— Velciet! — viņš uzsauca.
Acu nenovērsdams, viņš skatījās, kā nazis ceļas augšā. Bet viņš redzēja ne tikai nazi — redzēja arī nobijušos, tomēr nelokāmo mazo vīriņu, kas, trīcēdams un zobus klabinādams, galvai griežoties, prata pārvarēt nelabumu un vārgumu un turējās kā varonis. Kopš tikšanās ar Mazo neviens, cilvēks Smoukam nebija iepaticies tik ātri kā Karsons. Tas bija gaļas ēdājs no galvas līdz kājām, īsts draugs, gatavs iet bojā otra dēļ, ar tik stingru raksturu, ka to pat nāves bailes nespēja satricināt. Taču arī Smouks aukstasinīgi apsvēra situāciju.- Diviem nebija nekādu izredžu uz glābiņu. Lēni, bet neapturami viņi slīdēja uz bezdibeni, un viņš, Smouks, smagāks būdams, vilka mazo vīriņu līdzi. Karsons varēja pielipt kā muša. Viens viņš izglābtos.
— Ak, mēs! — aiz izciļņa Smoukam virs galvas atskanēja balss. — Tagad mēs izkļūsim no šejienes viens divi.
Karsons centās, cik spēja, lai balss skanētu jautri un pārliecināti, un Smouks izlēma.
— Paklausieties, ko es teikšu, — viņš stingri sacīja, velti mēģinādams atgaiņāt iztēles atdzīvināto Džojas Gas- telas sejju. — Es uzsūtīju jums augšā nazi, lai jūs ar to tiktu laukā no šejienes. Sapratāt? Ar kabatas nazi es pārgriezīšu auklu. Labāk vienam izglābties nekā diviem aiziet bojā, sapratāt?
— Izglābties diviem vai nevienam! — drebošā, bet pārliecinātā balsī atbildēja Karsons. — Ja jūs noturēsieties vēl kādu minūti…
— Es jau tā turos pārāk ilgi. Es neesmu precējies. Mani negaida ne burvīga slaida sieva, ne bērneļi, ne ābeles. Sapratāt? Bet tagad ceļojiet tālāk!
— Pagaidiet! Dieva dēļ, pagaidiet! — iekliedzās Karsons. — Nedariet to! Ļaujiet man jūs izvilkt. Esiet mierīgs, vecais draugs. Gan redzēsiet, ka mēs izkulsimies. Es izrakšu tādas bedres, ka māja un kūts saies iekšā.
Smouks neatbildēja. Kā apburts skatīdamies uz nazi, viņš lēni un apdomīgi grieza, kamēr viena no trim sloksnēm pārtrūka.
— Ko jūs darāt? — izmisumā iekliedzās Karsons. — Ja jūs to pārgriezīsiet, es jums nekad nepiedošu, nekad. Es jums saku — vai nu glābsimies abi, vai neviens. Mēs tūliņ tiksim laukā. Pagaidiet! Dieva dēļ!
Un Smouks, kas nenovērsdamies skatījās nz pārgriezto sloksni piecas collas no savām acīm, juta, ka bailes laupa viņam visus spēkus. Viņš negribēja mirt. Vizošais bezdibenis iedvesa šausmas, un pārbīlī viņš pieķērās bezjēdzīgai cerībai — varbūt vilcināšanās nesīs glābiņu. Bailes mudināja viņu uz šo kompromisu.
— Lai notiek, — viņš atsaucās. — Es pagaidīšu. Dariet, ko varat. Bet to gan es jums pasaku, Karson: ja mēs atkal sāksim slīdēt, es pārgriezīšu virvi.
— Klusu! Izmetiet to no prāta. Ja mēs, draugs, sāksim kustēties, tad tikai uz augšu. Es līpu klāt kā plāksteris. Es noturētos pat tad, ja te būtu divtik stāvāks. Vienai kājai jau esmu izkapājis palielu caurumu. Bet tagad esiet kluss un ļaujiet man strādāt.
Lēni vilkās minūtes. Smouks pievērsa visas domas smeldzošajām sāpēm pirkstā, kuram bija atlūzis ienadzis. «Vajadzēja šorīt nošķērēt,» viņš nodomāja. «Jau tad tas traucēja.» Un nosprieda: līdzko būs izkļuvis no aizas, tūliņ pat nogriezīs. Pēkšņi Smouks ieraudzīja .pirkstu u.n ienadzi pavisam citām acīm. Vēl kāda minūte, labākajā gadījumā pāris minūšu, un pirksts var pārvērsties par sakropļota līķa daļu aizas dibenā. Apzinādamies savas bailes, Smouks ienīda pats sevi. Nē, lāča gaļas ēdāji ir cita kaluma! Dusmās un pašnicinājumā viņš bija gatavs ar vienu vēzienu pārgriezt virvi. Taču bailes piespieda nolaist nazi, un Smouks, drebēdams un sviedriem noplūz- dams, atkal piekļāvās pie slidenās nogāzes. Viņš pūlējās iestāstīt sev, kāpēc dreb: viņš ir caurcaurēm izmireis, spiezdamies pie kūstošā ledus, — bet dvēseles dziļumos zināja, ka tas nav tiesa.
Smouks izdzirdēja kliedzienu, vaidu, un virve negaidot kļuva vaļīga. Viņš sāka slīdēt. Slīdēja ļoti, ļoti lēni. Virve gan savilkās, tomēr Smouks slīdēja tālāk. Karsons nevarēja viņu noturēt un slīdēja kopā ar viņu. Smouka izstieptā kāja sajuta tukšumu, un viņš zināja, ka tūlīt iegāzīsies bezdibenī. Zināja arī to, ka krizdams aizraus līdzi Karsoņu.
Žilbinoši skaidri aptvēris, kas ir pareizi un kas ir aplami, viņš aklā izmisumā pārvilka ar naža asmeni pār virvi, ieraudzīja to pārtrūkstam, juta, ka slīd aizvien ātrāk ,,. krīt.. ,
Kas notika tālāk, Smouks vairs nesaprata. Samaņu viņš nezaudēja, bet viss notika pārāk strauji un pēkšņi. Viņš nevis līdz nāvei sasitās, bet tajā pašā mirklī ar kājām iekrita ūdenī, un viņam sejā iecirtās šļāce. Sākumā Smouks iedomājās, ka aiza nav tik dziļa, kā bija licies, un ka viņš laimīgi nonācis lejā. Bet drīz vien viņš saprata, ka ir maldījies. Aizas pretējā siena atradās desmit, divpadsmit pēdu no viņa. Smouks sēdēja baseinā, ko, pilot no izliekuma un stāvā strūklā tekot lejā no desmit pēdu augstuma, ledus izcilnī bija izdobis kušanas ūdens. Tajā vietā, kur viņš sēdēja, ūdens bija divas pēdas dziļš un sniedzās līdz malām. Smouks palūkojās pār malu: pa simtiem pēdu garās šaurās aizas dibenu aizlocījās putās sakulta straume.
— Vai dieviņ, ko jūs esat izdarījis! — šausmās iekliedzās Karsons.
— Paklausieties, — atsaucās Smouks, — esmu sveiks un vesels, tupu līdz kaklam ūdenī. Te ir arī mūsu maisi. Tūlīt apsēdīšos uz tiem. Te pietiek vietas vēl cilvēkiem sešiem, Ja sākat slīdēt, turieties tuvāk pie sienas, un jūs nonāksiet tepat. Bet labāk rāpieties augstāk un tieciet laukā no šejienes. Ejiet uz būdu. Tur kādam ir jābūt. Es redzēju dūmus. Sadabūjiet virvi vai kaut ko tādu, no kā var sameistarot virvi, nāciet atpakaļ un izmakšķerējiet mani no šejienes.