jaunajā mājā, tad jau viņam noaudīšu. Bez prieka nevaru ne iedomāt,» turpināja viņa, izvilkdama no azotes nelielu, ar sarkanu papīru aplīmētu spogulīti, kuru bija nopirkusi tirgū, un viņā apmierināta lūkodamās: «lai tikai pagaida, ja tad es viņu kaut kur satikšu, es tai ne par ko nelocīšos, lai viņa manis dēļ vai pārplīst. Nē, pamāte, diezgan esi savu pameitu dauzījusi! Drīzāk jau smilts uzmetīsies uz akmeņa un ozols nolieksies pie ūdens kā kārkls, nekā es locīšos tavā priekšā! Bet, būtu pavisam piemirsusi… jāpielaiko taču aubīte, kaut arī tā pamātes, tomēr redzēs, kā šī man piedien!» Tā domādama, viņa piecēlās un, spogulīti rokās turot, galvu pieliekusi, sāka nedroši soļot pa istabu, it kā bailēs kur iekrist, jo nu zem sevis grīdas vietā ieraudzīja griestus ar dēļiem, no kuriem nesen novēlās priestera dēls, un plauktus, uz kuriem stāvēja podu rindas. «Ko es! Patiesi kā kad būtu vēl maziņa — meita skaļi iesmējās, baidos kāju nolikt!» Un viņa sāka piesist kāju grīdai — jo ilgāk, jo drošāk. Beidzot tā iespieda kreiso roku sānos un sāka dejot; otrā rokā vēl joprojām spoguli sev priekšā turēdama, viņa dimdināja pakaviem un uzvilka iemīļoto dziesmiņu:
Zaļojošais ziemcietīti, zemu nolieciesil
Bet tu, mīļais melnacīti, tuvāk piespiediesi!
Zaļojošais zaemcietīti,
liecies vēl zemāki!
Bet tu, mīļais melnacīti, spiedies vēl tuvāki!
Cereviks, kas tanī brīdī pavēra durvis, ieraudzījis savu meitu dejojam, apstājās. Ilgi viņš tur stāvēja un pie sevis smējās par šo nepiedzīvoto meitenes draiskulību, taču tā, sevī iegrimusi, likās, nemanīja vairs neko; bet, kad tēvs uztvēra pazīstamās dziesmiņas skaņas, asinis viņam sāka virmot; lepni rokas sānos iespiedis, viņš pagāja istabas vidū un laidās piesēdienā — aizmirsdams visas savas gaitas un darīšanas Tikai svaiņa skaļie smiekli beidzot lika abiem atjēgties. «Lūk, kur lieta! Tēvs ar meitu paši laiž kāzas vaļā. Labāk kustieties ātrāk: līgavainis ieradies!»
Dzirdot pēdējos vārdus, Paraska pietvīka košāk par sarkano lenti, ar ko bija sasējusi matus, bet bezbēdīgais tēvs pēkšņi ieprātojās, kādēļ te atnācis.
«Nu, meitiņ, tagad pasteigsimies! Chivra aiz prieka, ka pārdevu ķēvi, aizskrēja,» (to sacīdams, viņš pabailīgi apskatījās visapkārt) «aizskrēja iepirkties sev visādas plachtas un citas panckas, tad, līdz viņas atnākšanai, mums vajag visu nodarīt!» Un' nepaguva vēl Paraska pārkāpt mājas slieksni, kad jau atradās iznesīgā puiša rokās, jo tas, līdz ar lielu laužu baru, bija viņu uz ielas gaidījis. «Dievs lai svētī,» teica Cereviks, viņiem rokas salikdams. «Lai dzīve skrien kā vainagus kad sien!»
Pēkšņi burzmā sākās tracis. «Drīzāk tad es saplīstu gabalos, nekā to ļauju!» iekliedzās Solopija dzīves biedrene, bet ļaudis, skaļi aurodami un smiedamies, vilka viņu prom. «Netrako, netrako, sieviņa!» aukstasinīgi sacīja arī Cereviks, pamanījis, ka brangu čigānu pāris satvēris viņai rokas: «kas nodarīts, tas nodarīts; atsaukt es nemīlu!» «Nē un nē! Tas nekad nenotiks!» Chivra vēl kliedza, bet neviens viņā vairs neklausījās. Jaunlaulājamiem apkārt apstāja jautrībnieku pāri, izveidodami ap tiem necaurejamu dejotāju sienu.
Dīvainas, neizskaidrojamas jūtas sagrābtu skatītāju, ja viņš būtu novērojis, ka no viena paša ūsaina muzikanta lociņa pieskāriena stīgām gribot negribot sākās vienprātība un saskaņa. Cilvēki, pār kuru drūmajām sejām, šķiet, veselu mūžību nebija pāri slīdējis smaids, nu sāka dipināt kājas un drebināt plecus. Visi kustējās. Visi dejoja. Bet vēl dīvainākas, vēl neizskaidrojamākas jūtas mostos dvēseles dziļumos, ja ievērotu vecenes, kuru sejās nesen dvēsmoja atvēries kaps — tās tagad grūstījās un lēkāja līdzi jauno baram. Bezbēdīgās! un bez kādas bērnišķas jautrības, bez līdzjušanas dzirksts, viņām vienīgi apīnis, kā mechaniķis savam nedzīvajam au- tomatam, lika darīt kaut ko cilvēkiem līdzīgu; viņas klusām kustināja savas noreibušās galvas, virpuļoja līdzi jautrajam baram, ne acu nepaceldamas uz jauno pāri.
Troksnis, smiekli, dziesmas kļuva aizvien klusāki. Kā pamirdams gurušais lociņš klieda tukšajā gaisā neskaidras skaņas. Vēl kaut kur bija sadzirdama kāju dipoņa, kas līdzinājās tālumā šalcējas jūras dunēšanai. bet drīz vien viss bija tukšs un kluss.
Vai gan tāpat neaizlido no mums arī prieks, šis skaistākais, bet nepastāvīgākais viesis? — un velti tad kāda vientuļa skaņa mēģina izteikt līksmošanu. Jau pati savā atbalsī viņa sadzird skumjas un tukšumu un baigi ieklausās tajā. Vai gan tāpat nepazūd vētrainās un straujās jaunības draugi, aiziedami pa vienam, cits aiz cita izklīzdami pasaulē, pamezdami vientuļu savu seno dienu biedri. Garlaicīgi ir pamestajam! Un smagi, un tik skumji tiek sirdij, un nekas viņai nevar Dalīdzētl
[1] «Dot ķīseli» nozīmē sist kādam no mugurpuses pa kājām. <Gogofa piezīme.)