V NODAĻA,
kurā izklāstīta divu Mirgorodā godājamo personu apspriede.
Tiklīdz Ivans Ivanovičs izrīkojās savā saimniecībā un gāja pa paradumam atgulties zem lieveņa, sev par neizteicamu brīnumu viņš ieraudzīja kaut ko sārtu vārtiņos. Tas bija sarkanais pilsētas policijas priekšnieka atloks, kas, tāpat kā arī viņa apkakle, bija dabūjis polituru un gar malām bija pārvērties lakotā ādā. Ivans Ivanovičs nodomāja pie sevis: «Nav slikti, ka Pjotrs Fjodorovičs atnācis parunāties», bet Joti izbrīnījās, redzēdams, ka policijas priekšnieks gāja ārkārtīgi ātri un mētājās rokām, kas parasti ar viņu notika visai reti. Policijas priekšnieka mundierim bija astoņas pogas; devīto, kā iztrūka procesijas laikā, dievnamu iesvētot, priekš diviem gadiem, tā līdz šim policisti nevar sameklēt, kaut gan policijas priekšnieks ikdien pieņemot raportus, ko viņam nodod kvartalu uzraugi, arvien apjautājas, vai nav atrasta poga. Šīs astoņas pogas bija novietotas viņam tādējādi, kā sievas stāda pupas: viena pa labi, otra pa kreisi. Kreisā kāja viņam bija sašauta pēdējā kampanijā, un tāpēc viņš, mazliet klibodams, meta to tik tālu sānis, ka ar to iznīcināja gandrīz visas labās kājas pūles. Jo straujāk rīkojās policijas priekšnieks ar saviem kājniekiem, jo mazāk tie virzījās uz priekšu, un tāpēc, kamēr policijas priekšnieks nonāca Jīdz lievenim, Ivanam Ivanovičam bija pietiekami laika izmaldīties minējumos, kāpēc policijas priekšnieks tik ātri vicina rokas. Vēl jo vairāk tas viņu interesēja tāpēc, ka lieta izlikās neparasti svarīga, jo policijas priekšniekam bija pat jauns zobens.
«Labdien, Pjotr Fjodorovič!» iesaucās Ivans Ivanovičs, kas, kā jau sacīts, bija loti ziņkārīgs un nekā nevarēja novaldīt savu nepacietību, redzot, kā policijas priekšnieks spējā uzbrukumā ieņēma lieveni, bet arvien vēl nepacēla savu acu uz augšu un ķildojās ar sa.viem kājniekiem, kas nekādi nevarēja vienā paņēmienā uziet uz kāpiena.
«Labu dienu novēlu mīļajam draugam un labdarim Ivanam Ivanovičam!» atbildēja policijas priekšnieks.
«Laipni lūdzu sēsties. Jūs, kā redzu, esat piekusis, jo jūsu ievainotā kāja trauc §…»
«Mana kāja!» iesaucās policijas priekšnieks, uzmetis Ivanam Ivanovičam vienu no tiem skatieniem, kādu milzis uzmet pigmejam, skolots pedants danču skolotājam. Pie šiem vārdiem viņš izstiepa savu kāju un uzsita ar to pa grīdu. Taču šī varonība viņam dārgi maksāja, jo viss viņa korpuss sagrīļojās un deguns atsitās pret trepju margām; bet gudrais kārtības sargs, izlikdamies, ka nekas nav noticis, tūdaļ attapās un kampa kabatā, it kā lai dabūtu tabakdozi. «Es jums varu darīt zināmu par sevi, mīļais draugs un labdari Ivan Ivanovič, ka savā mūžā esmu veicis ne tādus vien pārgājienus. Jā, tiešām esmu veicis. Piemēram, 1807. gada kampanijas laikā.. . Ak, es jums pastāstīšu, ar kādu manieri pārlīdu pār žogu pie vienas smukiņas vācietes.» Pie šiem vārdiem policijas priekšnieks piemiedza vienu aci un sataisīja velnišķi šķelmīgu smaidu.
«Kur tad jūs šodien esat bijis?» jautāja Ivans Ivanovičs vēlēdamies pārtraukt policijas priekšnieku un drīzāk uzvedināt viņu uz apmeklējuma cēloni; viņam būtu ļoti ticis pajautāt, ko gan grib pavēstīt policijas priekšnieks; bet smalkā pasaules pazīšana rādīja viņam visu šāda jautājuma nepieklājību, un Ivanam Ivanovičam bija jāsavaldās un jānogaida atminējums, kamēr viņa sirds pukstēja neparasti stipri.
«Bet atļaujiet, es jums izstāstīšu, kur es biju,» atbildēja policijas priekšnieks. «Pirmkārt, varu jums paziņot, ka šodien lielisks laiks…»
Pie pēdējiem vārdiem Ivans Ivanovičs gandrīz nomira.
«Bet atļaujiet,» turpināja policijas priekšnieks, «es atnācu šodien pie jums kādā svarīgā lietā.» Te policijas priekšnieka seja un izturēšanās ieguva to pašu rūpju pilno izteiksmi, ar kādu viņš spēji uzbruka lievenim. Ivans Ivanovičs atdzīvojās un drebēja kā drudzī, nekavēdamies, pēc sava paraduma, jautāt: «Kas tad tur nu svarīgs? vai tad tas nu ir svarīgi?»
«Nu skatiet tik: vispirms atļaušos jums darīt zināmu, mīļais draugs un labdari Ivan Ivanovič, ka jūs… no savas puses es, atļaujat palūkoties, es nekā, bet valdības formas, valdības formas to prasa: jūs esat pārkāpis pienācīgo kārtību!»
«Ko jūs tur runājat, Pjotr Fjodorovič? Es nekā nesaprotu.»
«Apžēlojieties, Ivan Ivanovič! kā jūs nekā nesaprotat? Jūsu personīgais lopiņš aizstiepis ļoti svarīgu valsts papiru, un jūs vēl pēc tam sakāt, ka nekā nesaprotat!»
«Kas par lopiņu?»
«Ar atļauju sacīt, jūsu personīgā rudā cūka.»
«Bet kur tad te mana vaina? Kāpēc tiesas sargs atver durvis?»
«Bet, Ivan Ivanovič, jūsu personīgais lops: tātad jūs vainīgs.»
«Pazemīgi pateicos par to, ka ar cūku mani līdzināt.»
«To nu gan neesmu sacījis, Ivan Ivanovič! Nudien, neesmu sacījis! Atļaujiet pats spriest pēc tīras sirdsapziņas. Jums bez mazākām šaubām ir zināms, ka saskaņā ar priekšniecības rīkojumiem aizliegts pilsētā, vēl jo vairāk galvenajās pilsētas ielās pastaigāties netīriem lopiem. Atzīstiet paši, ka tāda lieta ir aizliegta.»
«Dievs to zina, ko jūs runājat. Liela lieta, ka cūka izgājusi uz ielas!»
«Atļaujiet jums sacīt, atļaujiet, Ivan Ivanovič, tas ir pilnīgi neiespējami. Ko lai dara? Priekšniecība grib — mums jāpaklausa. Nestrīdos, izskrien dažreiz uz ielas un pat laukumā vistai un zosis, ievērojiet: vistas un zosis; bet es jau pagājušajā gadā devu rīkojumu cūkas un āžus neielaist publiskos laukumos, šo rīkojumu es tad pat pavēlēju mutiski nolasīt sapulcē visas tautas priekšā.»
«Nē, Pjotr Fedorovič, es te neredzu nekā cita, kā vienīgi to, ka jūs visi cenšaties mani apvainot.»
«Te nu gan jūs nevarat sacīt, mīļais draugs un labdari, ka es cenšos apvainot. Atcerieties pats: es neteicu jums neviena vārda pagājušajā gadā, kad jūs izbūvējāt jumtu veselu aršinu augstāk par nosacīto mēru. Taisni otrādi, es rādīju seju, it kā to pavisam nebūtu ievērojis. Ticiet, mīļais draugs, ka arī tagad es būtu pavisam, tā sakot… bet mans pienākums, ar vārdu sakot, uzdevums prasa sekot tīrībai. Spriediet pats, ja pēkšņi galvenajā ielā …»