— Labi, lai notiek pēc tava prāta, Smouk. Bet visvairāk mēs laikam gan dabūsim no Slavoviča. Es noslēgšu ar viņu kārtīgu līgumu, melnu uz balta, bet vispirms savākšu pa mazumiņam, kas nu kuram ir.
— Lai notiek. Dari to ātrāk. Vakarā es tev pastāstīšu, kāds ir mans plāns.
Bet Mazais pavicināja pudeli.
— Vispirms es tomēr padakterēšu Salliju. Tik daudz olas var pagaidīt. Ja tās visas nav apēstas, tad arī netiks apēstas, kamēr es rūpējos par nabaga slimo suni, kas ne vienreiz vien ir izglābis mums dzīvību.
Vēl nekad neviena prece nebija uzpirkta tik ātri. Trijās dienās visas olaš, cik vien varēja atrast Dausonā, izņemot dažus dučus, bija pievācis Smouks ar Mazo. Par cenu Smouks netielējās. Viņš bez sarkšanas atzinās, ka samaksājis vecajam vīram no Klondaiksitijas par viņa septiņdesmit divām olām piecus dolārus gabalā. Taču lielāko daļu bija nopircis Mazais, turklāt ilgi kaulēdamies. Sievietei, kas šuva mokasīnus, viņš bija samaksājis tikai divus dolārus par olu un lepojās, ka tik veiksmīgi vienojies ar Slavoviču — nopircis no viņa septiņi simti piecpadsmit olu vidēji par divarpus dolāriem gabalā. Turpretī rūca par to, ka mazajā restorāniņā otrpus ielas par nieka simt trīsdesmit četrām olām viņam noplēsti divi dolāri un septiņdesmit pieci centi gabalā.
Bet vairāki duči vēl bija divu cilvēku rokās. Viens, ar kuru Mazais mēģināja kaut ko sarunāt, bija indiāniete, kas dzīvoja būdiņā pakalnā aiz slimnīcas
— Šodien es tikšu galā ar viņu, — otrā rītā paziņoja Mazais. — Tu nomazgā traukus, Smouk. Es vienā mirkli būšu atpakaļ, ja tikai izdosies sveikā aiziet no viņas. Ar vīrišķi es ielaižos darīšanās katrā laikā. Bet tie sasodītie sievišķi… baigas lietas viņi izstrādā ar pircēju. Viņiem var vienīgi kaut ko pārdot. Varētu domāt, ka viņa tirgojas nevis ar olām, bet ar smagiem tīrradņiem.
Kad pievakarē Smouks atgriezās būdā, Mazais tupēja uz grīdas un ar aizdomīgi vienaldzīgu izskatu zieda Sallijai uz astes zāles.
— Kas labs? — pēc kāda brīža nevērīgi apjautājās Mazais.
— Nav nekā, — atbildēja Smouks. — Kā tev izgāja ar to skvo?
Mazais uzvaroši pameta ar galvu uz to pusi, kur uz galda stāvēja spainītis ar olām.
— Par septiņiem dolāriem gabalā, — viņš atzinās, kādu brīdi klusēdams padarbojies ar asti.
— Es beigās piedāvāju desmit, — sacīja Smouks, — un tad tas zellis pateica, ka esot jau pārdevis olas. Slikti rādās, Mazais. Mums uzradies konkurents. Tās divdesmit astoņas olas sagādās mums raizes. Saproti, uzpirkšanā veiksme ir atkarīga no tā, vai tu dabū visas olas līdz pēdējai,
Neizteicis līdz galam, viņš cieši pavērās savā kompanjonā. Mazais izskatījās pēkšņi pārvērties — viņš visiem spēkiem centās neizrādīt satraukumu. Viņš aiztaisīja ziedes bunduli, lēni un rūpīgi noslaucīja rokas gar Sallijas spalvu, piecēlās, aizgāja kaktā, paskatījās termometru un nāca atpakaļ. Viņš ierunājās klusi, rāmi un ārkārtīgi pieklājīgi:
— Vai tu nebūtu tik laipns un neatkārtotu, cik olu tu gribēji nopirkt no tā zeļļa?
— Divdesmit astoņas.
— Hm, — Mazais norūca un ar vieglu galvas mājienu pateicās Smoukam. Pēc tam domīgi un nīgri paskatījās uz plīti. — Smouk, mums jāuztaisa jauna plīts. Šī kurtuve galīgi izdegusi, tā ka no plāceņiem iznāk ogles.
— Liec mierā kurtuvi un pastāsti, kas noticis, — iejaucās Smouks.
— Kas noticis? Tu gribi zināt, kas noticis? Labi, esi tik laipns un pievērs savas skaistās acis spainim, kas stāv uz galda. Nu, redzi?
Smouks pamāja ar galvu.
— Re, ko es gribu tev teikt. Tajā spainī ir akurāt divdesmit astoņas olas, ne vairāk, ne mazāk, un katra no tām, kaut velns viņas parāvis, maksā akurāt septiņus kārtīgus, apaļus, pilnvērtīgus dolārus. Ja tev deg uzzināt kaut ko vairāk, es labprāt sniegšu ziņas,
— Tālāk, — lūdza Smouks.
— Tas vecais, ar ko tu mēģināji sarunāt, bija garš indiānis, vai ne?
Smouks atkal pamāja ar galvu, un pēc tam viņam bija jāpamāj pēc katra jautājuma.
— Pusvaiga viņam nospraucis lācis, vai ne? Viņš tirgojas ar suņiem, ir tā? Viņu sauc Džims Rētainais Ģīmis? Vai tā ir vai nav? Nu, tagad tu saproti, par ko es runāju?
— Tu domā, ka mēs esam pārsolījuši…
— Viens otru. Kā āmen baznīcā. Tā skvo ir viņa sieva, un viņiem ir māja uzkalnā aiz slimnīcas. Es būtu nopircis tās olas par diviem dolāriem gabalā, ja tu nebūtu iemaisījies.
— Un es tāpat, — iesmējās Smouks, — ja tu, sasodīts, nebūtu izjaucis! Bet tam nav nozīmes. Toties mēs zinām, ka esam visu uzpirkuši. Tas ir galvenais.
Veselu stundu Mazais ņēmās, ar norakstītu zīmuļa galu vilkdams uz trīs gadus vecas avīzes malām kaut kādus ķeburus, un, jo garāki un nesaprotamāki kļuva skaitļu stabiņi, jo jautrāks kļuva viņš pats.
— Te nu tas ir! — beidzot teica Mazais. — Jauki,, vai ne? Man šķiet gan. Skat, ko es sarēķināju. Mūsu rīcībā šobrīd ir deviņi simti septiņdesmit trīs olas. Tās izmaksājušas mums divi tūkstoši septiņi simti sešdesmit dolāru, rēķinot smiltis par sešpadsmit dolāriem uncē un nerēķinot klāt mūsu laiku. Bet tagad klausies. Ja mēs izspiedīsim no Trakā desmit dolārus par olu, mēs dabūsim akurāt seši tūkstoši deviņi simti septiņdesmit dolāru tīras peļņas. Tas nu gan ir ķēriens! Un puse pienākas man! Liec to aiz auss, Smouk. Esmu tev pateicīgs, traki pateicīgs. Kam man rikšošanas sacensības! Drīzāk tad lieku uz vistām nekā uz zirgiem.
Tovakar pulksten vienpadsmitos Smouku no dziļa miega pamodināja Mazais, kura parka dvesa aukstumu un roka, ar ko viņš pieskārās pie Smouka vaiga, bija ledaina.