Piebikstu viņa plecam. — Celies! — es uzsaucu, jo esmu iemācījusies, ka viņu nav iespējams pamodināt kaut kā pieklājīgi. Krākšana uz mirkli jautājoši pierimst, bet atkal atsākas. Pagrūžu viņu stiprāk. — Celies, Heimič! Ir turnejas diena! — Ar pūlēm atveru logu un dziļi ieelpoju āra svaigo gaisu. Es ar kājām paspārdu drazu uz grīdas un, atradusi alvas kafijas kannu, izlietnē piepildu to. Pavards vēl nav pilnībā izdzisis, un man izdodas no dažām kvēlošām oglēm izšķilt liesmu. Ieberu kannā tik daudz kafijas biezumu, lai būtu droša, ka sanāks labs, stiprs dzēriens, un uzlieku kannu vārīties.
Heimičs joprojām nemana neko no apkārt notiekošā. Tā kā nekas cits nelīdz, es ietecinu mazgājamā bļodā ledusaukstu ūdeni, izgāžu to šim uz galvas un palecu nost. No gulētāja rīkles izlaužas dobja, zvērīga skaņa. Viņš pietraušas kājās, aizsper krēslu metru no galda un atvēzējas ar nazi. Biju piemirsusi, ka guļot viņš to vienmēr tur rokā. Būtu vajadzējis nazi izķeksēt no šamā pirkstiem, bet man galva bija pilna citu rūpju. Viņš lādēdamies īsu brīdi dursta gaisu, bet tad attopas, noslauka seju piedurknē un pagriežas pret logu. Es sēžu uz palodzes — gadījumam, ja vajadzētu glābties.
— Ko tu dari? — viņš izspļauj.
— Tu liki pamodināt stundu pirms operatoru ierašanās.
— Ko? — viņš nesaprot.
— Tā bija tava ideja, — es apgalvoju.
Izskatās, ka viņš atceras. — Kāpēc es esmu galīgi slapjš?
— Es nevarēju tevi pamodināt, — paskaidroju. — Paklau, ja tu gribēji, lai ar tevi auklējas, tad vajadzēja sarunāt Pītu.
— Ko tad sarunāt? — Puiša balss vien liek manām iekšām nepatīkami sagriezties no vainas, skumjām un bailēm. Un ilgām. Atzīstos, ka jūtu arī tās. Tikai citu izjūtu ir pārāk daudz, lai ilgas jelkad ņemtu virsroku.
Skatos uz Pītu, kas pašlaik pieiet pie galda, un saules gaisma no loga atspīd nupat uzkritušajās sniegpārslās viņa gaišajos matos. Pīta ir stiprs un veselīgs, pavisam citāds nekā tas slimais, izvārgušais zēns, ko es pazinu arēnā, un tagad tas, ka viņš pieklibo, ir tik tikko manāms. Viņš uzliek galdā svaigu maizes klaipu un pastiepj plaukstu pret Heimiču.
— Es liku sevi pamodināt, nevis saslimdināt ar plaušu karsoni, — Heimičs burkšk un atdod savu nazi. Viņš norauj netīro kreklu, atklādams tikpat netīru apakškreklu, un noslaukās ar tā sauso dalu.
Pīta pasmaida un noskalo Heimiča nazi ar degvīnu no pudeles, kas atradās uz grīdas. Noslaucījis asmeni krekla stērbelē, puisis sagriež maizi. Pīta mūs visus apgādā ar svaigi ceptiem maizes izstrādājumiem. Es medīju. Pīta cep. Heimičs dzer. Mums katram ir savi paņēmieni, kā aizpildīt brīvos brīžus un novērst prātu no domām par laiku, kad sacentāmies Bada Spēlēs. Tikai pasniedzis Heimičam doniņu, Pīta vispār paskatās uz mani. — Vai gribēsi gabalu?
— Nē, es jau paēdu Centrā, — atsaucos. — Bet paldies. — Mana balss ir tik neskanīga, ka nemaz neizklausās pēc manējās. Tieši tāpat kā ikreiz, sarunājoties ar Pītu — pēc tam kad kameras bija nofilmējušas mūsu laimīgo atgriešanos mājās un mēs atsākām savu īsto dzīvi.
— Nav par ko, — viņš stīvi attrauc.
Heimičs aizmet savu kreklu kaut kur prom vispārējā nekārtībā. — Brr! Jums abiem pirms šova būs krietni jāpatrenējas.
Viņam, protams, ir taisnība. Skatītāji gaidīs mīlas balodīšus, kuri uzvarēja Bada Spēlēs, nevis divus jauniešus, kas tik tikko spēj paskatīties viens otram acīs. Bet es rikai nosaku: — Novannojies, Heimič. — To pateikusi, izlecu pa logu un pāri zālienam dodos uz savu māju.
Sniegs jau sāk krāties kārtām, un aiz manis paliek pēdu nospiedumi. Pie parādes durvīm es apstājos un nodauzu no kurpēm slapjumu, pirms eju iekšā. Māte pūlas dienu un nakti, lai filmēšanas laikā viss būtu nevainojami, tāpēc nav īstais laiks piebradāt viņas spodrās grīdas. Tikko pagūstu ienākt, kad viņa jau ir klāt un sagaida mani atplestām rokām.
— Neuztraucies, es noaušos tepat. — Atstāju kurpes uz paklājiņa.
Māte savādi gaisīgi iesmejas un noņem man no pleca medījumu somu, kas ir pilna ar pirkumiem. — Tas jau ir tikai sniegs. Vai tu jauki pastaigājies?
— Pastaigājos? — Viņa taču zina, ka es pusi nakts pavadīju mežā. Tad ieraugu, ka viņai aiz muguras virtuves durvīs stāv kāds vīrietis. Uzmetusi vienu skatienu pie drēbnieka šūtajam uzvalkam un plastikas ķirurgu noslīpētajiem vaibstiem, noprotu, ka viņš ir no Kapitolija. Kaut kas te nav tā, kā vajag. — Es drīzāk slidoju. Ārā kļūst slidens.
— Tev ir viesis, — māte saka. Viņas seja ir ļoti bāla, un balsī es sadzirdu raizes, ko viņa pūlas apslēpt.
— Es domāju, ka viesi būs tikai pusdienlaikā. — Izliekos nemanām viņas uztraukumu. — Vai Sinna atnāca ātrāk, lai palīdzētu man sagatavoties?
— Nē, Katnis, pie tevis ir atnācis… — māte iesāk.
— Nāciet šurp, Everdīnas jaunkundz, — svešais vīrietis aicina. Viņš pamāj uz gaiteni. Ir dīvaina sajūta, ka mani komandē pašas mājā, bet es neesmu tik dumja, lai izteiktu piezīmes.
Ejot pār plecu uzmundrinoši uzsmaidu mātei. — Droši vien kādas instrukcijas turnejai. — Man visu laiku sūta visādus materiālus par maršrutu un par to, kā viss norisināsies katrā apgabalā. Bet pie bibliotēkas durvīm, ko es līdz šim vēl nekad neesmu redzējusi aizvērtas, jūtu, ka domas sāk trauksmaini šaudīties. Kas ir atnācis? Ko no manis grib? Kāpēc māte ir tā nobālējusi?
— Ej vien iekšā, — mudina kapitolietis, kas sekoja man pa gaiteni.
Pagriežu pulēto misiņa rokturi un ieeju iekšā. Man degunā iecērtas pretišķīgs rožu un asins smaržas sajaukums.