Esterhāzi nāsis bija niknuma nekustīgi iepletušās un nobālušas. Sakodis zobus, viņš dziļi un lēni caur degunu ievilka elpu, piepildīdams plaušas ar gaisu, lai uzbruktu man. Rūbs to pamanīja un, pirms Esterhāzi paspēja atvērt muti, teica:
— Atļaujiet man. — Un es viņa balsi izdzirdu komandas toni un pārsteigts sapratu, ka tā ir pavēle - majors Prīns pavēl pulkvedim Esterhāzi. Es atskārtu, ka vēl neesmu izpratis īstas attiecības Projektā. Esterhāzi cieši saknieba lupas un paklausīja. Rūbs pagriezās pret mani un saka runāt rāma, vienmuļa balsī, nemaz necenšoties man iztapt vai mani nomierināt, tikai vienkārši izskaidroja faktus, atļaudams man tos pieņemt vai ari noraidīt.
— Mēs ļoti nožēlosim, ja jūs atteiksieties, pašlaik jūs esat vislabākais darbinieks. Mūsu meklējumi turpinās bez pārtraukuma, bet atrast piemērotus ļaudis nav kļuvis ne par matu vieglāk. Un tomēr … tos var atrast, un tie ir atrasti. Turklāt citās Projekta daļās darbs turpinās; jūsējais nav vienīgais. Cilvēks, kas dažas sekundes pabijis viduslaiku Parīzē, atkal bija tur. Pirms dažām dienām mēs uz divdesmit minūtēm sasniedzām Denveru 1901. gadā. Ziemeļu Dakotā mums neveicās, neveicās arī Vimī, neveicās Montānā. Un mums Projektā ir nopietnas raizes arī par Vin- fīldu Vermontas štatā. Cilvēkam, kas tur darbojās, veicās. Viņš ieradās tur divas reizes, bet pēc otrā «ceļojuma» vairs neatgriezās. Mēs nezinām, kāpēc; ir kāds puslīdz ticams minējums, bet zināt mēs nezinām. Uz ko es mērķēju? Es jums atklāti un godīgi saku, ka mums ir nopietnas grūtības un problēmas. Es jums saku, ka pašlaik jūs varbūt esat vislabākais no mūsu darbiniekiem, kādu otru diez vai atradīsim. Es jums saku, mēs ļoti ceram, ka jūs pārdomāsiet. Bet es jums saku arī, ja jūs nepārdomāsiet… — Viņš apklusa un bez smaida acīs skatījās uz mani, tad mierīgi un kategoriski pabeidza teikumu: — … mēs vienkārši dabūsim kādu citu. IJ11, ja eksperiments nevarēs notikt 1882. gadā Ņujorkā ar Džeikobu Pikeringu, tad mēs izdarīsim citu eksperimentu citā vietā, c ita laikā un ar kādu citu. Man nav nekādas intereses ar jums strīdēties. Tikai saprotiet vienu: to tomēr izdurts.
Rīibs vairākas sekundes sēdēja gluži nekustīgs, skatīdamies man cieši acīs. Tad viņš atļāvās pasmaidīt — tas bija tikai viņa senā smaida atspulgs.
— Es piekrītu jums, — viņš turpināja. — Ne jau visam un ne jau vissvarīgākajam, ko jūs teicāt, tomēr lielai daļai no tā, ko jūs sacījāt un ko domājat. Tas, ko jūs jūtat, dara jums godu. Bet, Saj, es varu tikai atkārtot: kaut ar visu iespējamo piesardzību, mēs tomēr darīsim to. Tagad nesteidzieties, pasēdiet un pārdomājiet, pēc tam pasakiet mums, ko gribat darīt. Lai kāds arī būtu jūsu lēmums, to pieņems bez kavēšanās un tālākiem argumentiem un spriedelēšanas.
Es sēdēju dažas ļoti garas minūtes un domāju daudz intensīvāk neka jebkad agrak. Mesindžers saka runāt, taču pulkvedis Esterliāzi pacēla roku un noteica:
— Pagaidiet!
Es pacēlu acis. Esterhāzi bija atzvēlies savā krēslā tīšuprāt vaļīgā pozā, gaidīdams, ļaudams man noprast, ka man ir tik daudz laika pārdomām, cik vēlos. Atkal klusums, ilgs klusums, tad es pēkšņi paskatījos uz viņiem.
— Labi. Mana sirdsapziņa ir tīra, es darīju, ko spēju, lai jūs pārliecinātu, ka man ir taisnība, un es vēl aizvien domāju, ka man ir taisnība. Un, ja par sēdi rakstīs protokolu, es gribu, lai tajā atspoguļo manis teikto. Bet tagad … labi, Rūb, uz to, ko teicāt, citas atbildes nav. Ja to darīs, neskatoties uz to, ko es domāju, jūtu vai daru, tad es pats gribu to paveikt. Es to iesāku un labāk vēlos pats arī novest līdz galam. Jo ir kaut kas, ko es varu izdarīt labāk nekā kāds cits, un es prasu, lai ļauj man to darīt. Es rīkošos, kā vēlaties, jo zinu, ka to pašu vai ko līdzīgu tikpat izdarīs, bet es pieprasu, lai man ļauj būt pēc iespējas saudzīgam pret Džeiku Pikeringu. Es neaicināts iejaucos viņa dzīvē, nodarīju viņam jaunu, kaut gan domāju, ka mana rīcība ir attaisnojama. Bet es negribu viņu iznīcināt. Ļaujiet man rīkoties tā, lai viņš tiktu diskreditēts tikai tais šaurajās aprindas, kurām ir nozīme jums. Ar to jūsu vēlēšanās būs izpildīta tikpat labi kā tad, ja es šo cilvēku pilnīgi iznīcinātu. Viņa nākotne ir pietiekami briesmīga; dieva dēļ, atstāsim viņam vismaz kaut ko. Ja jūs tam piekrītat, tad es to izdarīšu. Bet pēc tam es aiziešu no Projekta.
Visi bija apmierināti. Rūbs un Esterhāzi tūlīt piekrita. Mēs visi piecēlāmies kājās, padomes locekļi kratīja manu roku, apliecinādami, ka man nebūs jānožēlo, ka viņi neesot pārdroši, ka viņiem esot jāpārliecina daži varcn prātīgi, atbildīgi un ārkārtīgi iespaidīgi ļaudis Vašingtonā, ka tiks ievērota pilnīga drošība. Tagad viņi atkal telefonēšot uz Vašingtonu. Kad es varēšot doties atpakaļ? Teicu, ka man nepieciešams neilgs laiks savu darīšanu nokārtošanai. Kā būtu, ja es dotos «ceļojumā» pēc nedēļas? Rūbs piekrita, ka tas būšot lieliski. Es apvaicājos par Oskaru Rosofu un Mārtiņu Lāstfogelu; man viņi patika, un es labprāt viņus satiktu. Esterhāzi man pastāstīja, ka Oskars esot aizgājis no Projekta — viņam jārūpējo- ties pašam par savu praksi, un, kā par nelaimi, esot pagājis laiks, kuru viņš bija piekritis palikt Projektā. Protams, tas varēja tā būt, tas bija iespējams, taču es neticēju; man prātā ienāca doma, kaut gan zināju, ka tā var būt arī aplama, ka Oskars aizgājis, protestējot pret Projekta uzņemto kursu. Mārtiņš bija atgriezies universitātē.
Kad visi stāvējām un tērzējām, es izspiedu smaidu un noturēju minirunu — man šķiet, pateicu trīs teikumus:
— Nu jā, mēs visu esam izlēmuši. Es darīju, ko spēju, lai jūs savu nodomu grozītu, man liekas, ka inan bija tas jādara. Tomēr man jāatzīstas . .. ja jūs turpināsiet eksperimentus ar mani vai bez manis, man tomēr velnišķīgi gribētos tajos piedalīties.
Un viņi visi smaidīja, un, parādot man cieņu, pat aplaudēja, paris reižu paklusām sasizdami plaukstas.
Es neko daudz nestāstīšu par savu apciemojumu pie Keitas. Tas nebija izdevies; Keita gaidīja picve- dam preces un nevarēja atstāt veikalu, tāpēc mums labu laiciņu vajadzēja sarunāties tur, un ik pēc brīža mūs partrauca pircēji. Pa to laiku es klīdu pa veikalu, gaidīdams, kad pircējs aizvāksies pie joda, un centos neizrādīt savu nepacietību.
Protams, ka es pastāstīju Keitai par «ceļojumu» —• tas bija Projektā lietotais vārds, un ari es biju pie tā pieradis. Protams, ka mans stāstījums Kcitu valdzināja. Biju jau gandrīz beidzis, kad atveda pēdējās preces, un Keitai bija jāpārbauda četras kartona kastes ar rūpīgi ietītiem antīkiem stikla priekšmetiem, salīdzinot tos ar pavadzīmi, lai varētu to parakstīt. Un tad beidzot — veikala slēgšanas laiks vēl nebija pienācis, tomēr bija jau diezgan vēls, — Keita aizslēdza veikalu un mēs uzgājām augšā.
Uzlikusi vārīties kafiju, viņa vispirms iegāja guļamistabā un paņēma sarkano kartona mapi. Un, kamēr es pabeidzu savu stāstījumu, mēs vēlreiz apskatījām garo, zilo aploksni un zīmīti. Kad beidzām runāt, Keita skaļi nolasīja pēdējo teikumu: «Un tā ar šo nelaimīgo piemiņas zīmi savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.» Keita skatījās uz mani un māja ar galvu; tagad bija saņemta atbilde uz jautājumu, par kuru viņa bija lauzījusi galvu visu mūžu.
— Es tik bieži to iztēlojos: atskan šāviens, un sieviete, kas dzīvojusi kā viņa sieva, skriešus metas iekšā, — Keita teica.
— Pie miroņa, uz kura krūtīm ietetovēts vārds «Džūlija».
Viņa pamāja ar galvu.
— Jā. Viņa viena pati nomazgāja un apģērba viņu. Neviens cits nedrīkstēja redzēt tetovējumu.