Pirmo rubeni viņš apēda jēlu. Pēc tam viņš apgūlās un aizmiga, un šī apēstā dzīvība atdeva dzīvību viņam. Nakts vidū Smouks, izsalkuma mocīts, pamodās, un viņam jau pietika spēka sakurt uguni. Līdz pašai rītausmai viņš cepa rubeņus un ēda, ar ilgi dīkā stāvējušajiem zobiem saberzdams miltos trauslos kauliņus. Pēc tam viņš visu dienu gulēja, pamodās nakts vidū un atkal gulēja, kamēr saule pamodināja viņu.. «
Smouks pārsteigts ieraudzīja, ka uguns jautri sprēgā, aprīdama tikko piemestus žagarus, un ka malā uz oglēm, garaiņus laizdama, stāv nokvēpusi kafijkanna. Pie ugunskura izstieptas rokas attālumā sēdēja Mazais, kūpināja no ietinamā papīra satītu smēķi un uzmanīgi vēroja draugu. Smouka lūpas sakustējās, bet rīkle likās aizžņaugta, un asaras draudēja nosmacēt viņu. Smouks izstiepa roku pēc papirosa un dziļi ievilka dūmus vēl un vēlreiz.
— Ilgi neesmu smēķējis, — viņš beidzot ierunājās klusā, rāmā balsī. — Ļoti ilgi.
— Edis arī neesi, tas pēc skata redzams, — rūcīgi piemetināja Mazais.
Smouks pamāja ar galvu un parādīja uz visapkārt izmētātajām rubeņu spalvām.
— Nesen paēdu, — viņš teica. — Zini, es labprāt iedzertu tasi kafijas. Droši vien būšu aizmirsis tās garšu. Plāceņu un speķa garšu arī.
— Un pupas? — kārdinādams ievaicājās Mazais.
— Tās laikam garšotu debešķīgi. Es jūtu, ka atkal esmu pamatīgi izgribējies ēst.
Kamēr viens gatavoja ēst, bet otrs ieturēja maltīti, viņi īsos vārdos pastāstīja, kas ar katru noticis pēc viņu izšķiršanās.
— Klondaikā ledus vairs nebija drošs, — beigās teica Mazais, — mums vajadzēja nogaidīt, kamēr tas izies. Divas laivas, vēl seši vīri — īsti ķeneri, tu jau viņus pazīsti — un visa vajadzīgā mantība … Gājām žiberīgi, vietām stūmāmies ar kārtīm, vietām vilkām pa sausumu. Bet krācēs būtu iestrēguši uz veselu nedēļu. Tur es atstāju puišus, lai velk laivas pāri klintīm. Man bija tāda nojauta, ka jāpasteidzas. Tā nu es sakrāmēju maisā ēdamo un gāju. Es zināju, ka atradīšu tevi tikko pie dzīvības.
Smouks pamāja ar galvu un cieši paspieda Mazajam roku.
— Labi, sāksim iet, — viņš teica.
— Ej ellē! — sašuta Mazais. — Mēs nekustēsim ne no vietas. Tev pāris dienu ir jāatpūšas un jāuzbarojas.
Smouks pašūpoja galvu.
— Kaut tu redzētu pats sevi! — sacīja Mazais.
Skats nebija nekāds patīkamais. Vietās, kur Smoukam
seja nebija noaugusi ar bārdu, tā no vairākkārtējas apsaldēšanas bija melni sārta un kreveļaina. Vaigi bija iekrituši, un pat caur bārdu zem izspīlētās ādas varēja saredzēt zobus. Kauli uz pieres un ap dziļi iedubušajām acīm bija it kā ar bungu ādu apvilkti, pinkainā bārda, kam vajadzēja būt zeltainai, bija pie ugunskuriem apsvilusi un vienos kvēpos.
— Liecies nu mierā! — teica Smouks. — Man ir jāiet.
— Bet tu tak esi nespēcīgs kā zīdainis. Tu nevari paiet. Un kāpēc tāda steiga?
— Mazais, es eju pēc tā, kas ir visdārgākais Klondaikā, un nevaru gaidīt. Tas ir viss. Sāc kravāties. Tā ir dārgākā manta visā pasaulē. Tā ir dārgāka par zelta ezeriem un zelta kalniem, dārgāka par piedzīvojumiem, gaļas ēšanu un lāču šaušanu.
Mazais sēdēja, iepletis acis no brīnumiem.
— Dieva dēļ, ko tas nozīmē? — viņš aizsmakušā balsī jautāja. — Vai tu neesi sajucis prātā?
— Nē, ar mani viss ir kārtībā. Varbūt cilvēkam ir jāpadzīvo ar tukšu vēderu, lai viņam atvērtos acis. Lai nu kā, bet es esmu redzējis kaut ko tādu, ko nebiju varējis pat nosapņot. Es zinu, kas ir sieviete … tagad zinu.
Mazais pavēra muti, viņa lūpas savilkās izsmējīgā smaidā, arī acis smējās.
— Lūdzu, nevajag, — mierīgi sacīja Smouks. — Tu nezini, bet es zinu.
Mazais savaldījās, un joks palika neizteikts.
— ITa, man nemaz nav jāmin, es tāpat zinu, kā viņu sauc. Visi aizgāja nosusināt Pārsteigumu ezeru, bet Džoja Gastela nekust. Kvern Dausonā un gaida, kad es aizvedīšu tevi. Bet, ja neaizvedīšu, viņa apzvērēja pārdot visu, kas viņai ir, nolīgt veselu armiju mednieku, doties uz Briežu zemi un izšķetināt zarnas vecajam Snesam un visai viņa bandai. Un, ja tu maķenīt pacietīsies, es sakravāšu mantas un iešu tev līdzi.
SATURS
SMOUKS UN MAZAIS
Mazais vīriņš. Tulk. 0. Sarma……………………………. ,129
Kā kāra Kaltušu Džordžu. Tulk. 0. Sarma . . , 145
Dieva misēklis. Tulk. 0. Sarma…………………………… ,161
Jandāliņš ar olām. Tulk. O. Sarma . . . . 180
Tralā ciems. Tulk. O. Sarma…………………………………………. 202
Sievietes dvēseles noslēpums. Tulk. O. Sarma . , 225