Ja līdz šim skrējiens bija bijis nāvējošs suņiem, tad šobrīd tas bija tikpat bīstams viņiem pašiem. Bet viņi dzinās pēc miljons dolāriem un liela goda Jukonas zemē. Vienīgais ārējais iespaids, ko Smouks uztvēra šajā trakajā stie- pienā, bija pārsteigums, ka Klondaikā ir tik daudz cilvēku. Viņam nekad nebija gadījies redzēt tos visus vienkopus.
Smouks juta, ka negribot sāk atpalikt, un Lielais Olafs platiem soļiem devās uz priekšu. Smoukam šķita, ka sirds pārplīsīs, bet kājas viņš nejuta nemaz. Viņš zināja, ka tās lido zem viņa, bet nezināja, kā likt tām lidot turpmāk, tāpat arī nezināja, kā ar gribas piepūli iedarboties uz kājām un piespiest tās darboties, lai atkal panāktu konkurentu.
Pēkšņi viņi priekšā ieraudzīja inspektora kantora durvis. Viņi pēdējo reizi velti mēģināja atrauties viens no otra. No tā nekas neiznāca, un abi reizē metās iekšā pa durvīm, pamatīgi sadūrās un nostiepās garšļaukus uz grīdas.
Viņi piecēlās sēdus, bet bija pārāk izmocījušies, lai tiktu uz kājām. Lielais Olafs, kuram sviedri lija aumaļām, smagi sēkdams, kampa gaisu un nekādi nespēja atgūt valodu. Tad viņš ar nepārprotamu nolūku sniedza roku; Smouks pasniedza savējo, un viņi sarokojās.
— Esat gan savārījuši karstu putru, — Smouks izdzirdēja inspektoru sakām, bet tas notika it kā sapnī, un balss izklausījās ļoti smalka un ļoti tāla. — Un es varu teikt tikai to, ka jūs abi esat uzvarējuši. Jums būs jādala zemes gabals uz pusēm. Jūs esat kompanjoni.
It kā apstiprinot šo vienošanos, abi smagi pacēla un nolaida rokas. Lielais Olafs izteiksmīgi māja ar galvu un purpināja.
— Jūs, nolādētais čečako! — tas bija viss, ko viņš pateica, bet šie vārdi pauda apbrīnu. — Nezinu, kā jūs to izdarījāt, bet izdarījis jūs to esat.
Lielais pūlis ārā viļņojās un murdēja, bet kantoris bija tā pieblīvēts, ka ābolam nebūtu kur nokrist. Smouks un Lielais Olafs gribēja piecelties un palīdzēja viens otram tikt augšā.
Smoukam. kājas nemaz neklausīja, un viņš streipuļoja kā piedzēries. Lielais Olafs meimuroja viņam pretī.
— Nelāgi iznāca, ka mani suņi uzklupa jūsējiem.
— Tur neko nevarēja darīt, — smagi elpodams, atteica Smouks. — Es dzirdēju, ka jūs kliedzat.
— Zināt, — Lielais Olafs turpināja, acīm spīdot, — tā meitene ir sasodīti jauķa, vai ne?
— Sasodīti jauka meitene, — piekrita Smouks.
SATURS
SMOUKS BELJU
Gaļas garša. Tulk. 0. Sarma……………………………… …… 7
Gaļa. Tulk. 0. Sarma …… , 30
Drāšanās uz Skvokrīku. Tulk. 0. Sarma … 53
Mazais sapņo. Tulk. 0. Sarma………………………………………… 73
Cilvēks otrā krastā. Tulk. O. Sarma , 88
Kurš būs pirmais? Tulk. O. Sarma………………………………… 106