Ari Džo nespēja izvairīties no pašam nesaprotamām ilgām, pie kam spēcīgākā varbūt bija vēlēšanās nodarīt Zenevjevai sāpes. Kad pēc ilgiem un mokošiem pūliņiem viņš beidzot izcīnīja svētlaimes piepildījumu un drīkstēja apskaut meitenes vidukli, viņam uzmācās nepārvarama vēlme saspiest to no visa spēka, līdz Zenevjeva iekliegtos aiz sāpēm. Turklāt viņa dabā nepavisam nebija darīt pāri jel kādai dzīvai radībai. Pat ringā viņš nekad nesita pretiniekam šādā nolūkā. Ringā viņš piedalījās Spēlē, un tās mērķis bija notriekt pretinieku zemē un desmit sekundes neļaut tam piecelties. Viņš nekad nesita tikai tādēļ, lai nodarītu sāpes; Spēles beigās tās bija neizbēgamas, bet īstenībā beigas nozīmēja kaut ko pavisam citu. Un tomēr, sēžot blakus mīļotajai meitenei, viņam gribējās nodarīt tai sāpes. Kādēļ, ja bija saņēmis Zenevjevas rokas locītavu, viņam uzmācās tieksme spiest to, līdz kauli nokrakst? To visu viņš nespēja izskaidrot un juta, ka atklājis sevī slēptu nežēlību, kāda viņam senāk pat sapņos nebija rādījusies.
Reiz atvadoties viņš apskāva meiteni un strauji pievilka to sev klāt. Viņas pārsteiguma un sāpju kliedziens atskurbināja Džo, un viņš palika stāvam galīgi apjucis, tomēr pār augumu pārskrēja vieglas trīsas un viņu pārņēma neapjausta laime. Ari Zenevjeva notrīsēja. Ari viņu aplaimoja neapvaldīto skavu izraisītās sāpes; un atkal viņu nomāca grēka apziņa, kaut arī viņa neapjauta, kāds ir šis grēks un kādēļ tas ir grēks.
Drīz vien, jau pašā viņu draudzības sākumā, pienāca diena, kad Silversteins savā konditorejā nejauši ieraudzīja Džo un brīnumos iepleta acis kā timpas. Un pēc Džo aiziešanas misis Silversteina deva pilnu vāju savām mātes jūtām, nolādēdama visus profesionālos bokserus, bet jo sevišķi Džo Flemingu. Silversteins veltīgi centās nomierināt savu niknuma pārņemto laulāto draudzeni. Bet viņa sirdi varēja remdēt vienīgi, izgāžot dusmas. Viņai gan bija mātes jūtas, bet nebija mātes tiesību.
Ženevjeva no visa uztvēra tikai lāstus; viņa dzirdēja tos platā straumē plūstam no vecās ebrejietes lūpām, bet bija pārāk satraukta, lai saprastu vārdu saturu. Džo, viņas Džo bija profesionālais bokseris Džo Flemings. Tas bija drausmīgi, neiespējami, pārāk riebīgi, lai būtu ticams. Viņas Džo ar dzidrajām acīm, maigo, meitenīgo vaigu varētu būt kas būdams, tikai ne profesionāls bokseris. Viņa nebija nekad nevienu bokseri redzējusi, bet Džo nepavisam nesaistījās ar viņas priekšstatu par ringa varoni — zvēru cilvēka izskatā, ar tīģera acīm un šauru pieres strēmeli. Protams, viņa bija dzirdējusi par Džo Flemingu — kurš tad Vestoklendā nezināja šo vārdu? — bet viņai nekad nebija ienācis prātā, ka tas varētu būt viņas Džo.
Atjēgusies no pirmā trieciena, viņa dzirdēja misis Sil- versteinas histērisko spiedzienu: «Atradusi, ar ko saieties — ar kausli!» Tad Silversteins sāka strīdēties ar sievu par slavu un neslavu, un tas viss attiecās uz Zenev- jevas iemīļoto.
— Bet viņš ir labs puika, — Silversteins aizstāvēja Džo. — Viņš prot naudu nopelnīt un prot to saglabāt.
— Un tu gribi man to iestāstīt! — misis Silversteina ķērca. — Ko tu zini? Kas tu esi par viszini? Pats tikai proti izšķiest naudu boksa sacīkstēs. Kas tev to visu samelsis? Nu, pasaki! Kā tev tas zināms?
— Ko es zinu, to zinu, — Silversteins iecirtīgi attrauca; Zenevjeva vēl nekad nebija piedzīvojusi, ka viņš tā atbildētu, kad sieva apskaitusies.
— Viņam nomira tēvs, bet viņš aizgāja strādāt Hen- zena buru noliktavā. Viņam ir seši jaunāki brāļi un māsas. Viņš tiem kļuvis par īstu tēvu. Visu laiku strādā melnās miesās. Viņš tiem pērk gaļu un maizi, viņš maksā īri. Sestdienas vakarā pārnes mājās desmit dolārus. Hen- zens sāka viņam maksāt divpadsmit dolāru. Un ko viņš? Viņš ir kā tēvs, atnes naudu mājās un atdod mātei. Hen- zens sāka maksāt divdesmit dolārus, bet ko viņš? Nes uz mājām. Mazie brāļi un māsas iet skolā, viņiem ir labas drēbes un vairāk gaļas un maizes; mātei klājas labi, viņai atkal acīs prieks — un viņa lepojas ar savu krietno dēlu Džo.
Un cik viņam skaists augums! Ach Gott, cik skaists! Stiprāks par vērsi, ātrāks par tīģeri, galva viņam aukstāka par ledusskapi, un acis vienā mirklī spēj redzēt un aptvert visu. Viņš boksējās ar puišiem Henzena noliktavā, boksējās ar veikala puišiem. Tad aizgāja uz klubu; tur viņš nolika gar zemi Spaideru, zibenīgi, ar vienu sitienu — gatavs pašā pirmajā reizē. Dabūja piecus dolārus — un ko viņš? Aiznes mājās mātei.
Viņš bieži cīnījies klubos, saņēmis daudz naudas — desmit dolārus, piecdesmit dolārus, simtu. Un ko viņš? Nu, pasaki! Tu domā, pameta darbu pie Henzena? Gāja ar puišiem uzdzīvot? Nekā! Viņš ir labs puika. Iet katru dienu darbā. Vakaros boksējas klubos. Reiz viņš man teica: «Kāpēc lai maksāju īri, Silverstein?» — man pašam viņš to teica. Un nemaz neklausījās, ko es atbildu, un nopirka mātei mājiņu. Visu laiku strādā pie Henzena, iet uz klubiem boksēties, lai var izmaksāt māju. Viņš ir nopircis māsām klavieres, sapircies tepiķus un bildes pie sienām. Un vēl es pateikšu, ka viņš ir godīgs. Slēdz derības pats uz sevi, un tā ir laba zīme. Uz tādu bokseri, kas pats slēdz derības uz sevi, vienmēr arī citi var droši likt…
Pie šiem vārdiem misis Silversteina dobji ievaidejās aiz šausmām par dažādām azarta spēlēm, un viņas vīrs, apjēgdams, ka ar savu daiļrunību pāršāvis pār strīpu, ņēmās zvērēdams zvērēt, ka viņš derībās allaž laimējot.