Viņi nonāca pie zāles, kas atradās tumšā ielas stūrī un oficiāli skaitījās sporta kluba rīcībā, taču īstenībā tur notika tikai profesionālas boksa sacīkstes policijas uzraudzībā. Džo mazliet atkāpās, lai pie ieejas viņi nenonāktu gluži blakus.
— Tikai neaizmirsti, ka rokas tev visu laiku jātur kabatās, — Džo brīdināja, — un viss būs kārtībā! Pacieties pāris minūšu!
Viņš nāk kopā ar mani, — Džo paskaidroja durvju sargam, kas sarunājās ar policistu.
Abi vīrieši pasveicināja viņu kā daždien labu paziņu un nelikās ne zinis gar viņa pavadoni.
— Viņi nekā nemanīja, un arī cits neviens nepamanīs, — Džo drošināja Zenevjevu, kad viņi abi kāpa otrajā stāvā. — Un, pat ja kādam rastos aizdomas, neviens taču nezina, kas tu esi, un mani nenodos. Nāc te iekšā!
Džo ieveda meiteni mazā kantorim līdzīgā istabiņā un apsēdināja uz putekļaina krēsla ar ielūzušu dibenu, bet pats aizsteidzās. Pēc īsa brītiņa viņš atgriezās, ietinies garā peldmētelī, brezenta čībām kājās. Zenevjeva drebēdama piespiedās viņam klāt, un viņš maigi aplika tai roku ap pleciem.
— Viss būs labi, Zenevjev, — viņš drošināja. — Es visu nokārtoju. Nevienam nebūs ne jausmas.
— Es tak tevis dēļ, Džo, — viņa teica. — Man nav bēdas par sevi. Es tevis dēļ.
— Tu nebēdā par sevi? Bet es domāju, ka tieši par to tu bīsties.
Viņš pārsteigts uzlūkoja Zenevjevu, un sievišķības brīnums viņam atmirdzēja vēl pārvarīgākā krāšņumā nekā citreiz, kaut gan Zenevjeva vispār viņam likās brīnišķīgākā sieviete. Uz mirkli viņam pietrūka vārdu, tad viņš nedroši bilda:
— Manis dēļ? Un tu nekā nebēdā par to, ko varētu domāt ļaudis? Vai par ko citu? Vai par ko citu?
Atskanēja divi asi klauvējieni pie durvīm, un vēl asāks sauciens: — Knosies ātrāk, Džo! — atveda viņu atpakaļ īstenībā.
— Aši, vēl pēdējo skūpstu, Zenevjev, — viņš pačukstēja bijīgi, gandrīz kā svētbrīdī. — Tā ir mana pēdējā cīņa, un es boksēšos, kā vēl nekad neesmu boksējies, jo tu taču skatīsies.
Viņa vēl juta Džo lūpu siltumu uz savas mutes, kad atjēdzās klaigājošu jaunu puišu barā, kuri nelikās viņu ne redzam. Daži bija novilkuši svārkus un uzrotījuši krekla piedurknes. Viņi iegāja pa aizmugures durvīm zālē, vēl joprojām turēdamies bariņā, un lēnām devās pa sānceliņu uz priekšu.
Vāji apgaismotā zāle bija bāztin piebāzta ar cilvēkiem, vispār tā drīzāk atgādināja šķūni, un bieziem dūmu blāķiem pildītais gaiss visu ietina zilganpelēkā miglā. Zenevjevai likās, ka viņa tūliņ nosmaks. Zēni, kas pārdeva programmas un limonādi, spalgi kliegdami, piedāvāja savu preci, bet visam pāri skanēja vīriešu balsu dobjā murdoņa. Viņa dzirdēja kādu piesolām derības, liekot desmit pret seši uz Džo Flemingu. Piedāvājums tika izteikts vienmuļā un, kā Zenevjevai šķita, bezcerīgā balsī, un pēkšņi viņai sirds satraukumā iepukstējās straujāk. Tas bija viņas Džo, pret kuru neviens neiedrošinājās slēgt derības.
Taču viņu satrauca arī daudz kas cits. Likās, asinīs ielijuši uguns — viņu pārņēma romantikas un dēkainības sajūta —, uztrauca nezināmais, noslēpumainais, šausminošais, ieejot šajā vīriešu burvju valstībā, kur neviena sieviete kāju nespēra. Mieru laupīja vēl kāda doma. Sī bija pirmā reize mūžā, kad viņa iedrošinājās darīt kaut ko neprātīgu. Pirmo reizi viņa iedrošinājās pārkāpt robežu, ko bija nospraudis bargākais tirāns — strādnieku kvartāla sievu morāle. Un viņa sāka baidīties pati par sevi, kaut gan vēl pirms īsa brītiņa bija baidījusies vienīgi Džo dēļ.
Viņa nepaguva atjēgties, kad jau bija izgājusi zālei cauri, uzkāpusi piecus sešus pakāpienus un nokļuvusi šaurā ģērbtuvītē. Tajā drūzmējās vesels bars vīriešu, kuriem, pēc viņas domām, visiem bija kaut kāds sakars ar Spēli. Un te nu Džo viņu pameta. Taču viņa nepaspēja īsti nobīties, kad viens no puišiem rupji uzsauca: — Het, tu, nāc man līdzil — Un, spiezdamās tam pa pēdām cauri pūlim, viņa pamanīja, ka viņiem seko vēl viens miesas sargs.
Viņi nonāca līdz paaugstinātai platformai, pie kuras trīs rindās sēdēja skatītāji, un tur viņa pirmo reizi ieraudzīja četrstūraino ringu. Viņa atradās ar to vienā līmenī un pagāja tam garām tik tuvu, ka, roku pastiepusi, būtu varējusi pieskarties virvēm. Viņa ievēroja, ka rings izklāts ar brezentu. Aiz ringa un platformas otrā malā viņa kā caur miglu redzēja pārpildīto zāli.
Ģērbtuve, no kuras Zenevjeva bija izgājusi, atradās vienā ringa stūrī. Lauzdamās nopakaļ savam ceļvedim cauri sēdošo vīriešu biezumam, viņa pārgāja šķērsu pāri zāles vienam galam un nokļuva gluži tādā pašā ģērbtuvē ringa otrā stūrī.
— Netaisi troksni un neej nekur projām, kamēr atnākšu tev pakaļ, — piekodināja ceļvedis un norādīja uz spraugu kambarīša sienas dēļos.
IV NODAĻA
Ženevjeva metās pie spraugas un, pa to paraudzījusies, redzeja,_ka atrodas pie paša ringa. Viņa to varēja pilnīgi pārredzēt, tikai daļa publikas palika noslēpta skatienam. Ringu spoži apgaismoja gāzes radziņu ķekars. Viņa nosprieda, ka pirmajā rindā sēdošie vīri, kuriem bija sprau- kusies garām, ir pilsētas avīžu korespondenti, jo viņiem priekšā bija papīrs un zīmuļi. Viens zelēja košļājamo gumiju. Abās aizmugures rindās viņa sazīmēja ugunsdzēsējus no tuvējā depo un dažus policistus formas tērpā. Pirmās rindas vidū starp reportieriem sēdēja jaunais policijas iecirkņa priekšnieks. Zenevjeva satrūkās, ieraudzījusi ringa otrā malā misteru Klauzenu. Sārti balts, ar cienīgu vaigu bārdu — viņš gaužām nopietns sēdēja tieši pretī ringam. Dažus solus tālāk, arī tieši pretī, viņa saskatīja misteru Silversteinu, kura grumbainā seja bija satraukumā pietvīkusi.