— Es nospriedu to pašu, — atbildēja Smouks. — Atbrīvosim visus no darba, atstāsim tikai kādus desmit divpadsmit. Lai nomaina cits citu. Mēs ari varam nomainīt viņus. Skuju novārījumu dosim arī turpmāk.
— No tā nav nekāda labuma.
— Var jau būt, ka nav, bet tas viņiem vismaz nekaitē.
— Vēl viens izdarījis pašnāvību, — Mazais pavēstīja otrā rītā. — Tas ir Filipss. Es jau labu laiku redzēju, ka uz to pusi iet.
— Tur mēs neko nevaram darīt, — novaidējās Smouks. — Ko tu iesaki, Mazais?
— Kas? Es? Man nav ko ieteikt. Lai viss iet savu gaitu.
— Tas nozīmē, ka viņi visi apmirs, — iebilda Smouks.
— Tikai ne Ventvorts, — norūca Mazais, tāpēc ka viņš jau sen, tāpat kā Smouks, nevarēja ciest šo tipu.
Smouku mulsināja tas, ka Ventvortam slimība brīnumainā kārtā neķērās klāt. Kāpēc viņš vienīgais nav saslimis ar skorbutu? Kāpēc Lora Siblija ienīst viņu un tajā pašā laikā gaužas, pinkšķ un lūdzas viņu? Ko viņa lūdz no šī cilvēka, un ko viņš nedod Lorai?
Vairākkārt Smouks tīšām iegriezās pie Ventvorta ēdienreizē. Tikai viens viņam likās aizdomīgs — aizdomas, ar kādām Ventvorts uzņēma viņu. Pēc tam Smouks mēģināja iztaujāt Loru Sibliju.
— Zaļie kartupeļi izārstētu visus, — viņš ieminējās pravietotājai. — Es zinu to. Esmu redzējis, kā tas palīdz.
Ticība, sarūgtinājums un naids, kas uzliesmoja viņas acīs, liecināja, ka Smouks ir ticis uz pēdām.
— Kāpēc jūs ar tvaikoni neatvedāt līdzi svaigus kartupeļus? — viņš jautāja.
— Mēs vedām. Bet, pabraukuši pa upi uz augšu, mēs Fortjukonā tos izdevīgi pārdevām. Mums bija daudz žāvētu kartupeļu, mēs zinājām, ka tie labāk uzglabājami. Tie pat nesasalst.
Smouks novaidējās.
— Un jūs tos visus pārdevāt? — viņš jautāja.
— Jā. Kā lai mēs to būtu zinājuši?
— Bet vai kādi pāris maisi nevarēja palikt.,, nejauši aizķerties uz tvaikoņa?
Mazliet saminstinājusies, viņa papurināja galvu, tad piebilda:
— Mēs neko neatradām.
— Bet te nevar būt? — viņš nelikās mierā.
— Kā es to varu zināt? — čerkstošā balsī atjautāja Lora Siblija. — Pārtika nebija manā pārziņā.
— To pārzināja Eimoss Ventvorts, — secināja Smouks. — Ļoti labi. Bet tagad pasakiet savas domas. Tas paliks starp mums. Kā jums šķiet, vai Ventvorts nav kaut kur nobēdzinājis mazliet zaļu kartupeļu?
— Nē, noteikti nav. Kāpēc lai viņš slēptu?
— Bet kāpēc ne?
Sieviete paraustīja plecus.
Lai kā Smouks pūlējās, viņam neizdevās piespiest Loru Sibliju atzīt, ka tāda iespēja pastāv.
— Ventvorts ir cūka, — tāds bija Mazā spriedums, kad Smouks pastāstīja viņam par savām aizdomām.
— Un Lora Siblija arī, — piebilda Smouks. — Viņa ir pārliecināta, ka viņam ir kartupeļi, bet klusē par to un cenšas panākt, lai Ventvorts dalās ar viņu.
— Bet viņam nenāk ne prātā, vai ne? — Mazais nolamāja grēcīgo cilvēku dzimumu ar vienu no savām spožākajām lamuvārdu tirādēm un ievilka elpu. — Abi labi, bāz tik maisā. Kaut dievs par sodu sapūdētu viņus ar skorbutu, tas ir viss, ko es varu teikt. Bet tagad iešu un sadošu Ventvortam pa galvu.
Taču Smouks aizstāvēja diplomātiskas sarunas. Tajā naktī, kad visa nometne vaidēja un gulēja, bet varbūt arī vaidēja un negulēja, viņš aizgāja uz Ventvorta neapgaismoto būdu.
— Uzklausiet mani, Ventvort, — viņš sacīja. — Lūk, šajā maisiņā man ir zelta smiltis par tūkstoš dolāriem. Es esmu viens no šī novada bagātajiem un varu to atļauties. Šķiet, ka man sākas skorbuts. Dodiet man vienu zaļu kartupeli, bet es došu jums zelta smiltis. Ņemiet pasveriet rokā.
Smouks nodrebēja, kad Ventvorts tumsā izstiepa roku un pasvārstīja maisiņu ar zeltu. Viņš dzirdēja, ka Ventvorts vandās pa segām, un sajuta, ka viņatn iespiež rokā nevis smago zelta maisiņu, bet kartupeli; tas, bez šaubām, bija kartupelis vistas olas lielumā un silts, tāpēc ka bija gulējis Ventvortam zem sāniem.
Smouks negaidīja rītu. Viņš ar Mazo baidījās, ka kuru katru brīdi var nomirt divi vissmagākie slimnieki, un tūlīt devās uz viņu būdu. Bļodiņā viņi nesa kartupeli, kas maksāja tūkstoš dolāru; tas bija sarīvēts putriņā ar visu mizu un pie tās pielipušajiem smilšu graudiņiem. So biezo šķidrumu viņi pa vairākiem pilieniem vienā paņēmienā lēja briesmīgajos caurumos, kas kādreiz bija bijušas mutes. Visu garo nakti, nomainot viens otru, Smouks un Mazais deva slimniekiem kartupeļu sulu; viņi ieberzēja ar to sapampušās smaganas, kurās grabēja izkustējušies zobi, un piespieda sirdzējus norīt katru dārgā eliksīra lāsi.
Nākamās dienas vakarā abu pacientu stāvoklī bija notikušas apbrīnojamas, gandrīz neticamas pārmaiņas. Viņi vairs nebija vissmagāk slimie. Četrdesmit astoņas stundas pēc tam, kad bija izdzerts pēdējais kartupeļu sulas piliens, viņiem vismaz pagaidām vairs nedraudēja briesmas, kaut gan saukt viņus par pilnīgi veseliem nevarēja.
— Zināt, ko es darīšu? — Smouks teica Ventvortam. — Šajā novadā man ir zelta smilšu zemes gabali, un mani vekseļi visur ir droši. Došu jurns piecsimt dolāru par katru kartupeli, līdz piecdesmit tūkstošiem. Tas būs simts gabalu.
— Vairāk zelta smilšu jums nav? — apjautājās Ventvorts.
— Mēs ar Mazo sagrabinājām visu, kas mums bija. Bet, goda vārds, mēs esam vairākus miljonus vērti.
— Man nav nekādu kartupeļu, — beidzot sacīja Ventvorts. — Labi būtu, ja būtu. Tas, ko es atdevu jums, bija vienīgais. To es taupīju visu ziemu, baidīdamies, ka nesaslimstu ar skorbutu. Pārdevu kartupeli tikai tāpēc, ka man vajadzīga ceļanauda, lai brauktu prom no šejienes, kad upe atbrīvosies no ledus.
Kaut gan kartupeļu sula bija izdzerta, trešajā dienā kļuva skaidrs, ka abiem smagi slimajiem kļūst aizvien labāk. Tie, kas nebija ārstēti ar kartupeļu sulu, jutās aizvien sliktāk. Ceturtajā rītā apraka vēl trīs šausmīgus līķus. Izturējis šo pārbaudījumu, Mazais teica Smoukam: