— Jūs sakāt taisnību? — neticīgi vaicāja Karsons.
— Lai es izputu, ja man nav taisnība. Dariet to labi žigli, citādi es vēl saķeršu iesnas.
Lai sasildītos, Smouks ar papēdi sāka lauzt ledū noteku ūdenim. Kad viss ūdens bija aiztecējis, Smouks izdzirdēja tālu balsi. Karsons pavēstīja, ka ticis līdz augšai.
Pēc tam Smouks noņēmās ar drēbju žāvēšanu. Siltajā vēlīnas pēcpusdienas saulē viņš novilka visus apģērba gabalus un izplāja tos ap sevi. Sērkociņiem ūdens klāt nebija ticis, un Smoukam izdevās izžāvēt tabakas šķipsnu* un rīsa papīra gabaliņu un uztīt papirosus.
Divas stundas kails nosēdējis uz maisiem un izsmēķē- jies, viņš izdzirdēja augšā labi pazīstamu balsi*
— Ei, Smouk! Smouk!
— Sveika, Džoja Gastela! — viņš atsaucās, — Kā jūs te gadījāties?
— Vai esat sasities?
— Nevienas skrambiņas!
— Tēvs laiž jums lejā virvi. Vai redzat to?
— Jā, man tā ir jau rokā, — Smouks atbildēja. — Lūdzu, pagaidiet drusciņ.
— Kas noticis? — Džoja pēc brīža uztraukta jautāja, — Jūs droši vien esat ievainots.
— Nē, neesmu. Es ģērbjos,
— Ģērbjaties?
— Jā. Es izpeldējos. Tā. Gatavs! Velciet!
Vispirms viņš uzsūtīja augšā abus maisus, par ko Džoja Gastela viņu sarāja, pēc tam ļāva izvilkt pats sevi.
Džoja starojošām acīm lūkojās uz Smouku, kamēr viņas tēvs un Karsons tina kopā virvi.
— Kā jūs tā varējāt pārgriezt virvi? — meitene iesaucās. — Tas ir lieliski, tik tiešām trūkst vārdu.
Smouks atmeta ar roku, it kā atvairīdams uzslavas.
— Es zinu visu, — viņa neatlaidās. — Karsons man izstāstīja. Jūs upurējāt sevi, lai glābtu viņu.
— Nekā tamlīdzīga, — Smouks sameloja. — Es jau sen redzēju, ka apakšā gaida tāds peldbaseins.
II
Kā kāra Kaltusu Džordžu
Viņi kāpa kalnā pa dziļu, čaganu sniegu, kurā nebija ne kamanu, ne mokasīnu pēdu. Smouks, iedams pa priekšu, ar platajām, īsajām sniega kurpēm piemina trauslos kristālus. Šis darbs prasīja plaušu un muskuļu piepūli, un viņš netaupīja spēkus. Nopakaļ pa viņa iemītajām pēdām lēkšoja sešu suņu vilce; dvašas mutuļi liecināja, cik smags ir viņu darbs un cik zema ir temperatūra. Starp stūres suni un kamanām skrēja Mazais, ar kārti vadīdams suņus un vienlaikus palīdzēdams tiem vilkt. Ik pēc pusstundas viņš apmainījās vietām ar Smouku, tāpēc ka ar sniega kurpēm iemīt ceļu bija daudz nogurdinošāk nekā rīkoties ar kārti.
Gan cilvēki, gan suņi bija atpūtušies un spēka pilni.. Viņi prasmīgi veica grūto uzdevumu — pašā ziemas vidū izlauzt ceļu pāri ūdensšķirtnēm. Viņi sprieda, ka tas ir daudz, ja šajos smagajos apstākļos dienā var noiet desmit jūdžu. Tas viņiem izdevās, bet vakaros viņi līda savās guļamādās pamatīgi noguruši. Pirms sešām dienām viņi bija atstājuši ļaužu pilno Muklukas nometni pie Jukonas. Divās dienās viņi ar smagi piekrautām kamanām bija nogājuši piecdesmit jūdžu pa iemītu ceļu, kas veda uz augšu pa Aļņu strautu. Pēc tam bija sākusies cīņa ar četras pēdas biezu neskartu sniegu, īstenībā nevis sniegu, bet putekļiem līdzīgiem ledus kristāliem, kuri vēl nebija salipuši kopā un sīkdami saira zem kājām — kā cukurs. Trijās dienās viņi veica trīsdesmit jūdžu augšup pa Grunduļu strautu un pāri vairākām zemām ūdensšķirtnēm starp strautiem, kas tecēja uz dienvidiem, uz Sivašas upi. Tagad viņi gar Kailajiem uzkalniem devās uz lielo kalnu grēdu, aiz kuras pa Dzeloņcūku strautu varēja sasniegt Piena upes vidusteci. Stāstīja, ka Piena upes augštecē esot vara atradnes. Tas arī bija viņu ceļamērķis — tīra vara kalns pusjūdzi pa labi no tās vietas, kur Piena upe izlaužas no dziļas aizas un nozūd biezā mežā, tad pa pirmo strautu uz augšu. Viņi uzreiz pazītu šo vietu, līdzko ieraudzītu. Vienacis Makartijs bija aprakstījis to pilnīgi precīzi. Nomaldīties nebija iespējams — vienīgi ja nu Makartijs būtu samelojis.
Smouks gāja pa priekšu; retās nelielās egles kļuva aizvien sīciņākas, un pēkšņi viņš ieraudzīja pašā ceļa vidū vienu galīgi nokaltušu. Vārdi bija lieki. Tikko Smouks paskatījās uz Mazo, tas spalgi iesaucās: «Stāt!» Suņi stāvēja, kamēr Mazais tos izjūdza, bet Smouks ar cirvi metās virsū sausajai eglei, pēc tam dzīvnieki sagūla sniegā un saritinājās kamolā, ar kuplajām astēm apsegdami ķepas un nosarmojušos purnus.
Cilvēki strādāja kā jau daudz pieredzējuši. Zelta skalojamā pannā, kafijkannā un katliņā drīz kusa sniegs. Smouks izvilka no kamanām sasaldētu vārītu pupu stieni ar bagātīgi sagrieztiem tauku un cūkgaļas kubiciņiem. Atlika vienīgi atkausēt stieni. Viņš saskaldīja to ar cirvi gluži kā malku un uzmeta gabalus uz pannas, lai atlaižas. Akmenī sasalušie sausiņi arī bija jāliek uz pannas. Pēc divdesmit minūtēm maltīte bija gatava.
— Būs savi četrdesmit grādi, — teica Mazais ar pilnu muti, — Cerams, ka aukstāks nekļūs… un siltāks arī ne. Pats piemērotākais laiks, kad jālauž ceļš.
Smouks neatbildēja. Piebāzis muti pilnu ar pupām un cītīgi ēzdams, viņš nejauši pameta skatienu uz stūres suni, kas gulēja pēdas desmit tālāk. Sirmpelēkais vilks cieši raudzījās viņā ar bezgalīgām skumjām un ilgām, kuras tik bieži aizmiglo ziemeļu suņu acis. Smouks labi pazina šo neizdibināmo skatienu, un tomēr tas viņu satrauca. It kā gribēdams nokratīt stingumu, viņš nolika savu šķīvi un kafijas krūzi, piegāja pie kamanām un sāka raisīt vaļā maisu ar kaltētām zivīm.
— Ei, — uzsauca Mazais, — ko tu dari?
— Pārkāpju visus likumus, paražas un ceļa noteikumus, — atbildēja Smouks. — Gribu vienu vienīgu reizi pabarot suņus dienas vidū. Viņi ir pamatīgi nostrādājušies, un viņiem vēl būs jāvelk kamanas kalnā. Turklāt Jautrais pateica man kaut ko, ar acīm pateica kaut ko tādu, kas nav izsakāms vārdos.