— Viņam arī garšo olas, — Lusila turpināja. — Bet ne jau tas ir galvenais. Man tās ļoti garšo. Katru rītu pulksten vienpadsmitos es brokastoju pie Slavoviča. Es noteikti apēdu divas olas. — Viņa brīdi daudznozīmīgi klusēja. — Iedomājieties tikai — kāds uzpircis visas olas.
Viņa gaidīja atbildi, bet Smouks jūsmīgi skatījās uz viņu, sirds dziļumos atzīdams, ka Trakais pratis izvēlēties.
— Jūs neklausāties manī, — teica Lusila.
— Turpiniet vien, — skubināja Smouks. — Es padodos. Kāds tad ir atminējums?
— Esat gan jūs neaptēsts! Jūs taču pazīstat Trako. Kā jūs domājat, ko viņš darīs, redzēdams, ka man kārojas olu? Bet es viņu pazīstu kā savus piecus pirkstus un protu tēlot, kā man kārojas.
— Atbildiet pati uz to. Es klausos.
— Viņš uz karstām pēdām metīsies meklēt to, kas uzpircis olas. Viņš savukārt uzpirks tās, lai maksātu cik maksādams. Iztēlojieties šādu skatu: pulksten vienpadsmitos es ieeju pie Slavoviča. Trakais sēž pie blakusgaldiņa. Nav šaubu, ka viņš tur būs. «Divas sakultas olas,» es saku viesmīlim. «Diemžēl, mis Erola,» atbild viesmīlis, «olu vairs nav.» Tad savā lāča balsī ierunājas Trakais: «Viesmīl, sešas mīksti novārītas olas!» Un viesmīlis atbild: «Jā, ser,» — un atnes olas. Iztēlojieties šādu skatu:
Trakais šķielē uz manu pusi, bet es sataisu ledainu un dusmīgu seju un piesaucu klāt viesmīli. «Atvainojiet, mis Erola,» viņš saka, «bet šīs olas pieder misteram Trakajam. Saprotiet, mis, viņš tās ir nopircis.» Iztēlojieties šādu skatu: Trakais triumfē un, cītīgi izlikdamies, ka nekā nemana, apēd visas sešas olas.
Un tad vēl tāds skats. Pats Slavovičs atnes man divas sakultas olas un saka: «Misters Trakais sūta jums sveicienu, mis.» Ko lai es daru? Man atliek vienīgi uzsmaidīt Trakajam, un mēs, protams, izlīgsim, un viņš uzskatīs, ka tas ir lēti, ja viņam jāpērk olas kaut vai par desmit dolāriem gabalā.
— Tālāk, tālāk, — mudināja Smouks. — Kurā stacijā es iekāpšu šajā čuk-čuk vilcieniņā, un pie kuras ūdens sūk- nētavas mani izsēdinās?
— Ak jūs muļķīt! Neviens jūs nesēdinās ārā. Jūs aizvadīsiet savu olu vilcienu taisni līdz galastacijai. Jūs uzpirk- siet visas olas. Jūs darīsiet to tūliņ, šodien pat. Jūs varat nopirkt visas olas, cik vien Dausonā ir, par trim dolāriem un pārdot tālāk Trakajam par tādu cenu, kāda jums ienāk prātā. Un vēlāk mēs celsim gaismā visu, kā bijis. Trako ņems uz zoba. Viņš kļūs mazliet rāmāks. Mēs ar jums būsim uzvarētāji. Jūs nopelnīsiet veselu kaudzi naudas. Bet dausonieši pamodīsies un smiesies vēderus turēdami. Protams, ja..,, ja jūs domājat, ka šī spekulācija ir pārāk riskanta, es jums par uzpirkšanu došu zelta smiltis.
Tas nu Smoukam bija par daudz. Būdams tikai vienkāršs mirstīgais no Rietumiem ar dīvainiem uzskatiem par naudu un sievietēm, viņš nicīgi noraidīja piedāvājumu.
— Ei, Mazais! — Smouks uzsauca kompanjonam, kas savā ātrajā, gāzelīgajā gaitā lāčoja pa ielas otru pusi, aizdomīgi pasitis padusē neietītu pudeli ar kaut kādu sasalušu šķidrumu. Smouks pārgāja uz otru pusi. — Kur tu biji visu rītu? Es tevi izmeklējos visur.
— Biju pie daktera, — atbildēja Mazais, rādīdams pudeli. — Kaut kas nav kārtībā ar Salliju. Vakar vakarā barodams es ieraudzīju, ka viņai no astes un sāniem iet nost spalva. Dakteris saka …
— Tas viss ir blēņas, — nepacietīgi pārtrauca Smouks. — Es gribu,,,
— Kas tev iedzēlis? — sašutis un pārsteigts noprasīja Mazais. — Bet ja Sallijai šajā aukstajā laikā noiet visa spalva? Es tev saku, ka suns ir slims. Dakteris teica…
— Lai Sallija pagaida. Paklausies ..,
— Kad tev saka, viņa nevar gaidīt. Tā ir nežēlība pret dzīvniekiem. Viņa nosals. Kādas driģenes tu esi saēdies? Vai patiešām Montē Kristo būtu atrasts zelts?
— Nezinu, Mazais. Bet es gribētu, lai tu izdari man kādu pakalpojumu.
— Lūdzu, — laipni atteica Mazais, tūlīt nomierinājies. — Kas tas ir par pakalpojumu? Klāj vaļā. Esmu tayЈ rīcībā.
— Nopērc man olas …
— Pie viena varbūt arī smaržas un pūderi? Bet nabaga Sallija lai noplūk pavisam! Zini, Smouk, ja tu gribi dzīvot augsti, pērc pats sev olas. Man pietiks ar pupām un speķi.
— Pirkt es pirkšu pats, bet es gribu, lai tu man palīdzi. Tagad esi kluss, Mazais. Runāšu es. Tu aiziesi pie Slavoviča. Maksā kaut vai trīs dolārus, bet nopērc visu, kas viņam ir.
— Trīs dolārus! — novaidējās Mazais. — Bet es vēl vakar dzirdēju, ka viņam esot krājumā septiņi simti olu. Divi tūkstoši viens simts dolāru par vistas olu! Zini, ko es tev sacīšu, Smouk? Aizskrien tūlīt pie daktera. Viņš paskatīsies, kas ar tevi ir, un pirmo reizi paņems no tevis tikai unci zelta smilšu par padomu. Uz redzi! Man jāsteidzas.
Mazais jau grasījās iet, bet Smouks satvēra viņu aiz pleca un pagrieza pret sevi.
— Smouk, es darīšu tavā labā visu, — dedzīgi teica Mazais. — Ja tu saķersi iesnas vai gulēsi ar pārlauztām rokām, es dienu un nakti sēdēšu pie tavas gultas un slau- cīšu tev degunu. Bet lai es esmu uz mūžīgiem laikiem nolādēts, ja es tevis vai kāda cita divkājaina labā izšķiežu divus tūkstošus simt pilnvērtīgu dolāru par vistas olām!
— Dolāri taču ir mani, nevis tavi, Mazais. Man ir padomā kāds darījums. Gribu uzpirkt visas olas, cik vien ir Dausonā, Klondaikā, Jukonā. Tev jāpalīdz man. Pašreiz man nav laika izstāstīt visu sīki. To vēlāk, bet, ja gribi, tu vari piedalīties. Bet vispirms jādabū olas. Skrien pie Slavoviča un pērc nost visu, kas viņam ir.
— Bet ko lai es viņam saku? Viņš tak sapratīs, ka es netaisos pats ēst visas olas.
— Nesaki viņam neko. Runās nauda. Viņš pārdod vārītas olas par diviem dolāriem gabalā. Piesoli viņam trīs dolārus par nevārītām. Ja viņš sāk iztaujāt, saki, ka gribi iekārtot cāļu fermu. Man galvenais ir dabūt olas. Un pēc tam turpini tādā pašā garā, izokšķerē visu Dausonu un uzpērc visas olas. Saprati? Nopērc olas! Mazajā restorā- niņā pretī Slavovičam ir drusku. Nopērc tās. Es iešu uz Klondaiksitiju. Tur dzīvo kāds izputējis klibs večuks, viņam ir seši duči. Viņš noturējis tās visu ziemu cerībā pārdot dārgāk, lai pietiktu atpakaļceļam līdz Sietlai. Es samaksāšu viņam ceļu un dabūšu olas! Nu, steidzies! Bez tam runā, ka tai sievietei, kas dzīvo aiz kokzāģētavas un šuj mokasīnus, arī esot kāds ducis.