— Tu taču nezini, kas tevi šodien sagaida! Tu nepazīsti ne viņu, ne sevi! Atļauj man! Tikai šodien… Un es pazudīšu. Tu būsi man pateicīgs. Tev viss iznāks citādi! Ne tā kā man!
— Nē. Es negribu zināt, kā bija tev.
— Tu taču nezini, neko nezini! Šodienas satikšanās vairs nebūs labojama… Es to zinu un pateikšu tev.
— Nē, nevajag!
— Tu mani nesaprati! Neiešu tavā vietā, labi. Bet tev jāizturas citādi, tu nedrīksti darīt tā, kā es toreiz. Labāk nemaz neej. Pagaidi, kamēr viņa pati tev piezvanīs. Viņa piezvanīs!
— Negribu tevi klausīties! Vai saprati? Negribu!
— Bet kāpēc? Es taču to nedaru sevis dēļ, bet tevis dēļ!
— Nevajag! — viņš dobji noteica.
Ieskatījos viņam acīs un sapratu: viņš
zināja visu un saprata visu, tāpat kā toreiz es … Zināja, bet negribēja ticēt, tāpat kā toreiz es… Un neko nevarēja grozīt, tāpat kā toreiz es. Viņš ies uz satikšanos un pateiks visu. Es to sapratu.
Tāds dialogs man toreiz bija domās pašam ar sevi. Tagad viņš par to runā ar mani. Kāda gan tur starpība?
Kopš bērnu dienām cilvēks grib visu darīt pats. Darīt un izmēģināt, maldīties un atkal celties kājās, zilumus berzējot. Un tas ir labi.
— Man laikam vajadzētu atgriezties?
— Laikam gan … Vai mēs vēl tiksimies?
Iesmējos:
— Tu vienmēr būsi manī. Bet es… Es vienmēr aizslīdēšu no tevis. Tava dzīve — tā ir traukšanās man pakaļ. Mēs esam divās dažādās fāzēs.
— Es izzudīšu, kad tu atgriezīsies savā laikā.
— Nē, mēs vienkārši sāplūdīsim nenotveramā personā, kuras vārds ir — tagadne. Tas ir slīdošs punkts uz taisnes no pagātnes uz nākotni.
— Vai atvadīsimies?
— Pavadīšu tevi. Līdz universitātei.
— Labi.
Nelaižu vaļā viņa rokas un ilgi veros viņam acīs. Mūsu pagātne mums palīdz iepazīt sevi. Tas ir ļoti svarīgi.
— Nu, tad paliec sveiks! — saku.
— Uz redzēšanos, — viņš pasmaida, r— tu vienmēr atgriezīsies pie manis. Mēs katrā ziņā satiksimies, kad tu atkal iemīlēsies.
— Uz redzēšanos, — es piekrītu.
Man ir skumji. Noliecos, sagrābju rokās mīksto, irdeno sniegu un ar pirkstiem cieši to saspiežu blīvā, ledainā kamolā. Taisos viņam mest ar sniega piku. Bet manas acis nezin kādēļ aizmiglo asaras, un es tikai pamāju ar roku.
Viņš klusi smaida.
Pagriežos un attaisu masīvās durvis.
Atveru acis un pieskaros kristāla stīpai. Apskatu zāli. Te nekas nav mainījies! Profesors Valentinovs pat nav paspējis aizvērt muti. Meitenes dzintarainajās acīs lasāmas izbailes un sajūsma. Šefs izskatās bāls un briesmīgs. Mēma aina.
— Nu? — beidzot izdveš Valentinovs.
Nesaprazdams raugos viņā.
— Mēs gaidām … Lūdzu, — viņš saka.
— Piedodiet, eS jūs lāgā nesaprotu, — vēl neesmu atjēdzies un patiešām nesaprotu, ko viņš no manis grib.
— Jūs mums apsolījāt pazust…
Viņš smaida. Grumbas izlīdzinās. Viņš atjēdzas un atkal kļūst par Bikšu lentas ordeņa kavalieri.
— Bet vai tad es… Vai tad es nebiju prom vairākas stundas?
— Nē jel! — liekas, tā ir meitene, kas iesaucas.
Viņas kliedzienā izskan dziļas dvēseles sāpes. Sāpes par mani un vēl par kaut ko …
— Vai tad es nepazudu?
— Nē! — smaida lords. Un starainās grumbiņas ap viņa acīm saka: «Nu labi, pa-
, jokojies un pietiks. E-he-hē, jauns un zaļš.»
— Nepazudu? … — Es noņemu stīpu un izslēdzu svirslēdzi.
Tad pieeju klāt Valentinovam un pasniedzu viņam piezīmju grāmatiņu ar sarežģīto ornamentu.
Profesoram rokās gluži tāda pati.
— Salīdziniet šīs divas grāmatiņas, profesor. Tām jābūt pilnīgi vienādām. Ir tikai viena starpība. Pēdējais ieraksts grāmatiņā, kuru es turu savās rokās, izdarīts pagājušā gada 11. decembrī. Bet tagad ir jūlijs, — es norādu uz logu, kur dzidrā zilumā lido papeļu pūkas. Arī visi citi nezin kāpēc paskatās pa logu, it kā pēkšņi šaubītos, vai tiešām tagad ir jūlijs, bet ne decembris. — Un bez tam vēl, palūk! — Izņemu no kabatas cietu sasalušu sniega piku un ar baudu metu pret tāfeli, kas no augšas lī<ļz apakšai norakstīta ar formulām. Pika trāpa tieši vidū un pielīp.