. Trakais pamāja ar galvu.
— Uzcep viņam vēl olas, Mazais, — turpināja Smouks.
— Jūtu līdzi. Man savā laikā pašam gadījās tā, ka varēju apēst duci olu uzreiz.
Mazais trūkās kājās, bet Trakais atturēja viņu un paskaidroja:
— Man nevajag ceptas olas. Man vajag ar visām čaumalām.
— Lai varētu ņemt līdzi?
— Nūja.
— Tad tā vairs nav pacienāšana, — iebilda Mazais.
— Tā jau ir … tā ir tirgošanās.
Smouks atbalstīja Mazo.
— Es sapratu, ka tu gribi tikai paēsties olas. Redzi, mums ir padomā kāds komerciāls darījums.
Draudīgās uguntiņas Trakā zilajās acīs kļuva vēl draudīgākas.
— Es samaksāšu par tām, — viņš skarbi teica. — Cik?
— Bet ne jau par duci, — atbildēja Smouks. — Duci pārdot mēs nevaram. Mēs neesam mazumtirgotāji, mēs tirgojamies plašā mērogā un nevaram bojāt paši savu tirgu. Mēs uzpirkām visas olas līdz pēdējai un vai nu pārdosim tās visas uzreiz, vai nepārdosim nemaz.
— Cik olu jums ir, un cik jūs par tām prasāt?
— Cik mums ir, Mazais? — savukārt jautāja Smouks.
Mazais nokremšļojās un sāka skaļi rēķināt:
— Pagaidi! No deviņi simti septiņdesmit trīs atņemt deviņi — paliek deviņi ,simti sešdesmit divi. Pa desmit gabalā — tas iznāk deviņi tūkstoši seši simti divdesmit apaļi dolāri. Mēs, protams, rīkojamies godīgi un par vecām olām dodam naudu atpakaļ, bet vecu olu te nav. Lai nu ko, bet vecas olas es Klondaikā neesmu redzējis. Neviens nav tik stulbs, lai vestu uz šejieni vecas olas.
— Pareizi, — piekrita Smouks. — Par vecām olām naudu atpakaļ, Trakais. Un, lūk, ko mēs ierosinām: deviņi tūkstoši seši simti divdesmit dolāru — un visas olas līdz pēdējai Klondaikā ir tavas.
— Pēc tam tu vari pārdot tās par divdesmit gabalā un nopelnīt divtik, — ieteica Mazais.
Trakais bēdīgi papurināja galvu un uzlika sev uz šķīvja pupas.
— Tas man ir par sālītu, Mazais. Man vajadzīgas tikai dažas. Es varētu paņemt pāris duču par desmit dolāriem gabalā. Pat par divdesmit paņemtu, bet visas nopirkt es nevaru.
— Visas vai nevienu! — Tāds bija Smouka ultimāts.
— Paklausieties jūs abi, — vaļsirdības uzplūdā sacīja Trakais. — Es būšu ar jums pilnīgi atklāts, bet tas lai paliek starp mums. Jūs jau zināt, ka mēs ar mis Erolu bijām saderinājušies. Nu, bet tagad viņa ir lauzusi solli jumu. Jūs to zināt. Visi to zina. Olas man vajadzīgas priekš viņas.
— Ha! — zobgalīgi novilka Mazais. — Tagad ir skaidrs, kam tev vajadzīgas olas ar visām čaumalām. To nu gan es nebiju gaidījis no tevis!
— Ko tad?
— Tas tak ir zemiskums, es tev teikšu! — iesaucās Mazais, no sirds sašutis. — Es nebrīnītos, ja kāds ielaistu tev lodi pierē, tu esi to pelnījis.
Trakais iekaisa, gatavs ļaut vaļu vienam no saviem slavenajiem dusmu uzplūdumiem. Viņš sažņaudza lēto dakšiņu ar tādu spēku, ka tā saliecās, viņa zilās acis šķīla zibeņus.
— Paklau, Mazais, ko tu ar to gribi teikt? Ja tu domā, ka man aiz ādas kaut kas nelabs …
— Ko gribu teikt, to pateicu, — spītīgi atcirta Mazais. — Vari būt drošs, ka man nekas nav aiz ādas. Tādas lietas dara atklāti. Citādi mest nemaz nav iespējams.
— Ko mest?
— Olas, žāvētas plūmes, bumbas, visu ko. Bet tu, Trakais, maldies. Uz teātri neiet ļaudis, kas to cietīs. Kaut gan viņa ir aktrise, tev nav tiesību apmētāt viņu uz skatuves ar olām.
Brīdi šķita, ka Trakais vai nu pārsprāgs, vai arī viņu ķers trieka. Viņš norija svilinoši karsto kafiju un pamazām atguvās.
— Tu kļūdies, Mazais, — viņš salti un apdomīgi teica.
— Es netaisos apmētāt viņu ar olām. Saproti, cilvēk, — viņš dedzīgi iesaucās, — es gribu pasniegt viņai olas uz šķīvja sakultas — tādas viņai ļoti garšo!
— Es jau zināju, ka tas nav iespējams, — iepriecināts sacīja Mazais. — Es zināju, ka tu neesi spējīgs pastrādāt zemiskus numurus.»
— Tad ir labi, Mazais, — piedodoši sacīja Trakais.
— Bet ķersimies pie darījuma. Tagad jūs zināt, kāpēc man vajadzīgas olas. Man tās nāvīgi vajadzīgas.
— Vai tu ņemsi tās par deviņi tūkstoši seši simti divdesmit dolāriem? — jautāja Mazais.
— Tā ir laupīšana, nekas vairāk, — saļaunojies teica Trakais.
— Tas ir darījums, — atcirta Smouks. — Varbūt tu domā, ka mēs uzpirkām olas, lai uzlabotu savu veselību, ko?
— Saprotiet jel, — Trakais sāka lūgties. — Man vajadzīgi tikai pāris duču. Es maksāšu jums divdesmit dolāru gabalā. Ko lai es iesāku ar pārējām olām? Gadiem ilgi esmu dzīvojis te un izticis bez olām un, jādomā, kaut kā iztikšu arī turpmāk.
— Necel seksti gaisā, — Mazais deva padomu. — Ja negribi olas, nevajag arī. Mēs tev virsū nebāžamies.
— Man tās ir vajadzīgas, — žēlabaini teica Trakais.
— Tu tak zini, cik tās tev izmaksās, — deviņi tūkstoši seši simti divdesmit dolāru, bet, ja esmu sarēķinājis nepareizi, var pārrēķināt.
— Bet ja nu ar tām nekas neiznāk? — iebilda Trakais. — Ja nu mis Erolai olas vairs negaršo?
— Es teiktu, ka mis Erola ir šo olu vērta, — rāmi ieminējās Smouks.
— Vērta! — pietrūcies kājās, Trakais ļāva vaļu savai daiļrunībai. — Viņa ir miljons dolāru vērta. Viņa ir visu manu īpašumu vērta. Viņa ir visu Klondaikas zelta smilšu vērta. — Viņš apsēdās un turpināja mierīgāk: — Bet tas nenozīmē, ka man jāizgrūž desmittūkstoš dolāru par viņas brokastīm. Man ir tāds ierosinājums. Aizdodiet man pāris duču olu. Es atdošu tās Slavovičam, un viņš manā vārdā pasniegs olas mis Erolai. Viņa simt gadu nav uzsmaidījusi man. Ja šīs olas dāvās man viņas smaidu, es paņemšu no jums visas.
— Vai tu esi ar mieru parakstīt kontraktu ar šādiem noteikumiem? — steigšus jautāja Smouks, zinādams, ka Lusila Erola smaidīs.