Trakais noelsās vien.
— Šinī mājā gan ātri kārto visas lietas, — viņš sacīja ar dzēlīgu pieskaņu balsī.
— Mēs tikai piekrītam tavam ierosinājumam, — atbildēja Smouks.
— Lai notiek. Dod šurp papīru un raksti mudīgi kontraktu, — piespiests pie sienas, dusmīgi teica Trakais.
Smouks tūlīt izrakstīja dokumentu, kas apstiprināja, ka Trakais apņemas samaksāt desmit dolāru par katru viņam piedāvāto olu ar noteikumu, ka divi duči avansā paņemto olu palīdzēs viņam samierināties ar Lusilu Erolu.
Trakais jau grasījās parakstīt papīru, bet pēkšņi sastinga ar spalvaskātu rokās.
— Vēl kas, — viņš teica. — Ja es pērku olas, tad tām jābūt svaigām.
— Nesvaigu olu Klondaikā nemaz nav, — nospurcās Mazais.
— Un tomēr, ja es atradīšu kaut vienu vecu olu, jūs man par to atdosiet desmit dolāru.
— Protams, — nomierinoši sacīja Smouks. — Tas ir taisnīgi.
— Un es apņemos apēst katru vecu olu, ko tu atradīsi, — paziņoja Mazais.
Smouks iesprauda kontraktā vārdu «svaigas», Trakais drūmi parakstījās, paņēma spainīti ar diviem dučiem izmēģinājuma olu, uzvilka dūraiņus un atvēra durvis.
— Sveiki, laupītāji! — viņš norūca un aizcirta durvis.
Otrā rītā Smouks pats savām acīm redzēja, kas notiek
pie Slavoviča. Trakais uzaicināja viņu apsēsties pie sava galdiņa blakus Lusilas. Erolas galdiņam. Viss risinājās gandrīz tā, kā viņa bija paredzējusi.
— Vai jūs vēl neesat dabūjis olas? — viņa raudulīgi jautāja viesmīlim.
— Nē, kundze, — skanēja atbilde. — Kāds, tā stāsta, esot uzpircis Dausonā visas olas. Misters Slavovičs mēģināja dabūt dažas speciāli jums. Bet tas, kas visas uzpircis, negrib laist savus krājumus ārā no rokām.
Sajā mirklī Trakais pasauca saimnieku un, saņēmis aiz pleca, pievilka sev klāt.
— Paklausies, Slavovič, — viņš aizsmakušā balsī čukstēja, — vakar vakarā es iedevu tev divus dučus olu. Kur tās ir?
— Pieliekamajā. Tikai sešas atsaldēju un turu jums gatavībā.
— Tās nav domātas man, — Trakais čukstēja vēl klusāk. — Sakul tās un pasniedz mis Erolai.
— Es pats visu izdarīšu, — Slavovičs apsolīja.
— Un neaizmirsti nodot sveicienus no manis, — Tra* kais piebilda, palaizdams vaļā Slavoviča plecu, ko visu laiku bija turējis kā spīlēs.
Skaistā Lusila Erola nelaimīgi skatījās šķīvī, uz kura bija gaļa ar konservētu kartupeļu biezeni, kad Slavovičs pasniedza viņai divas mīksti saceptas olas.
— Misters Trakais sūta jums sveicienu, — viņš teica tā, ka arī pie blakusgaldiņa sēdošie dzirdēja.
Smouks klusībā atzina, ka Lusila ir lieliska aktrise: viņas sejā uzplaiksnīja prieks, galva pagriezās, it kā vēstīdama nevilšu smaidu, ko atturēja tikai pašsavaldīšanās, un tad viņa aizgriezās, lai kaut ko pateiktu restorāna saimniekam.
Trakais zem galda uzmina Smoukam uz kājas.
— Vai viņa ēdīs? Tas ir galvenais — vai viņa ēdīs? — Trakais nemierīgs čukstēja.
Sāniski paskatījušies uz blakusgaldiņu, viņi redzēja, ka Lusila Erola šaubās: viņa tikko neatstūma šķīvi, taču kārdinājums bija pārāk liels.
— Es ņemu tās olas, — Trakais teica Smoukam. — Kontrakts paliek spēkā. Vai tu redzēji? Vai redzēji viņu? Gandrīz vai pasmaidīja. Es viņu pazīstu. Viss ir kārtībā. Rīt vēl pāris olu, un viņa man piedos, mēs salabsim. Ja viņas nebūtu te, es tev, Smouk, paspiestu roku, tik pateicīgs es esmu. Tu neesi laupītājs, tu esi labdaris.
Smouks atgriezās būdā pacilātā noskaņojumā un atrada Mazo pagalam izmisušu vienatnē spēlējam pasjansu. Smouks jau sen zināja: ja Mazais viens pats spēlē kārtis, tā ir zīme, ka šī pasaule brūk kopā.
— Liec mani mierā, nerunā ar mani, — ar šādiem vārdiem draugs sagaidīja Smouku.
Bet drīz jo drīz Mazais neizturēja un sāka kratīt sirdi.
— Viss vējā, — viņš teica, smagi nopūzdamies. — Mēs esam izputējuši. Rīt visos krodziņos pārdos kokteili ar olu par dolāru glāzē. Dausonā nebūs neviena trūcīga bārmeņa, kas nevarētu pielocīt vēderu pilnu ar olām. Kā tu domā, kam es ieskrēju krūtīs? Kādam puisim, kas atvedis trīs tūkstošus olu, vai saproti? Trīs tūkstoši, tikko atgādāti no Četrdesmitās Jūdzes.
— Pasaciņas, — neticīgi sacīja Smouks.
— Pasakaina ellīte! Es pats redzēju tās. Viņu sauc Gotero — milzīga auguma zilacains puisis, vietējais francūzis. Vispirms viņš jautāja pēc tevis, tad paaicināja mani sāņus un iedūra man taisni sirdī. Viņu uztraucis tas, ka mēs uzpērkam olas. Viņš zinājis, ka Četrdesmitajā Jūdzē ir trīs tūkstoši olu, un taisnā ceļā braucis uz turieni un nopircis tās. «Parādi man tās,» es saku. Šis parāda arī. Tur krastā bija viņa suņu pajūgi un divi dzinēji indiāņi, kas, tikko atbraukuši no Četrdesmitās Jūdzes, atpūtās. Un kamanās bija ziepju kastes, nelielas koka kastes. Mēs izvilkām vienu un turpat upes vidū uz ledus* attaisījām. Tur iekšā bija olas! Pilns ar olām, pa vidu sabērtas zāģu skaidas. Smouk, mēs esam paspēlējuši. Vai tu zini, ko tas bezkauņa man pateica? Viņš mums tās visas atdodot par desmit dolāriem gabalā. Bet zini, ko viņš1 darīja, kad es gāju ārā no viņa būdas? Rakstīja sludinājumu, ka pārdod olas. Pateica, ka par desmit dolāriem gabalā mums pārdošot pirmajiem un gaidīšot līdz diviem dienā. Ja mēs nepiekritīšot, viņš laidīšot olas pārdošanā — un mums atlikšot tikai noplātīt rokas. Viņš ar tādām lietām nekad neesot nodarbojies, bet te nu esot izdevība — un to viņš garām nelaidīšot. Cik es sapratu, tad to viņš par mums abiem.
— Nekas, — bezbēdīgi teica Smouks, — Nezaudē galvu un ļauj man brītiņu padomāt. Jārīkojas ātri un saskaņoti — tas ir viss, kas mums jādara. Es sarunāšu, lai Trakais divos atnāk pēc sava pirkuma. Tu nopirksi olas no tā Gotero. Mēģini pakaulēties. Pat tad, ja tu samaksāsi desmit dolāru gabalā, Trakais tik un tā paņems no mums šīs olas par to pašu cenu. Ja vari dabūt lētāk, nekas — mēs nopelnīsim arī ar to. Tagad ej. Pielūko, lai tās būtu te ne vēlāk kā pulksten divos. Aiztapini no pulkveža Bovija suņus un paņem mūsu pajūgu. Un tieši divos esi klāt.