Un Frona, patlaban iedama iekšā pa durvīm, saklausīja atbildes sākumu:
— Džeikoba Velza meita. Nekad neesi dzirdējis par Džeikobu Velzu? Kur ta tu esi mitinājies?
II NODAĻA
Viņa iznāca no birzs starp vizmaini baltajiem bērzu stumbriem un, tiklīdz pirmie saules zaķīši iemirguļojās viņas vaļējos matos, viegliem soļiem aiztecēja pār rasaino pļavu. Zeme bija uzburbusi aiz valguma pārpilnības, un kājas tajā mīksti iegrima, bet slapjie augu stublāji plak- šķēdami sitās pret viņas ceļiem, vizuļainām strūklām šķiezdami visapkārt briljantu lāsītes. Rītausma sārtojās meitenes vaigos, rīta spožums staroja acīs, un viņa visa kvēlot kvēloja savā jaunībā un jūsmā. Jo meitene, māti zaudējusi, bija izaugusi pie dabas krūts, tāpēc kaismīgi mīlēja gan mūžvecus kokus, gan vijīgus stiebrus, tāpēc plaukstošās dzīvības tikko jaušamās šalkas ielīksmoja viņas ausis, bet zemes tvanīgā dvaka viņas nāsīm šķita kā vissaldākā smarža.
Tur, kur pļavas augšmala ieslīga tumšā, šaurā meža ailē, starp kailstiebru pienenēm un izšķērdīgi spilgtām gundegām viņa uzgāja Aļaskas lielziedu vijolīšu ceru. Visā garumā izstiepusies zemē, viņa iespieda seju smar- žainajā vēsumā un abām rokām sarausa mēļos ziedus sev ap galvu kā krāšņu diadēmu. Par savu uzvešanos viņa nekautrējās. Ilgi viņa bija maldījusies starp lielās pasaules mežģiem un režģiem, netīrajiem zaimiem un nāvējošajām kaislībām, bet atgriezusies no turienes vienkārša, skaidra un nesalauzta. Tālab viņa jutās tik laimīga, te gulēdama un domās kavēdamās pie agrākajām dienām, kad pasaule vēl sākās un beidzās tepat pie apvāršņa un kad viņa bija braukusi pāri kalnu pārejai, lai paskatītos uz Bezdibeni aiz zemes malas.
Viņas bērnībā dzīve bija ārkārtīgi vienkārša, ar nedaudzām, toties ļoti stingrām kārtulām. īsi un kodolīgi tās varētu definēt, kā Frona vēlākos gados kaut kur bija lasījusi, par «ticību pārtikai un segai». Pie šās ticības ir turējies viņas tēvs, Frona domāja, atminēdamās, cik labvēlīgi ļaužu lupas min tēva vārdu. So ticību bija mantojusi arī viņa, šo ticību viņa bija paņēmusi sev līdzi pāri Bezdibenim uz to pasauli, kurā cilvēki aizgājuši no vecajām patiesībām un paši darina sev egoistiskas dogmas ar visizsmalcinātākās kazuistikas palīdzību, un šo ticību viņa bija atvedusi atkal atpakaļ — vēl arvien tikpat svaigu, spirgtu un dzīvespriecīgu. Viņai bija cieša pārliecība, ka viss taču ir ļoti vienkārši, — kālab gan visiem nevarētu būt tāda pati ticība kā viņai — ticība pārtikai un segai? Ticība tāliem ceļiem un mednieku apmetnēm? Ar šo ticību spēcīgi skaidras sirds cilvēki stājas pretī negaidītām briesmām un pat nāvei gan uz sauszemes, gan jūras. Kālab gan ne? Tā taču ir Džeikoba Velza ticība! Meta Makārtija! Un to indiāņu zēnu, ar kuriem viņa savā laikā rotaļājusies! Un indiāņu meiteņu, kuras viņa vadījusi amazoņu kaujās! Un pat vilku suņu, kas skrēja aizjūgā, vilkdami viņu pār sniega klajiem! Tā ir veselīga, uz dzīves īstenību dibināta ticība, tā ir laba ticība, Frona domāja un jutās laimīga.
No birzs meiteni apsveica sarkankrūtīša skanīgā dziesmiņa, un viņa, atģidusies no domām, sāka ieklausīties austošajā dienā. Tālu mežā bungoja paipala, un vāverīte, noplanējusi žuburā tieši Fronai virs galvas, aizlēkāja tālāk no zara zarā, no koka kokā, visu laiku nemitīgi bārdamās. No skatieniem slēptās upes atskanēja rosīgo dēkaiņu klaigas — tie jau bija izberzējuši miegu no acīm un posās ceļā, lai dotos Ziemeļpola virzienā.
Frona piecēlās, atsvieda matus pār pleciem un gluži neviļus sāka soļot pa taku, kas, vīdamās starp kokiem, veda uz virsaiša Džordža un Daijas cilts indiāņu apmetni. Mežā viņa sastapa zēnu, kura kailo, bronzaino dieva augumu sedza vienīgi gurnu apsējs. Zēns lasīja žagarus un pār bronzas krāsas plecu uzmeta viņai nīgru skatienu. Frona Daijas cilts valodā novēlēja zēnam labrītu, bet viņš papurināja galvu, aizvainojoši iesmējās un, pārtraucis darbu, saukāja viņai pakaļ bezkaunīgus vārdus. Frona nesaprata zēna izturēšanos — tādas nebija seno laiku paražas, tālab, satikusi Sitkas cilts indiāni, liela auguma puisi, kas viņā nikni pablenza, meitene muti vaļā nevēra.
Mežmalā iznākusi, viņa ieraudzīja savā priekšā apmetni. Tā nebija seno laiku apmetne ar pārdesmit būdiņām, kas klajuma vidū saspiedušās nekārtīgā čupiņā, it kā cita pie citas patvērumu meklējot, — tā bija plaša nometne. Tā sākās pie paša meža, aizstiepās uz visām pusēm starp klajotnē izkaisītajām koku skupsnām, turpinādamās augšup un lejup gar upes krastu, kur garās laivas bija piesietas kādās desmit, divpadsmit rindās. Te mitinājās dažādas ciltis, salasījušās kopā no jūras piekrastes tūkstošiem jūdžu garumā, — tā bija pagājušos laikos nepieredzēta parādība. Indiāņi bija no viņai nepazīstamām ciltīm, atceļojuši šurp kopā ar sievām, iedzīvi un suņiem. Burzmā viņa saskārās ar Džūna un Vrangeļa salu iemītniekiem, viņu grūstīja niknacainie stiksu cilts indiāņi, atnākuši pāri pārejai, negantie čilkati un iebraucēji no Karalienes Šarlotes salām. Bet skatieni, kādus tie viņai uzmeta, bija drūmi un nīgri, kamēr citi jautrākas dabas puiši — un tas bija vēl ļaunāk — lūrēja meitenei sejā augstprātīgi izaicinoši un runāja jēlības.
Šī nekaunīgā izturēšanās Fronu nevis biedēja, bet saniknoja; viņa jutās aizvainota, un priekpilnā atgriešanās dzimtenē bija sarūgtināta. Taču viņa aši vien aptvēra, ko tas viss nozīmē: viņas tēva laiku patriarhālā dzīves kārtība bija beigusies, un civilizācija kā svilinošs taifūns bija brāzusies šiem cilvēkiem pāri vienā dienā. Zem paceltā ādas durvju aizkara palūkojusies kādā vigvamā, viņa ieraudzīja bariņu indiāņu puišu ar iekritušām sejām tupam lokā uz zemes. Sadauzītu pudeļu grēda pie ieejas liecināja par nomodā pavadītu nakti. Kāds baltais ar rupju blēža seju dalīja kārtis, bet uz galda vietā paklātās segas kaudzītēs krājās zelta un sudraba naudas gabali. Dažus soļus tālāk Frona sadzirda tarkšķoši griežamies laimes ratu un ieraudzīja sadrūzmējušos indiāņus — kā vīriešus, tā sievietes — dedzīgā kārē liekam uz spēles vaiga sviedros nopelnīto naudiņu cerībā laimēt kādu spilgtu nieciņu. Gan no tipi teltīm, gan būdiņām plūda čērkstoši un juceklīgi lētu leijerkastu meldiņi.