«Lai tas tev par mācību,» bija teikusi satriektā māte. «Nelien briesmās kā sadedzis.»
«Lai tas tev par mācību,» bija teicis skolotājs. «Nepārvērtē savus spēkus, nepaļauj ies tikai uz sevi, neriskē viens pats.»
Taču jauneklis mācību, saprata pēc sava prāta. Slīkst tik tas, kurš palaižas. Viņš taču nepalaidās un palika dzīvs. Viņš palika dzīvs, jo zināja, ka ne jau tāpēc mācīts un audzināts, lai tiktu zivīm par barību. Neviens nedrīkst iet bojā, neveicis savu dzīves uzdevumu, mērķi vai «funkciju», kā viņš izteicās vēlāk.
Arī viņam ir sava funkcija — kļūt par astronautu, atrast saprātīgas būtnes kosmosā, likt pamatus visas Galaktikas Brālībai. Un viņš neies bojā, līdz nebūs veicis savu funkciju.
Jauneklis bija pārliecināts par saviem spēkiem un pēc skolas beigšanas devās uz Astronautikas institūtu.
Bet nepielūdzamā aritmētika nostājās viņam ceļā.
No miljarda jauno cilvēku, kuri togad beidza skolu, vismaz divsimt miljoni sapņoja par kosmosu. Bet vajadzēja tikai divdesmit tūkstošus, ne vairāk. No daudziem miljoniem visādi bez vainas sagatavotajiem, lieliski sagatavotajiem kandidātiem institūts izraudzījās studentus . . . kauns sacīt. . . lozējot. Bet kaulainā un izstīdzējušā, mazliet drūmā jaunekļa Hermaņa Šorina nebija pat starp kandidātiem. Viņu izbrāķēja iesnu dēļ. Pietika cilvēku ar veselu aizdeguni.
199 miljoni 980 tūkstoši atraidīto samierinājās ar neveiksmi, sameklēja sev vajadzīgu un interesantu darbu uz Zemes. Šorins nesamierinājās. Viņš apmetās uz dzīvi Kosmogradā, pieņēma ne visai interesantu darbu, pirmo, kas pagadījās (darbus toreiz jau šķiroja interesantos un neinteresantos), un trīsreiz nedēļā apstaigāja Kosmosa pārvaldes, apjautādamies, vai nav kāda brīva vieta, visviens kāda. Viņu noraidīja, sākumā pieklājīgi, tad smīnēdami, pat dusmīgi, taču vēlāk aprada, sāka uzrunāt un draudzīgi pamudināt. Un. tā kādu dienu Sanatoriju pārvaldē liktenis uzsmaidīja jauneklim. «Tu aizej uz Kosmosa klīniku,» viņam teica. «Aizbraukšanai tur vajadzīgi slimnieku kopēji.»
Šorins nemaz nebija tīkojis pēc slimnieku kopšanas darba. Bet ko lai dara: kosmosa dēļ jābūt gatavam uz visu. Kas zina, kam līdzinās debess iemītnieki — nārām vai astoņkājiem. Spiest gļotainus taustekļus ar piesūcekņiem arī nav nemaz tik patīkami. Tādēļ Šorins pieņēma slimnieku kopēja darbu, un, kad uz Mēness vajadzēja slimnieku kopēju, uz turieni nosūtīja viņu. Nevis tāpēc, ka viņš būtu bijis labākais, bet tāpēc, ka citiem uz turieni negribējās lidot.
Par slimo kopējām parasti strādāja pavecākas sievietes. Bet ģimenes cilvēkam ne visai gribas pamest māju un joņot uz Mēnesi vai Marsu.
Tā atstumtais ar hroniskajām iesnām nonāca kosmosā pat vēl agrāk par tiem, kuriem šī laime bija kritusi izlozē. Un vēl stingrāk viņš noticēja savai funkcijai. Tas nu ir skaidrs, ka pats liktenis viņu aicina uz zvaigžņu ceļiem.
Pret zvaigžņu fonu Šorins savām acīm ieraudzīja pusdebess lielumā zilganu bumbu ar zilpelēkām mākoņu aitiņām un gaišzilu atmosfēras svēdru. Viņa acīm pavērās arī citāda — misiņkrāsas pasaule ar apaļiem plankumiņiem, kas šķita kā zirga pēdas nospiedumi, kā kosmosa zīmogi. Gaišzflā bumba sarau- cās, misiņa — izpletās, aizklāja visu debess jumu un melnraiba, spilgti plakātiska cieši pieglaudās pie pašiem logiem. Tā likās tik sveša pret maigi akvarelisko Zemi! Aina bija lieliska, skaistāka un krāšņāka par jebkuru grāmatas ilustrāciju vai ekrāna attēlu. Jauneklis jutās apburts un mazliet arī vīlies.
Vīlies tāpēc, ka tas notika XXII gadsimtā. Biļeti jauneklis bija pasūtījis pa radio, vietu dabūjis lainera kajītē. Viņam līdzās sēdēja veci vīri, kas devās uz Mēnesi dziedināt tuklumu. Pavadone sudrabotā formas ģērbā atnesa pusdienas. Viņi paēda, pasnauda un nonāca uz Mēness, no kajītes iegāja liftā, no lifta — autobusā, no turienes — viesnīcas uzņemšanas kamerā un dabūja istabu ar vannu. Ārā aiz istabas loga bija ar aizaugošu kupolu pārklātā Selēnpils: mājas, ielas, dārzi, dārzos milzīgas mēness puķes tieviem kātiem. Jaunie selenīti plūca šīs puķes un pasniedza
meitenēm, bet meitenes sārtos vaigus slēpa puķu pušķos.
Tā vairs nebija Zeme, bet tas vēl nebija ari kosmoss. Jātiek tālāk.
Bet Šorinam priekšā atkal nostājās tā pati aritmētikas siena.
Tais gados kosmosā darbojās apmēram divsimt tūkstošu cilvēku, puse no viņiem — uz Mēness: kosmodromā un kosmodroma apkaimē — observatorijās, laboratorijās, šahtās, energostacijās, rūpnīcās un arī sanatorijās, un tūristu bāzēs.
No simttūkstoš cilvēkiem ne vairāk par simtu devās tālās ekspedīcijās vai nu līdz Saules sistēmas robežai, vai pāri tai. Parasti tie bija nopelniem bagāti zinātnieki: astronomi, ģeologi, fiziķi. . .
Vai kļūt par nopelniem bagātu zinātnieku? Dažkārt tam nolūkam ar vienu mūžu nepietiek.
Šorins redzēja tikai vienu iespēju, vienu vāju cerību. Reizēm tālajās, nelielas ekipāžas ekspedīcijās bija vajadzīgi universāli visziņi: atslēdznieks — virpotājs — elektriķis — pavārs — astronoms — skaitļotājs — sanitārs — dārzkopis vienā personā, palīgs jebkurā darbā. Un jauneklis nolēma kļūt par tādu universālu palīgu.
Uz Mēness viņš pabeidza feldšeru skolu, pavāru kursus, ieguva lidotāja amatiera tiesības, nokārtoja mašīnskaitļošanas un siltumnīcas dārzkopja kursu, iemācījās štancēšanu un strādāt uz montāžas celtņiem. Kādreiz, priekš tulkotājas mašīnas ieviešanas uz Zemes, bijuši poligloti, kas pratuši desmit, piecdesmit un divdesmit valodas. Lepni ar savu labo atmiņu — viņi kolekcionēja valodas, uzstādīja atmiņas rekordus gluži kā sportisti. Šorins kļuva par polimeistaru, viņš it kā kolekcionēja profesijas. Sākumā viņu apmācīja labprāt, tad ar izbrīnu un pat tādām kā dusmām («Tērē mūsu un savu laiku. Mācības pārvērš sportā»), bet vēlāk ar lielu cieņu. Cilvēkiem piemīt īpašība cienīt neatlaidību, kaut ne visai saprātīgu. Selēnpilī dzīvoja savi desmit tūkstoši cilvēku, katrs savādnieks bija acu priekšā, un Šorins ar laiku izvērtās par ievērojamu personu («Mūsu vidū ir viens ar divpadsmit diplomiem»). Par viņu stāstīja atbraucējiem, un valodas nonāca līdz īstajām ausīm.
Vienā jaukā mēnesnīcā, trīssimt piecdesmit stundu garajā naktī, jauno polimeistaru ataicināja Cjaņs, slavenais ceļotājs Cjaņs, teorētiķis un praktiķis, kosmisko ceļu zinātājs. Tais gados viņš jau sirmā vecumā dzīvoja uz Mēness un gatavojās savam pēdējam ceļojumam.
— Bet man ir hroniskās iesnas, — Sorins godīgi atzinās. — Es neatšķiru smaržas. Katra komisija mani izbrāķēs.
Cjaņs pat nepasmaidīja. Tik ap šaurajām acu sprau- dziņām savilkās krunciņas.
— Planetologi dažādi izraugās palīgus, — viņš iesāka. — Vieni dod priekšroku izturības rekordistiem, otri — zīmētājiem novērošanas spēju dēļ. Vieni meklē centīgus, rūpīgus un izdarīgus, citi — patstāvīgus domātājus, vieni par vissvarīgāko atzīst zināšanas un izvēlas erudītus. Man pašam ir savas domas. Manuprāt, jāņem līdzi tādi, kas iemīlējušies kosmosā. Kurš īsti iemīlējies spēs būt sportists, erudīts, izdarīgs un patstāvīgs.