Visi vienprātīgi pieņēma Ivana Ivanoviča priekšlikumu un nolēma nekavējoties nosūtīt kādu pie Ivana Nikiforoviča uz mājām un lūgt viņu, lai tad tur vai kas, atbraukt pie policijas priekšnieka uz pusdienām. Bet nopietns jautājums: kam uzdot šo svarīgo uzdevumu? iegrūda visus neizpratnē. Ilgi strīdījās, kas ir spējīgāks un veiklāks diplomātiskajā laukā: beidzot vienprātīgi nolēma uzticēt visu to Antonam Prokofjevičam Golopuzam.
Bet iepriekš mazliet jāiepazīstina lasītājs ar šo brīnišķīgo personu. Antons Prokofjevičs bija pilnīgi tikumīgs cilvēks šā vārda visās nozīmēs: iedos viņam kāds no cienījamiem Mirgorodas ļaudīm kakla lakatu vai apakšveļu, — viņš pateicas; iesitīs viņam kāds viegli ar knipi pa degunu, — viņš arī tad pateicas. Ja viņam jautāja: «Kāpēc gan jums, Anton Prokofjevič, svārki brūni, bet piedurknes gaiši zilas?» tad viņš parasti vienmēr atbildēja: «Bet jums pat tādu nav! Pagaidiet, apnēsāsies, viss būs vienāds!» Un tiešām, gaiši zilā vadmala saules iedarbībā sāka pārvērsties par brūnu un tagad pilnīgi piestāv svārku krāsai. Bet lūk, kas ir savādi, ka Antonam Prokofjevičam ir paradums vadmalas uzvalku nēsāt vasaru, bet naņķa — ziemu. Antonam Prokofjevičam nav savas mājas. Agrāk viņam bija pilsētas galā, bet viņš to pārdeva un par ieņemto naudu nopirka trīs bērus zirgus un nelielu bričku, kurā viņš braukāja ciemoties pie muižniekiem. Bet tā kā ar zirgiem bija daudz rūpju un turklāt bija vajadzīga nauda auzām, tad Antons Prokofjevičs samainīja tos pret vijoli un istabeni, saņemdams piemaksā divdesmit piecu rub]u papīriņu. Pēc tam vijoli Antons Prokofjevičs pārdeva, bet istabeni apmainīja pret safjana tabakas maku, kas bija izšūts ar zeltu, un tagad viņam ir tāds tabakas maks, kāda nevienam nav. Šīs baudas pēc viņš vairs nevar braukāt pa sādžām, bet viņam jāpaliek pilsētā un jāguļ dažādās mājās, sevišķi pie tiem dižciltīgajiem, kuriem sagādāja prieku sist viņam ar knipi pa degunu. Antons Prokofjevičs mīl labi paēst, spēlē pieklājīgi durakus un melderi. Paklausība ir vienmēr bijusi viņa stichija, un tāpēc viņš, paņēmis cepuri un nūju, nekavējoties devās ceļā. Bet iedams sāka pārdomāt, kādā veidā viņam iekustināt Ivanu Nikiforoviču atnākt uz asambleju. Mazliet stūrgalvīgais šā cienījamā cilvēka raksturs darīja viņa pasākumu par gandrīz neiespējamu. Un kā gan arī galu galā lai viņš izšķiras nākt, kad jau piecelties no gultas viņam bija lielas pūles? Bet pieņemsim, ka viņš piecelsies, kā lai viņš iet lurp, kur atrodas — ko, bez šaubām, viņš zina — viņa nesamierināmais ienaidnieks? Jo vairāk Antons Prokofjevičs pārdomāja, jo vairāk atrada šķēršļu. Diena bijā tveicīga, saule dedzināja; sviedri viņam tecēja straumēm. Antons Prokofjevičs, neraugoties uz to, ka viņam sita ar knipi pa degunu, bija diezgan viltīgs cilvēks daudzās lietās. Tikai maiņā viņš nebija visai laimīgs. Viņš ļoti labi zināja, kad vajadzēja izlikties par muļķi, un dažkārt prata būt attapīgs tādos apstākļos un gadījumos, kur reti bija spējīgs izgrozīties gudrais.
Tai bridi, kad viņa rosīgais prāts gudroja līdzekli, kā pārliecināt Ivanu Nikiforoviču, un viņš jau drosmīgi gāja visam pretī, kāds negaidīts apstāklis viņu mazliet apmulsināja. Nav par ļaunu pie tam pastāstīt lasītājam, ka Antonam Prokofjevičam bija, starp citu, vienas bikses ar tik dīvainu īpašību, ka, kad viņš tās uzvilka, tad vienmēr viņam koda suņi lielos. Kā par nelaimi šajā dienā viņš bija uzvilcis tieši šīs bikses, un tāpēc, tikko viņš bija nodevies pārdomām, briesmīga riešana no visām pusēm pārsteidza viņa dzirdi. Antons Prokofjevičs sacēla tādu brēku (stiprāk par viņu neviens neprata kliegt), ka ne tikai pazīstamā sieva un neizmērojamo svārku iemītnieks izskrēja viņam pretī, bet pat puikas no Ivana Ivanoviča pagalma izbira pie viņa, un, lai gan suņi tikai vienā kājā paguva viņam iekost, tomēr tas leti vājināja viņa drosmi, un viņš ar zināmu lēnību tuvojās lievenim.
VII UN PĒDĒJĀ NODAĻA
«A, labdien! Kādēļ jūs suņus ķircināt?» sacīja Ivans Niki- foiovičs, ieraudzījis Antonu Prokofjeviču, jo ar Antonu Prokofjeviču neviens citādi nerunāja, kā jokojoties.
«Kaut viņi visi nosprāgtu! Kas tos ķircina?» atbildēja Antons Prokofjevičs.
«Jūs melojat.»
«Nudien, nē! Jūs lūdza Pjotrs Fjodorovičs uz pusdienām.»
«Hm!»
«Nudien! tik pārliecīgi lūdza, ka ne izteikt nevar. Kas tad tas, saka, Ivans Nikiforovičs bēg no manis kā no naidnieka, nekad neienāk parunāties vai pasēdēt.»
Ivans Nikiforovičs noglaudīja savu pazodi.
«Ja, saka, Ivans Nikiforovičs arī tagad neatnāks, tad es nezinu, ko domāt: droši vien, viņam pret mani ir kas padomā! Esiet tik laipns, Anton Prokofjevič, pierunājiet Ivanu Nikiforoviču! Nu, kas ir, Ivan Ņikiforovič, iesim! Tur sapulcējusies pašlaik lieliska kompānijā!»
Ivans Nikiforovičs bija sācis apskatīt gaili, kas, stāvēdams uz lieveņa, rāva vaļā no visa spēka.
«Kaut jūs zinātu, Ivan Ņikiforovič,» turpināja cītīgais deputāts: «kas par storēm, kas par svaigu kaviaru atsūtīts Pjotram Fjodorovičam!»
Pie šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs pagrieza savu galvu un sāka uzmanīgi ieklausīties.
Tas iedrošināja deputātu. «Iesim ātrāk: tur ir arī Foma Grigorjevičs! Nu, ko jūs?» piebilda viņš, redzēdams, ka Ivans Nikiforovičs gulēja visu laiku vienādā stāvoklī: «nu, kas ir, iesim vai neiesim?»