Lai viņš atgūtos, es ievietoju viņu būrītī, iepriekš izklājis to ar zāli. Vanags nometās knūpus uz krūtīm, jau atkal stiepdamies taisni, kā uz miršanu, bet tad pēkšņi — jādomā, ar briesmīgām pūlēm — sasparojās un sāka neprātīgi pērties pa būrīti, lekarsumā viņš pareizi izplāja abus spārnus, un es sapratu, ka ievainotajam spārnam kauli nav skarti. Tas mani uzmundrināja; baidīdamies, ka vanadziņš sevi sakropļos, dauzoties pret šaurā krātiņa sienām, es izņēmu vinu laukā un ienesu istabā.
Lai spēcinātu vārgdieni, mēs sākām viņu ar varu ēdināt: Ņina Nikolajevna vēra vaļā knābi, un es liku tajā mazus gaļas kumosiņus, ko vanags neapzināti rija. Asins lāsīte uz kakla bija radusies no neliela ievainojuma, un vanadziņš ilgu laiku nevarēja grozīt galvu. Piespiedu barošana turpinājās kādas piecas dienas, pēc tam vanags pats sāka ēst kapātu
gaļu, bet, tā kā viņa labā kājiņa bija savainota, gaļu viņš knābāja no rokas.[3]
Kreisais spārns šļaugans vilkās pa zemi, labais turējās, pareizi pievilkts, tomēr laikam sāpēja — vanags to nevēcināja. Mēs uzsēdinājām vanagu uz neliela akmens, kas bija nostiprināts čemodāna vidū; tur viņš tupēja uz vienas kājas. Tīrīgais putns bija spiests noķēzīt slimo spārnu, kura lidspalvas kuļājās viņam zem astes, jo spārnu pakustināt viņš nespēja. Dažreiz es paņēmu vanadziņu un noliku sev starp ceļiem, un tur, bedrītē, viņš aizmiga, galvu izstiepis; reizēm es pataisīju viņam guļvietu no vates vai segas. Tā kā naktī vana- dziņš nemierīgi klaiņoja pa istabu, es pasāku likt viņu būrītī, ko izklāju ar mīkstu zāli un pakarināju auklā. Tur viņš tupēja ļoti mierīgi, dažbrīd noguldamies uz krūtīm. Vēlāk es viņu atstāju būrītī pavisam; tur viņam bija mierīgāk. Tikai reizi pa reizei es putnu izņēmu ārā, lai kaut nedaudz ar siltā ūdenī samērcētu vates gabaliņu aptīrītu notašķīto spārnu un asti, — tā bija nepatīkama un sāpīga, tomēr nepieciešama procedūra.
Desmit dienas pēc notikušās nelaimes mēs pārcēlāmies atpakaļ uz pilsētu un nosēdinājām brauciena grūtību izmocīto vanadziņu uz palodzes, uz akmens starp ģerānijām un Spānijas niedrēm; viņš bija nikns un knāba kā nelabais.
7
Vanags atspirga tik lēni kā cilvēks, ko sakropļojis tīģeris. Putnam bija nepieciešama pastāvīga kopšana, sevišķas raizes sagādāja ievainotais spārns: lai kodīgie izkārnījumi nesaēstu lidspalvas, es ar mitru vates gabaliņu katru dienu spārnu tīrīju un pēc tam noslau- cīju to sausu. Vanags mēģināja man ieknābt rokā; tad es ņēmu viņu uz ceļiem, ar galvu pret sevi, ar roku piesegdams viņa ķermenīti līdz ar veselo spārnu (tas, cik noprotams, bija tikai sasists, jo pēc pāris nedēļām vanags to brīvi plivināja un pats tīrīja). Vanadziņš brēca, kad es netīšām sagādāju viņam sāpes, taču parasti tikai iebāza galvu mana krekla krokās un klusi plucināja drēbi; dažreiz viņš izslīdēja man no rokām un, veselo spārnu kulstīdams, uzrāpās man plecā.
Kakls viņam sadzija; vēl ne visai brīvi, tomēr diezgan mundri vanadziņš sāka grozīt galvu, tīrīdams tās vietas, kur varēja aizsniegt ar knābi. Sadzija arī kājiņa; vanadziņš ar to jau varēja satvert gaļu un skraidīja pa istabu neklibodams. Nesadziedēts palika vēl kreisais spārns. Cik dziļi iekosts, es nesadūšojos papētīt. Par to, ka saites un locītavas ir veselas, es pārliecinājos ne vienu reizi vien, turot spārnu aiz lidspalvām, — spārns sakļāvās pareizi, tomēr cilāt to vanadziņš nespēja; tikai ļoti pakāpeniski, pēc mēneša viņš iemanījās spārnu vārgi pievilkt, tūlīt arī to atlaizdams. Ņina Nikolajevna ieteica man ļaut, lai vanags pats tiek galā ar slimību; pēc viņas domām, mani izmēģinājumi ar spārnu putnu ļoti nomokot.
Tā pagāja augusts. Ap 15. septembri vanadziņš jau bija tiktāl atlabis, ka no apakšas, no muguras puses tīrīja abus spārnus; slimais spārns bija pareizi pievilkts, visas spalvas notīrītas bez manas palīdzības. Es bieži nesu vanadziņu ārā, tukšā klajumā; neveikli cilā-
dams spārnus, vanags uzrausās uz akmeņu krāvuma žogmalē vai tekalēja pa kārti, kas bija iekārta starp diviem kokiem, vai arī uzmetās man uz rokas, uz pleca; tagad viņš gandrīz nemaz vairs neknāba, vienīgi, ja viņu kaitināja, pabužinot zīžainās bikšeles, — tās tiešām bija ļoti patīkami pataustīt. Redzot šos vanadziņa panākumus, es mācīju viņu lidot, cerēdams, ka spārns ir sadzijis, tikai no ilgas bezdarbības kļuvis nespēcīgs. Pamazām, taču katru dienu es liku vanadziņam pārlidot no rokas uz ķeblīti, krēslu, gultu, izmantojot putna cenšanos vienmēr uzlaisties kaut kur augstāk. Arī pastiprinātā barošana nāca par labu, un septembra beigās vanadziņš jau pats varēja aizlidot trīs metrus — no palodzes uz rakstāmgaldu. Pēc šādiem vingrinājumiem viņa spārns nedaudz nokārās.
Laikam gan vanags tā pilnīgi pierada un pieķērās mums tieši pēc nelaimes gadījuma, kad redzēja, ka cilvēka rokas, no kurām viņš agrāk bija baidījies, baro viņu, apkopj un palīdz pārvietoties. Tagad viņam varēja atņemt gaļu, nebaidoties, ka viņš ieknābs.
Tā turpinājās apmēram līdz oktobra otrai 3 pusei. Es aizbraucu uz Maskavu, sabiju tur
deviņas dienas un atgriezies redzēju, ka va- nadziņš jau brīvi pārlido istabu; vienīgi pacelties uz augstāko vietu dzīvoklī — bufetes augšu viņam vēl trūka spēka. Izrādījās, ka manas prombūtnes laikā vanadziņu neviens nebija aizticis, — viņš rāmi sēdējis uz pazemās laktiņas pie loga un pats katru dienu vingrinājies, nolaizdamies uz grīdas, uzlidodams uz krēsla, galda, kušetes, bet naktī iekārtojies uz savas laktiņas. Tagad vanaga liktenis man vairs raizes nedarīja, un es vairs tik daudz nenonēmos ar vinu — tikai dažreiz patīkami pārsteigts jutu, ka uz pleca kāds nolaižas un bužina sev spalvas.