāvējošu ātrumu un sacensties ar jestriem suņiem — neviens, izņemot šo. Un tomēr ātrums bija nāvējošs, un, kad viņi sāka liekt līkumu apkārt stāvajai kraujai pie Klondaiksitijas, viņš juta, ka suņi sasprindzina pēdējos spēkus. Tie gandrīz nemanāmi atpalika, Lielais Olafs pēdu pa pēdai atrāvās, līdz bija priekšā pārdesmit jardus.
Uz ledus salasījušies Klondaiksitijas iedzīvotāji sveica viņus ar skaļiem «urā» saucieniem. Šajā vietā Klondaika ietek Jukonā, bet pusjūdzi tālāk viņpus Klondaikas, labajā krastā, atrodas Dausona. Ļaudis auroja kā negudri, un Smouks ieraudzīja, ka viņam tuvojas kaut kādas kamanas. Viņš pazina tajās iejūgtos lieliskos dzīvniekus. Tie piederēja Džojai Gastelai. Un Džoja Gastela dzina tos. Vāver- ādas parkas kapuce bija atmesta uz muguras, atsedzot kamejai līdzīgo sejas ovālu, kas iezīmējās pret kuplajiem matiem. Meitene bija novilkusi dūraiņus un, turēdama pātagu kailās rokās, dzina suņus.
— Leciet! — Džoja uzkliedza, kad viņas vedējsuns atņirdza zobus pret Smouka suni.
Smouks ielēca kamanās viņai aizmugurē. No viņa smaguma kamanas stipri salīgojās, bet meitene palika tupam un vicināja pātagu.
— Hei, hei! Nu-ū, ātrāk! Nu-ū! — viņa kliedza, un suņi smilkstēja un vaukšķēja, pilni nevaldāmas vēlēšanās atdot visus spēkus un par katru cenu panākt Lielo Olafu.
Un tad, kad vedējsuns gandrīz jau skāra Lielā Olafa kamanu pakaļgalu un saka jardu pa jardam apdzīt sāncensi, lielais pūlis Dausonas krastā galīgi zaudēja prātu. Tas tiešām bija liels pūlis, tāpēc ka visi zelta meklētāji bija pametuši darbu un atnākuši šurp, lai redzētu, ar ko beigsies sacensības, bet ar sakaitēto atmosfēru simts desmit jūdžu garās distances beigās varēja attaisnot jebkuru ārprātu.
— Kad būsiet ticis priekšā, es lēkšu ārā no kamanām! — Džoja uzkliedza pār plecu.
Smouks mēģināja iebilst.
— Un piesargieties no asā pagrieziena pusceļā uz krastu, — viņa brīdināja.
Abu pajūgu suņi, kurus šķīra piecas sešas pēdas, skrēja blakus. Lielajam Olafam, vicinot pātagu un kliedzot, izdevās kādu minūti noturēt līdzsvaru. Bet tad Džojas vedējsuns palēnām, collu pa collai sāka izvirzīties priekšā.
. — Sagatavojieties! — viņa uzsauca Smoukam, — Pēc brīža es jūs atstāšu. Ņemiet pātagu!
Un, kad Smouks stiepa roku, lai satvertu pātagu, viņi izdzirdēja Lielā Olafa brīdinājuma saucienu, taču bija jau par vēlu. Olafa vedējsuns, saniknots par to, ka viņu apdzen, metās uzbrukumā un iecirta Džojas vedējsunim sānos ilkņus. Tūlīt arī pārējie suņi klupa cits citam vilnā. Kamanas uzgrūdās virsū kaušļiem un apgāzās, Smouks uzrausās kājās un mēģināja dabūt augšā arī Džoju. Bet meitene atgrūda viņu, kliegdama:
— Ejiet!
Lielais Olafs jau bija piecdesmit pēdas priekšā, stingri apņēmies uzvarēt šajā sacensībā. Smouks paklausīja, un, kad abi tuvojās Dausonas krastam, viņš jau mina sāncensim uz papēžiem. Bet pašā krastā Lielais Olafs uzkāpa apbrīnojami viegli, atgūdams pēdas divpadsmit.
Piecus kvartālus tālāk uz galvenās ielas atradās zelta raktuvju inspektora kantoris. Iela bija tik pilna, it kā ļaudis būtu sanākuši noskatīties parādi. Šoreiz Smoukam vairs nebija tik viegli panākt savu milzīgo pretinieku, bet, panācis Olafu, viņš netika tam garām. Plecu pie pleca viņi skrēja pa šauro eju starp zvērādās ģērbušos gavilējošo ļaužu biezajiem mūriem. Te viens, te otrs ar neticamu piepūli ieguva kādu collu, lai tūliņ to atkal zaudētu.