— Paklau, — uzsauca Smouks, kad Mazais jau gāja lejā pa nogāzi, — labāk paķer līdzi lietussargu. Es nebrīnītos, ja sāktu līt olu lietus.
Smouks atrada Trako krodziņā «M. un M.», un sākās vētraina izskaidrošanās.
— Ņem vērā, ka mēs esam nopirkuši vēl olas, — teica Smouks, kad Trakais bija piekritis pulksten divos ierasties ar zelta smiltīm viņu būdā un norēķināties.
— Jums labāk veicas atrast olas, nevis tā* kā man, — sacīja Trakais. — Jā, bet cik olu jūs esat nopirkuši šoreiz, un cik smilšu man jāņem līdzi?
Smouks atšķīra piezīmju grāmatiņu.
— Mazais te aprēķinājis, ka mums ir trīs tūkstoši deviņi simti sešdesmit divas olas. Ja pareizina ar desmit…
— Četrdesmit tūkstošu dolāru! — ieaurojās Trakais.
— Jūs taču teicāt, ka jums esot tikai kaut kas ap deviņi simti olu! Tā ir izspiešana! Es neesmu ar to mierā!
Smouks izvilka no kabatas kontraktu un parādīja punktu par visu olu pirkšanu.
— Te nav teikts, tieši cik olu mēs piegādājam. Tu piekriti maksāt desmit dolārus par katru olu, ko saņemsi no mums. Tagad tās olas mums ir, un, ja jau kontrakts ir pa- Baķstīts, tad parakstīts. Godīgi sakot, Trakais, mēs par šo jauno pievedumu uzzinājām tikai pēc tam, kad kontrakts bija parakstīts. Tad mēs bijām spiesti pirkt olas, lai mūsu darījums neizjuktu.
Piecas garas minūtes Trakais cīnījās ar sevi, līdz negribīgi padevās.
— Nu gan esmu iekritis, — viņš saraustīti teica. — Ej kur iedams, visur olas. Jo ātrāk es izkulšos no šī jampadrača, jo labāk. Var vēl olu lavīna uzgāzties uz galvas. Divos es būšu klāt. Bet padomā — četrdesmit tūkstošu dolāru!
— Tikai trīsdesmit deviņi tūkstoši seši simti divdesmit, — pārlaboja Smouks.
— Tas ir divsimt mārciņu smilšu! — izgrūda Trakais.
— Man būs jāved tās šurp ar suņiem.
— Mēs aizdosim tev savu pajūgu, ar ko aizvest olas, — piedāvāja Smouks.
— Bet kur lai ēs tās grūžu? Nekas. Es atbraukšu. Bet līdz kapa malai es vairs neņemšu mutē olas. Man metas slikta dūša, pat domājot par tām.
Pusdivos stāvajā nogāzē uzbrauca divi pajūgi: Mazais bija atvedis no Gotero pirktās olas.
— Mēs nopelnām gandrīz divreiz vairāk, — viņš teica, kopā ar Smouku nesdams ziepju kastes būdā. — Es devu par tām astoņus dolārus, un, pamatīgi izlamājies franciski, viņš piekāpās. Tātad tīrā peļņa mums iznāk divi dolāri par olu, bet to ir trīs tūkstoši. Samaksāju viņam visu. Te ir kvīts.
Kamēr Smouks sadabūja svarus un gatavojās pārdošanai, Mazais nodarbojās ar aprēķiniem.
— Re, tāds ir iznākums, — viņš uzvaroši paziņoja.
— Mēs vinnējam divpadsmittūkstoš deviņi simti septiņdesmit dolāru. Un Trakajam arī nenodarām pāri. Viņš vinnē mis Erolu. Turklāt viņš dabū visas olas. Grozies, kā gribi, darījums izdevīgs visiem. Neviens nav zaudētājs.
— Pat Gotero ieņem divdesmit četrus tūkstošus, — iesmiedamies teica Smouks, — protams, atskaitot nost to, ko viņam izmaksājušas olas un vešana. Un, ja Trakais sadomās pārdot tās olas tālāk, arī viņš izsitīs sev peļņu.
Tieši pulksten divos Mazais, palūkojies ārā, ieraudzīja Trako nākam augšā. Viņš ienāca žirbs un lietišķs. Novilcis smago lāčādas kažoku, viņš pakāra to uz naglas un apsēdās pie galda.
— Nesiet nu šurp olas, pirāti, — viņš sāka. — Un turpmāk ir nedomājiet ieminēties man par tām, citādi jums klāsies plāni.
Un visi trīs sāka skaitīt agrāk nopirktās olas. Kad bija noskaitīti divi simti, Trakais piepeši pārsita vienu olu pret galda malu un ar īkšķiem veikli attaisīja to.
— Ei, pagaidi! — sāka protestēt Mazais.
— Vai tad tā nav mana ola, ko? — atcirta Trakais.
— Vai es nemaksāju par to desmit dolāru, ko? Bet es negribu pirkt kaķi maisā. Ja jau es izgrūžu desmit dolāru par olu, man jāzina, ko es saņemu.
— Ja tev ola nepatīk, es varu to apēst, — dzēlīgi ierosināja Mazais.
Trakais paskatījās, paostīja un papurināja galvu.
— Nav vērts, Mazais. Ola ir laba. Iedod man katliņu. Es pats apēdīšu to vakariņās.
Trakais pārbaudot sasita vēl trīs olas un izlēja tās blakus noliktajā katliņā.
— Te ir par divām vairāk, nekā tu teici, Mazais, — viņš sacīja, kad skaitīšana bija beigusies. — Nevis deviņi simti sešdesmit divas, bet deviņi simti sešdesmit četras.
— Esmu nepareizi saskaitījis, — tūlīt atzinās Mazais.
— Mēs piesviedīsim tās klāt, lai būtu apaļš rēķins.
— Jūs, jādomā, varat to atļauties, — drūmi piekrita Trakais. — Te ir gandrīz tūkstotis. Deviņi tūkstoši seši simti divdesmit dolāru. Par to es maksāju tūlīt. Raksti kvīti, Smouk.
— Pārskaitīsim visas, — ierosināja Smouks, — un tu samaksāsi par visām uzreiz.
Trakais papurināja galvu.
— Rēķināšanā es neesmu nekāds stiprais. Kad skaita pa vienam tūkstotim, tad ir droši, ka nevar kļūdīties.
Viņš izvilka no kažoka iekškabatām divus tik apaļus un garus maisiņus ar zelta smiltīm, ka tie atgādināja desas. Kad viņš bija samaksājis par pirmo tūkstoti, maisiņos nebija palicis zelta smilšu vairāk kā par dažiem simtiem dolāru.
Pienesuši pie galda ziepju kasti, viņi sāka pārskaitīt nā- kaņiās trīstūkstoš olas. Noskaitījis simtu, Trakais atkal spēcīgi sita olu pret galda malu. Bija dzirdams nevis krakšķis, bet tāda skaņa, it kā būtu sista nevis ola, bet marmora gabals.
— Caur un cauri sasalusi, — teica Trakais un belza spēcīgāk.
Viņš pacēla olu, un visi redzēja, ka sitiena vietā čaumala sabirzusi putekļos.