— Tu izmēģināji pēc sava prāta. Tagad es pamēģināšu pēc sava.
Viņš devās taisnā ceļā uz Ventvorta būdu. Kas tur notika, to viņš nekad nestāstīja. Mazais iznāca no būdas ar apdauzītiem un jēliem pirkstiem, bet Ventvorta seja bija vienos zilumos, un viņš vēl ilgi turēja galvu sašķiebtu uz stīvā kakla. Šīs dīvainās parādības izskaidrojums bija zili melnie pirkstu nospiedumi uz Ventvorta kakla — četri vienā un viens otrā pusē.
Pēc tam Smouks ar Mazo iebruka Ventvorta būdā, izgrūda tās saimnieku sniegā un apgrieza būdā visu ar kājām gaisā. Atkliboja Lora Siblija, lai drudžaini piedalītos meklēšanā.
— Tu nedabūsi neko, vecene, kaut mēs atrastu veselu tonnu, — noteica Mazais.
Bet viņi jutās vīlušies ne mazāk kā Lora Siblija. Pat izrakņājuši grīdu, viņi neko neatrada.
— Es viņu cepinātu uz lēnas uguns, tad mēle uzreiz atraisītos, — pavisam nopietni ierosināja Mazais.
Smouks noraidoši papurināja galvu.
— Tā ir slepkavība, — Mazais palika pie savām domām. — Viņš tak galē nost tos nabaga dīvaiņus. Tad jau labāk būtu gāzis viņiem ar cirvi pa pieri.
Pagāja vēl viena diena. Smouks un Mazais, acu neno- laizdami, vēroja, ko dara Ventvorts. Vairākas reizes, kad viņš ar spaini rokā bija iznācis ārā, lai ietu uz strautu pēc ūdens, abi it kā nejauši tuvojās viņa būdai, un ikreiz viņš steidzās atpakaļ bez ūdens.
— Kartupeļi ir noslēpti turpat būdā, — teica Mazais.
— Kā dievs debesīs, tā tas ir. Bet kurā vietā? Mēs to kārtīgi izvandījām. — Viņš piecēlās un uzvilka cimdus.
— Iešu un sameklēšu, kaut arī man vajadzētu to būceni izārdīt pa vienam baļķim vien.
Mazais paraudzījās uz Smouku, bet tas ar neizteiksmīgu skatienu saspringtajā sejā vērās kaut kur un nebija neko dzirdējis.
— Kas tevi kremt? — sadusmots jautāja Mazais, — Ka tik tu nedomā saķert, skorbuļu!
— Es tikai mēģinu kaut ko atcerēties.
— Ko?
— Nezinu. Tur jau ta nelaime. Bet tas ir ļoti svarīgi, ja vien es atcerēšos.
— Pielūko, Smouk, ka nenokļūsti trako mājā, — sacīja Mazais. — Padomā par mani! Ļauj smadzenēm atpūsties. Nāc man palīgā izārdīt to būceni. Es pielaistu tam uguni, bet man bail, ka tupeņi neizcepas.
— Darīts! — Smouks iesaucās un pielēca kājās. —Tieši to es mēģināju atcerēties. Kur mums ir petrolejas kanna? Es palieku ar tevi, Mazais! Kartupeļi mums ir rokā!
— Kāds joks tev prātā?
— Gan redzēsi, — noslēpumaini atteica Smouks. — Es vienmēr esmu sacījis tev, Mazais, ka literatūras zināšanas cilvēkam noder visur, pat Klondaikā. Tagad mēs darīsim to, par ko rakstīts grāmatā. Es to izlasīju, vēl mazs puika būdams, un tagad tas mums noderēs. Iesim.
Pēc dažām minūtēm zaļgani mirgojošajā kāvu gaismā viņi zagās klāt Eimosa Ventvorta būdai. Uzmanīgi un klusi viņi aplēja ar petroleju baļķu sienas, sevišķi rūpīgi — durvju aplodas un logu rāmjus. Tad nošvirkstēja sērkociņš, un viņi skatījās, kā uguns pieņemas spēkā. Abi pakāpās atpakaļ un gaidīja.
Ventvorts izdrāzās no būdas, briesmīgām acīm paskatījās uz ugunsgrēku un iemetās atpakaļ. Nepagāja ne minūte, kad viņš atkal parādījās durvīs, šoreiz lēni, sadu- dzis zem maisa smaguma. Smouks un Mazais, kuriem nebija šaubu, kas ir šajā maisā, kā izcietušies vilki likās viņam virsū. Viņi uzklupa tam vienlaikus no abām pusēm. Ventvortu gandrīz vai nospieda zemē maiss, ko Smouks drošības labad bija satvēris. Tad Ventvorts ar rokām apķēra Smouka ceļus un pavērsa uz augšu spokaini bālu seju.
— Atstājiet man duci, tikai duci… pusduci, pārējo ņemiet, — Ventvorts spiedza. Atņirdzis zobus, viņš aklās dusmās noliecās, lai iekostu Smoukam kājā, tad pārdomāja un sāka atkal ubagoties. — Tikai pusduci! — viņš gaudoja. — Tikai pusduci! Es jau gribēju atdot jums visus … rīt. Jā, rīt. Es biju nodomājis to darīt. Tā ir dzīvība. Tā ir dzīvība! Tikai pusduci!
— Kur ir otrs maiss? — Smouks viņu aprāva.
— Es visu apēdu, — Ventvorts atbildēja, un nebija šaubu, ka tā ir svēta patiesība. — Šajā maisā ir viss, kas man atlicis. Atstājiet man dažus kartupeļus. Pārējos ņemiet.
— Visu apēdis! — iekliedzās Mazais. — Visu maisu! Bet tie nabadziņi mirst nost tāpēc, ka viņiem nav neviena paša kartupeļa! Tad še tev! Še tev! Še tev! Cūka tāds! Vepris!
Ar pirmo spērienu Mazais atgrūda Ventvortu no Smouka. Otrs spēriens nogāza viņu sniegā. Bet Mazais spēra vēl un vēl.
— Sargi pirkstus, — tas bija viss, ko teica Smouks.
— Skaidrs. Es viņam ar papēdi, — atbildēja Mazais. — Gan tu redzēsi, ka es viņam ielauzīšu ribas. Es viņam noraušu žokli. Še tev! Še tev vēl! Zēl, ka man kājā mokasīni, nevis zābaki. Ak tu cūka!
Tonakt nometnē neviens negulēja. Stundu pa stundai Smouks un Mazais apstaigāja tās iemītniekus, liedami vienā reizē pa ceturtdaļkarotei dzīvinošās sulas briesmīgajās, jēlajās mutēs. Un nākamajā dienā, kamēr viens gulēja, otrs turpināja šo darbu.
Nāves gadījumu vairs nebija. Visbezcerīgākie slimnieki s'āka pārsteidzoši ātri atlabt. Trešajā dienā cilvēki, kas nedēļām bija nogulējuši bez kustēšanās, norāpās no lāvām un, balstīdamies uz kūjām, sāka staigāt. Šajā pašā dienā saule pirmo reizi pēc divus mēnešus ilgā ziemeļu ceļojuma jautri ielūkojās pāri klinšu korei aizā.
— Nevienu kartupeli tu nedabūsi, — teica Mazais Ventvortam, kas guģojās un lūdzās. — Skorbuts tev nav nemaz ķēries klāt. Tu esi iztukšījis veselu maisu, un tagad tev divdesmit gadus nav ko baidīties no skorbuta. Pazīdams tevi, esmu sācis saprast dievu. Es vienmēr esmu brīnījies, kā viņš ļauj dzīvot sātanam. Tagad es zinu. Viņš apžēloja sātanu tāpat, kā es apžēloju tevi. Bet tik un tā tas ir kauna darbs.