Karsons bija slaids, stiegrains vīrietis ar dzīvām, melnām acīm, un varēja just, ka viņš ir labs biedrs.
— Un tas ir Pārsteigumu ezers? — viņš neticīgi nomurmināja.
— Jā gan.
— Un tā dibenā zelts ir no vienas vietas kā sviests traukā?
— Protams. Te būs kaut kas no šīs ķērnes. — Smouks iebāza roku svārku kabatā un izņēma no turienes kādus sešus tīrradņus. — Te ir tā manta. Jums atliek tikai ienirt, kaut ar aizvērtām acīm, un grābt ar saujām. Bet pēc tam jānoskrien kāda pusjūdze, lai sasildītos.
— Jā, velns lai parauj manas ķeskas, ja jūs neesat mani pārspējis, — Karsons miermīlīgi nolamājās, taču varēja redzēt, ka viņš ir vīlies. — Bet es cerēju izbagarēt visu pa tukšo. Nu, nekas, vismaz būs tas prieks, ka esmu bijis te.
— Prieks! — iesaucās Smouks. — Ja vien mēs tiksim līdz dibenam, Rokfellers salīdzinājumā ar mums šķitīs nabags.
— Bet tas viss ir jūsu, — iebilda Karsons.
— Nebūt ne, mans draugs. Saprotiet, kamēr vien cilvēki meklē zeltu, vēl nekad nav atklāti tādi zelta krājumi. Lai visu to dabūtu augšā, būs vajadzīgas ir jūsu, ir manas, ir mana kompanjona un visu mūsu draugu rokas. Visa Bonanca un Eldorādo kopā nebūs tik bagāta kā pusakrs šī ezera dibena. Galvenais ir nolaist ezeru. Tas prasa miljonus. Es baidos tikai viena: te ir tik daudz zelta, ka, laižot to apgrozībā bez kādas kontroles, tas zaudēs jebkuru vērtību.
— Un jūs sakāt… — Karsons aiz pārsteiguma nespēja izteikt visu līdz galam.
— Ka ar prieku pieņemšu jūs. Ezera nosusināšana prasīs gadu vai divus gadus un visu naudu, cik vien mums izdosies sadabūt. Bet tas ir izdarāms. Es jau apskatīju apkārtni. Bet šim nolūkam būs vajadzīgs katrs, kas būs ar mieru strādāt par algu. Mums vajadzēs veselu armiju un vispirms piemērotus cilvēkus, lai būtu ar ko sākt darbu. Vai jūs gribat turēties kopā ar mums?
— Vai es gribu? Vai tad es neizskatos pēc gribētāja? Es jūtos kā miljonārs — man nudien ir bail iet pāri tam lielajam ledājam. Šobrīd nav nekādas patikas pārlauzt sev sprandu. Zēl, ka man nav vairāk radžu. Pēdējo iedzinu pazolē tieši tai mirklī, kad jūs pienācāt. Bet kā ar jūsējām? Parādiet.
Smouks izstiepa kāju.
— Noberzēta gluda kā slidotava! — iesaucās Karsons, — Jūs, var redzēt, esat pamatīgi kājojis. Pagaidiet drusku, es izvilkšu dažas no savējām un atdošu jums.
Taču Smouks negribēja par to ne dzirdēt.
— Turklāt, — viņš sacīja, — esmu noglabājis pēdas četrdesmit garu virvi tajā vietā, kur mēs gājām pāri ledājam. Es ar savu biedru izmantoju to. Tad tā būs droša lieta.
Kāpiens bija grūts un nogurdinošs. Saule žilbinoši apspīdēja ledu, Smouks un Karsons svīda un elsa aiz piepūles. Šur un tur pa ledu krustām šķērsām līkumoja plaisas un aizas, un tādās vietās pēc stundu ilgiem un bīstamiem pūliņiem viņi tika uz priekšu ne vairāk kā simt jardu. Divos dienā, kad viņi bija nonākuši pie neliela ezeriņa, kas bija izveidojies ledū, Smouks ierosināja apstāties.
— Derētu iekost gaļu, — viņš teica. — Pēdējā laikā bija jāsavelk stingrāk josta, un man jau ļogās kājas. Bez tam ļaunākais ir aiz muguras. Vēl trīssimt jardu — un mēs būsim pie klintīm. Tālāk iet būs vieglāk, atlikušas vēl tikai dažas riebīgas plaisas un viena galīgi draņķīga — pirms izliekuma. Tur ir diezgan nedrošs ledus tilts, bet mēs ar Mazo tikām pāri.
Ēdot abi vīrieši iepazinās tuvāk, un Endijs Karsons uzticēja Smoukam savu dzīves stāstu.
— Es jau zināju, ka atradīšu Pārsteigumu ezeru, — viņš ar pilnu muti murmuļoja. — Man bija jāatrod. Es nogulēju Franču pakalnus, Lielo Skūkumu un Montē Kristo, un tad atlika vienīgi Pārsteigumu ezers vai žūpošana. Un te nu es esmu. Sieva zināja, ka man veiksies. Es turējos diezgan braši, bet sieva sita mani pušu. Apbrīnojama sieviete, cilvēks ar zelta rokām, nekad nenokar degunu, cieta kā krams, ne no kā nebaidās, kā radīta priekš manis, un tādā garā. Lūk, paskatieties.
Viņš atspieda vaļā pulksteņa vāciņu, un tā iekšpusē Smouks ieraudzīja pielīmētu mazu fotogrāfiju, no kuras vērās gaišmataina sieviete ar smejošām bērnu sejiņām abās pusēs.
— Puikas? — viņš jautāja.
— Puika un meitene, — lepni atbildēja Karsons.
— Puika ir pusotra gada vecāks. — Viņš nopūtās.
— Bērni varēja būt lielāki, bet mums vajadzēja pagaidīt. Sieva, redzat, bija slima. Plaušas. Bet viņa nolēma nepadoties. Ko tad mēs zinājām par tādām lietām? Kad apprecējāmies, es strādāju par ierēdni, par Čikāgas dzelzceļa ierēdni. Visi viņas piederīgie bija diloņnieki. Dakteri tolaik sevišķi daudz nezināja. Viņi teica, ka dilonis esot mantots. Sievas ģimenē ar to slimoja visi. Dabūja cits no cita un nemaz nezināja to. Domāja, ka jau piedzimuši slimi ar diloni. Tāds liktenis. Mēs ar sievu pirmos divus gadus dzīvojām viņas mājā. Es nebaidījos. Manā ģimenē neviens neslimoja ar diloni. Bet es sasirgu. Tas lika man padomāt. Tātad kaite ir lipīga. Es aplipu tāpēc, ka elpoju to pašu gaisu, ko viņi.
Mēs ar sievu visu to pārrunājām. Es nevis aizgāju pie ģimenes ārsta, bet lūdzu padomu kādam no jaunajiem speciālistiem. Viņš apstiprināja to, ko es pats jau biju izprātojis, un teica, ka Arizona būšot mums piemērotāka. Mēs sakravājām mantas un braucām prom — bez naudas, bez nekā. Es dabūju darbu — sāku ganīt aitas, bet sievu atstāju pilsētā, plaušinieku pilsētā. Tā bija bāztin piebāzta ar plaušu slimniekiem.
Nu, protams, dienu un nakti atrazdamies svaigā gaisā, es uzreiz sāku atveseļoties. Dažkārt biju projām mēnešiem ilgi. Ikreiz, kad atgriezos, viņai bija kļuvis vēl sliktāk. Viņa kā nevarēja, tā nevarēja atlabt. Bet tad mēs kļuvām gudrāki. Es izrāvu sievu no pilsētas, un viņa sāka kopā ar mani ganīt aitas. Četros gados, vai bija ziema vai vasara, aukstums vai karstums, lietus, sniegs vai sals — vienalga kas, mēs ne reizi negulējām zem jumta un visu laiku klīdām no vienas vietas uz otru. Jums vajadzēja redzēt, kā mēs pārvērtāmies! Iedegām brūni jo brūni, kļuvām kalseni kā indiāņi, sīksti kā jēlādas siksna. Nosprieduši, ka tagad esam veseli, devāmies uz Sanfrancisko. Taču bijām pārsteigušies. Otrajā mēnesī mēs abi sākām atklepot asinis. Laidām atpakaļ uz Arizonu pie savām aitām. Nodzīvojām tur vēl divus gadus. Tas mūs izglāba. Izārstējāmies pilnīgi. Visi viņas tuvinieki ir apmiruši. Negribēja mums klausīt.