Zenevjeva no aizvainojuma bezmaz apraudājās. Tik niecīgs atalgojums par četru dienu gaidām, turklāt apzinoties, ka esi iemīlējusies! Viņa joprojām bija pārliecināta, ka viņš ir jauks, gaužām jauks zēns, taču viņam nevajadzēja tik nejēdzīgi ātri steigties projām. Bet Džo nebija vēl ticis pat līdz ielas stūrim, kad jau vēlējās iet atpakaļ pie viņas. Viņš gribēja uz meiteni tikai paraudzīties. Viņam pat prātā neienāca doma par mīlestību. Mīlestība? Tas laikam ir tā, ka puiši iziet ar meitenēm pastaigāties. Bet viņš… Ilgas sāka rnocīt arvien skaud- rāk, līdz beidzot viņš saprata, ka tieši to vēlas arī viņš. Vēlas meiteni redzēt, visu laiku viņu vērot, un tas viss būtu iespējams, ja viņi kopā izietu pastaigāties. «Droši vien,» viņš domāja, «tieši tādēļ puiši nedēļas nogalē iziet kopā ar meitenēm.» Senāk viņš šīs pastaigas bija uzskatījis par zināmu rituālu, kuram drīz seko kāzas. Nu viņš izprata šās paražas dziļāko jēgu, tiecās darīt to pašu un nonāca pie secinājuma, ka ir iemīlējies. Beidzot viņi abi bija vienādās domās un gala iznākums vienīgais iespējamais — Zenevjevas kaimiņi nevarēja brīnumiem vien nobrīnīties, kad viņa izgāja pastaigā ar Džo.
Viņi abi bija paskopi vārdos, un tādēļ cerēšanās ieilga. Uz viņa pielūgsmi meitene atbildēja ar rāmu atturību, un tikai acis staroja mīlā, kaut gan viņa savā meitenes kautrībā būtu apslāpējusi arī šo gaismu, ja būtu zinājusi, ka tajā skaidrāk par skaidru atspoguļojas viņas sirds. Vārdi «mīļais» un «mīļotā» viņiem šķita drausmīgi intīmi, un pagāja krietns laiks, kamēr viņi pie tiem pierada; arī vēlāk viņi atšķirībā no daudziem citiem pāriem sevišķi neizplūda mīlas apliecinājumos. Ilgi viņiem pietika ar kopīgām pastaigām vakaros vai pasēdēšanu līdzās parkā uz sola, stundām neizrunājot ne vārda, tikai lūkojoties viens otram acīs, kur zvaigžņu vārajā gaismā nebija iespējams izlasīt nekā tāda, kas varētu aizvainot viņu biklumu vai izraisīt nemieru.
Neviens bruņinieks pret savu dāmu neprastu izturēties uzmanīgāk un smalkjūtīgāk kā Džo pret Zenevjevu. Ejot kopā pa ielu, viņš allaž centās iet ārmalā, jo bija kaut kur dzirdējis, ka tā esot jādara, un, ja, šķērsojot ielu, viņam pagadījās nokļūt aplamajā pusē, viņš aši palika Zenevjevai soli aiz muguras, lai tūliņ atkal ieņemtu savu vietu ārmalā. Viņš nesa viņas iepirkumus un reiz, kad ceļā uznāca lietus, ari lietussargu. Viņš nekad nebija dzirdējis, ka sirdsdāmai jāsūta puķes, tādēļ sūtīja Zenevjevai augļus. Tas viņam šķita saprātīgi. Augļi ir garšīgi. Ziedi viņam neienāca ne prātā, līdz kādu dienu viņš ieraudzīja meitenei matos baltu rozi. Tā aizvien no jauna pievilka viņa skatienu. Tie taču bija viņas mati, tādēļ ari zieds likās uzmanības vērts. Džo interesēja arī tas, ka viņa bija iedomājusies iespraust matos ziedu. Tādēļ viņš pamatīgi nopētīja rozi. Viņš atklāja, ka tas patiesi izskatās skaisti, un zieds viņam iepatikās. Džo prieks savukārt sajūsmināja meiteni, un mīlestība viņos ietrīsējās ar jaunu spēku — viena zieda dēļ. Džo uzreiz kļuva par aizrautīgu puķu mīļotāju. Vienlaikus viņš atklāja jaunu iespēju parādīt mīļotajai uzmanību. Viņš nosūtīja Zenevjevai vijolīšu pušķi. Tā bija viņa paša izdoma. Nekad viņš nebija dzirdējis, ka vīrieši sūta sievietēm ziedus. Ziedus, cik viņam zināms, lietoja telpu rotāšanai un bērēs. Viņš sāka sūtīt Zenevjevai ziedus vai ik dienu un pats bija pārliecināts, ka tas ir viņa izgudrojums un neviens vīrietis līdz šim to nav darījis.
Viņš bikli dievināja Zenevjevu, un viņa tikpat bikli šo pielūgsmi pieņēma. Zenevjeva viņam bija skaidrības un labestības iemiesojums, lielākais svētums, kuru nedrīkst aizskart pat ar pārlieku dedzīgu pielūgsmi. Viņa atšķīrās no visiem cilvēkiem, kurus Džo jel kad bija pazinis. Viņa nelīdzinājās citām meitenēm. Viņam pat prātā neienāca salīdzināt to ar savām māsām vai kāda drauga māsām. Viņa bija vairāk nekā meitene vai nekā sieviete vien. Viņa bija — nu, viņa bija Zenevjeva, augstāka būtne, radības brīnums.
Ari viņa pret Džo juta kaut ko līdzīgu. Sīkumos viņa spēja mīļoto vērtēt pat kritiski (turpretī viņš meitenē dievināja pašu pilnību, ir neiedomādamies kaut ko kritizēt), bet, vērtējot kopumā, viņa aizmirsa visus sīkumus un redzēja mīļotajā brīnumainu būtni, kas piešķīra viņas dzīvei jēgu un kā labā viņa būtu ar mieru nomirt, tāpat kā gribēja viņa labā dzīvot. Savos krāšņajos nomoda sapņos viņa bieži vien iztēlojās situāciju, kad, nomirdama mīļotā labā, atklāj viņam savu mīlu, ko dzīvodama nemūžam nespētu tik pilnīgi parādīt.
Viņu mīla bija kā liesma un kā rīta rasa. Alkas viņi nepazina, jo tā būtu bijusi zaimošana. Pilnīgs fizisks tuvums bija kaut kas tāds, par ko viņi neiedrošinājās pat dornāt. Un tomēr arī viņi iepazina saldkaisles vilinājumus — pirkstgalu pieskārienu rokai vai plecam, īsus rokas spiedienus, retumis vieglu skūpsta dvesmu, satraucošo sajūtu, kad viņas mati piedūrās viņam pie vaiga vai viņas roka liegi atglauda cirtas no viņa pieres, šīs izjūtas viņi pazina un tomēr nezin kādēļ pat šajā maigumā un ilgās pēc lielākas tuvības nojauta kaut ko grēcīgu.
Gadījās brīži, kad Zenevjevai neizsakami iegribējās apvīt rokas ap Džo kaklu, ļaut pilnu vaļu savai mīlai, taču viņu allaž atturēja svēta bijība, šādos mirkļos meiteni mocīja ļaunas aizdomas, ka viņas dvēselē slēpjas neapzināta tieksme pēc apgrēcības. Tas nebija labi, protams, nebija labi, ka viņā modās vēlēšanās tik maigi izturēties pret mīļoto. Kārtīgai meitenei tādas domas nedrīkstēja pat prātā ienākt. Tas nebūtu sievišķīgi. Ko gan Džo nodomātu, ja viņa to uzdrīkstētos? Ikreiz, iztēlojusies šādu drausmīgu ainu, viņa nodrebēja, tvīkdama apslēptā kaunā.