Vispirms ir jāizdomā, kam visu izstāstīt un vai vispār to maz vajag. Mātei un Primai, protams, ne. Viņas tikai kļūtu galīgi slimas no raizēm. Ceilam arī ne. Pat tad, ja es varētu ar viņu aprunāties. Ko tad viņš darītu ar tādām ziņām? Ja viņš būtu viens pats, es varētu mēģināt Geilu pārliecināt bēgt. Bet viņš nav viens, un viņš nemūžam nepamestu savu ģimeni. Un arī mani ne. Kad atgriezīšos mājās, man būs viņam kaut kas jāpasaka, lai paskaidrotu, kāpēc mūsu svētdienas pieder pagātnei, bet šobrīd es nespēju par to domāt. Tikai par to, ko darīt turpmāk. Turklāt Geils jau tāpat ir tik dusmīgs un sašutis par Kapitolija izdarībām, ka dažreiz man liekas — viņš pats sarīkos dumpi. Pamudinājums ir pēdējais, kas viņam ir vajadzīgs. Nē, es nedrīkstu neko teikt tiem, kas paliks Divpadsmitajā apgabalā.
Ir vēl trīs cilvēki, kam varētu uzticēties. Vispirms jau mans stilists Sinna. Bet man ir nojauta, ka Sinna jau tā nav pilnīgā drošībā, un es negribu viņam sagādāt vēl lielākas nepatikšanas, esot tuvākās attiecībās. Vēl ir Pīta, kurš būs mans partneris šajā krāpšanā, bet kā lai uzsāku sarunu? Cau, Pīta, vai atceries: es teicu, ka vispār tikai izliekos tevī iemīlējusies? Nūjā, tagad tev vajadzētu to visu aizmirst un tēlot, ka esi manī samīlējies vēl vairāk, jo pretējā gadījumā prezidents nogalinās Geilu. Es to nevaru. Turklāt Pīta tēlos labi neatkarīgi no tā, vai viņš zinās, kas ir likts uz spēles, vai arī ne. Tātad atliek Heimičs. Piedzērušais, īdzīgais, kauslīgais Heimičs, kuram es tikko uzgāzu bļodu ledusauksta ūdens. Kad viņš bija mans padomdevējs, viņa pienākums bija rūpēties par to, lai palieku dzīva. Jācer, ka viņš vēl gribēs darīt to pašu.
Atslīgstu ūdenī un ļauju tam izdzēst apkārtējās skaņas. Vēlos, kaut baļļa izplestos, lai es varētu peldēt kā mežā kādreiz kopā ar tēvu karstās vasaras svētdienās. Tās bija īpašas dienas. Mēs devāmies mežā agri no rīta un gājām tālāk nekā parasti, līdz nonācām pie neliela ezera, ko bijām atraduši medījot. Es pat neatceros, kā sāku peldēt, jo biju vēl pavisam maziņa, kad tēvs man to iemācīja. Atceros tikai, kā niru, metu kūleņus un plunčājos. Kā starp kāju pirkstiem žļurkstēja ezera dubļainā gultne. Kā smaržoja puķes un zāles. Kā es šūpojos ūdenī uz muguras tāpat kā tagad un lūkojos zilajās debesīs un kā ūdens apslāpēja meža trokšņus. Tēvs ar maisu ķēra ūdensputnus, kas ligzdoja pie krasta, es meklēju olas garajā zālē, un mēs abi seklākajās vietās rakām katnisu — to augu saknes, kuru vārdā viņš nosauca mani. Vakarā, kad atgriezāmies mājās, māte izlikās, ka mani nepazīst, jo es biju pavisam tīra. Tad viņa pagatavoja brīnišķīgas vakariņas — ceptu pīli un katnisas sakņu sacepumu ar mērci.
Ne reizi neesmu aizvedusi Geilu uz to ezeru. Es to būtu varējusi. Lai tur tiktu, vajag daudz laika, taču ūdensputnus ir tik viegli noķert, ka tā var atgūt zaudēto medībās. Bet ezers ir kaut kas tāds, ar ko es nekad neesmu īsti gribējusi dalīties, tā vieta pieder tikai man un manam tēvam. Pēc Spēlēm pāris reižu esmu tur aizgājusi, jo man pa dienu ir maz darāmā. Peldēties joprojām ir jauki, bet parasti šie pārgājieni mani tikai nomāc. Pēdējo piecu gadu laikā ezers nav mainījies gandrīz nemaz, bet mani pašu vairs nevar ne pazīt.
Pat ballā zem ūdens es sadzirdu kņadu. Kaut kur taurē mašīna, kāds izkliedz sveicienu, aizcērtas durvis.
Tas var nozīmēt tikai to, ka ir ieradusies mana svīta. Man pietiek laika, tikai lai noslaucītos un uzvilktu halātu, kad sagatavošanas komanda jau iespurdz vannas— istabā. Par kaut kādu kautrēšanos nevar būt ne runas.
Attiecībā uz manu ķermeni šiem trim cilvēkiem nav nekādu noslēpumu.
— Katnis, tavas uzacis! — Vīnija uzreiz iebrēcas, un, par spīti drūmajam noskaņojumam, man nākas apspiest smieklus. Sievietes gaiši zaļganzilie mati ir ieveidoti tā, ka spurojas uz visām pusēm kā adatas, un zeltainie tetovējumi, kas kādreiz rotājās tikai virs uzacīm, ir apvi— jušies apkārt acīm un vēl pastiprina iespaidu, ka esmu viņu pilnīgi satriekusi.
Pienāk Oktāvija un mierinoši papliķē Vīnijai pa muguru; viņas apaļīgais ķermenis pret Vīnijas tievo, stūraino augumu izskatās vēl pilnīgāks nekā agrāk. — Nu, nu. Tās tu salabosi viens un divi. Bet ko lai es daru ar šitiem nagiem? — Viņa stingri sagrābj manu plaukstu savās zirņu zaļajās rokās. Nē, tagad viņas āda vairs nav gluži tādā krāsā kā zirņi. Drīzāk tā ir gaišā skuju zaļā tonī. Toņa maiņa neapšaubāmi ir mēģinājums turēties līdzi Kapitolija kaprīzajām modes tendencēm. — Nē, nu tiešām, Katnis, tu būtu varējusi man atstāt kaut ko, ar ko strādāt! — viņa gaužas.
Tas ir tiesa. Pāris pēdējos mēnešos es esmu nograuzusi nagus līdz ādai. Varētu jau mēģināt no tā atradināties, bet nespēju sameklēt gana labu iemeslu, lai to darītu.
— Piedod, — nomurminu. Neesmu īpaši piedomājusi pie tā, kādu iespaidu nagi atstās uz manu sagatavošanas komandu.
Flāvijs pacilā dažas šķipsnas manu slapjo, sapinkājušos matu. Viņš nosodoši papurina galvu, un viņa oranžās sprogas palecas. — Vai kāds ir tiem pieskāries pēc mūsu pēdējās satikšanās? — viņš stingri noprasa. — Atceries, ka mēs īpaši lūdzām tevi neaiztikt matus.
— Jā! — atzīstos, juzdamās pateicīga, ka varu kaut kā parādīt: nu nav tā, ka es pilnīgi nebūtu likusies par viņiem ne zinis. — Tas ir, nē, neviens nav tos apgriezis. Es atcerējos. — Nē, neatcerējos vis. Drīzāk vienkārši par tiem aizmirsu. Kopš atgriezos mājās, visu laiku tikai pinu matus parastajā bizē.
Izskatās, ka tas viņus nomierina, un šie visi mani noskūpsta, apsēdina uz krēsla manā guļamistabā un, kā parasti, sāk bez pārtraukuma pļāpāt, pat nepapūlēdamies noskaidrot, vai es klausos. Kamēr Vīnija atjauno manas uzacis, Oktāvija pieliek mākslīgos nagus un Flāvijs ziež matos kaut kādu ķēpu, es dabūju dzirdēt visu par Kapitoliju. Cik aizraujošas bijušas Spēles, cik garlaicīgi esot pēc tam, kad tās ir beigušās, kā visi nevarot vien sagaidīt, kad mēs ar Pītu Uzvaras turnejas beigās atkal ieradīsimies pilsētā. Un tad jau pavisam drīz kapitolieši sākšot gatavoties Ceturkšņa Spaidiem.