— Došu tev padomu, — Smouks teica Ventvortam.
— Šie cilvēki ātri atlabst. Pēc nedēļas mēs ar Mazo braucam prom, un tad nebūs vairs neviena, kas tevi aizstāv no viņiem. Lūk, kur ceļš. Līdz Dausonai astoņpadsmit dienu brauciens.
— Vācies prom, Eimos, — piemetināja Mazais, — citādi viņi tevi apstrādās tā, kā neapstrādāju es.
— Džentlmeņi, lūdzu„ uzklausiet mani, — īdēja Ventvorts. — Es šajā zemē esmu svešinieks. Es nezinu šejienes paražas, nezinu ceļu. Ļaujiet man braukt kopā ar jums. Maksāšu jums tūkstoš dolāru, tikai ļaujiet man braukt kopā ar jums.
— Bet lūdzu, — atteica Smouks ar viltīgu smaidu.
— Ja Mazais piekrīt.
— Kas? Es? — Mazais cienīgi izslējās. — Es esmu nulle. Es esmu labsirdīgāks par kuru katru kukainīti. Es esmu tārps, kāpurs, vardes brālis un gaļas mušas bērns. Man nesagādā bailes vai riebumu neviena radība, kas lien, rāpo vai smird. Bet ceļot kopā ar šo dieva misēkli! Ej prom! Es neesmu no lepnajiem, bet man metas nelabi, skatoties uz tevi.
Un Eimoss Ventvorts gāja prom viens, vilkdams kamanas ar pārtikas krājumu, kura vajadzēja pietikt līdz
Dausonai. Viņš bija nogājis kādu jūdzi, kad Mazais panāca viņu.
— Nāc šurp, — Mazais uzrunāja Ventvortu. — Nāc, nāc! Maksā ragā! Taisi vaļā maku!
— Es nesaprotu, — trīcošā balsī teica Ventvorts, drebēdams atmiņās par to, kā Mazais jau divas reizes bija viņu smeltējis ar dūrēm un kājām.
— Tos tūkstoš dolārus — tu saproti? Tūkstoš dolārus, ko Smouks samaksāja tev par nekur nederīgu kartupeli. Kusties!
Un Eimoss Ventvorts pasniedza viņam maisiņu ar zelta smiltīm.
— Cerams, ka tevi sakodīs skunkss un tu saķersi trakumsērgu, — atvadoties novēlēja Mazais,
IV
Jandāliņš ar olām
Spirdzinoši saltā rītā, Aļaskas tirdzniecības sabiedrības lielajā veikalā Lusila Erola piesauca Smouku Belju pie galantērijas preču letes. Klerks bija aizgājis pēc kaut kā uz noliktavu, un, lai gan milzīgās krāsnis bija nokurinātas sarkanas, Lusila atkal uzvilka cimdus.
Smouku nevajadzēja divreiz aicināt. Dausonā nebija cilvēka, kurš nejustos glaimots, ka viņam pievērš uzmanību Lusila Erola — subrete no nelielās trupas, kas ik dienu sniedza izrādes Dausonas teātra namā.
— Nāvīgi garlaicīgi, — kaprīzi saviebusies, sūdzējās Lusila, tiklīdz viņi bija sarokojušies. — Jau veselu nedēļu nav notikusi skriešana pēc zemes gabaliem. Skifa Mitčeia apsolītā masku balle ir atlikta. Neviens neballējas. Teātris ir tukšs. Turklāt veselas divas nedēļas nav saņemts pasts no Štatiem. īsi sakot, šī pilsēta ir ielīdusi alā un likusies uz auss. Kaut kas jāizdomā. Pilsēta ir jāsapurina, un tas jāizdara mums abiem. Kas cits to sakustinās, ja ne mēs. Zināt, mana saderināšanās ar Trako izjuka.
Smouks iztēlē gandrīz vienlaikus redzēja Džoju Gastelu un pats sevi — sevi zem aukstā ziemeļu mēness, nomīdītā sniegā, kur Trakais ar trāpīgu un ašu lodi jau noguldījis viņu. Smouka nevēlēšanās kopā ar Lusilu Erolu satraukt Dausonu nebija apslēpjama.
— Pateicos, jūs mani sapratāt pavisam ačgārni, — viņa pārmeta, iesmiedamās un uzmezdama lūpu. — Lai es kristu jums ap kaklu, jums būtu jāpievērš man lielāka uzmanība.
— No negaidītas laimes cilvēki ir dabūjuši sirdstrieku, — ārkārtīgi atvieglots, nomurmināja Smouks.
— Melis, — koķeti atteica Lusila. — Jums tikai ir līdz nāvei bail. Tātad ņemiet vērā, mister Smouk Belju, es nedomāju iemīlēties jūsos, bet, ja jūs sadomāsiet iemīlēties manī, Trakais ātri vien izārstēs jūs. Jūs viņu pazīstat. Bez tam es,,, es vēl īsti neesmu pārtraukusi sakarus ar viņu.
— Turpiniet vien ar savām mīklām, — smiedamies teica Smouks. — Varbūt kādreiz es uzminēšu, kur jūs tēmējat.
— Tur nav ko minēt, Smouk. Teikšu jums skaidri un gaiši. Trakais domā, ka esmu sarāvusi saites ar viņu, saprotat?
— Bet kā tad īsti ir?
— Protams, neesmu! Bet tas lai paliek starp mums. Viņš domā, ka viss ir cauri. Es palaidu baumas, ka esmu pārtraukusi sakarus ar viņu, un viņš to ir pelnījis.
— Bet kāpēc es jums esmu vajadzīgs? Kā aizsegs? Uzmanības novēršanai?
— Nekādā ziņā ne. Jūs nopelnāt veselu kaudzi naudas, mēs liekam apsmieklā Trako un uzjautrinām Dausonu, un — tas ir pats galvenais, kāpēc es visu to daru, — Trakais kļūs rāmāks. Tā viņam vajag. Viņš… kā to lai labāk izskaidro… par daudz ārdās. Tikai tāpēc, ka viņš ir tāds kā liels suns, un tāpēc, ka viņam ir tik daudz bagātu zelta atradņu, ka viņš vairs nezina tām skaitu ..
— Un tāpēc, ka viņš ir saderinājies ar visjaukāko sievieti visā Aļaskā, — Smouks iestarpināja.
— Jā, paldies jums, bet viņam tik un tā vajadzētu būt savaldīgākam. Vakar vakarā viņš atkal sāka plosīties. Traktierī «M„ un M.» nokaisīja visu grīdu ar zelta smiltīm. Ne mazāk kā par tūkstoš dolāriem. Atsēja vaļā maisiņu un izbārstīja dejotājiem zem kājām. Jūs droši vien esat par to dzirdējis.
— Jā, šorīt dzirdēju. Zēl, ka neesmu apkopējs šajā uzņēmumā. Un tomēr es jūs lāgā nesaprotu, Kāds man ar to sakars?
— Klausieties. Vakar viņš pārlieku ārdījās. Es atsaucu mūsu saderināšanos, un tagad viņš staigā apkārt, izlikdamies, ka viņa sirds ir sadragāta. Tagad mēs esam nonākuši pie galvenā. Man garšo olas.
— Te nu bija! — Smouks izmisumā iesaucās. — Un kas par to?
— Pagaidiet.
— Bet kāds sakars ir starp olām, ēstgribu un jūsu saderināšanos? — viņš jautāja.
— Vistiešākais, tikai uzklausiet mani.
— Klausos jau, klausos, — Smouks novilka.
— Tad klausieties, dieva dēļ I Man garšo olas. Bet Dausonā olas ir retums.
— Tā tas ir. Arī es to zinu. Lielāko dalu no tām uzpir- cis Slavoviča restorāns. Šķiņķis ar vienu olu — trīs dolāri. Šķiņķis un divas olas — pieci dolāri. Iznāk, ka vienai olai mazumtirdzniecības cena ir divi dolāri. Un to var atļauties tikai mūsu naudinieki, šī Erola un Trakais.