Es turēju rokā zilo aploksni un, pēdējo reizi paskatījies uz to, atdevu atpakaļ Keitai un paņēmu no viņas mazo momentuzņēmumu. Atkal skatījos attēla uz skaidro, aso kapakmeni, zem kura misis Endrū Kārmodija bija apbedījusi Džeiku. Uz pieminekļa nebija varda; viņa bija dzīvojusi ar viņu kā ar savu vīru, taču apbedīt kā savu vīru viņa to negribēja. Uz akmens Džilisā Montānas štatā ir punkti, laika gaitā cietušās iedobītes veido deviņstarainu zvaigzni aplī. Tikai tagad tas vairs neizskatījās pēc kapa pieminekļa. Noapaļotā virsa, taisnie sāni, īsais, mazais akmens man izskatījās tāds pats, kādu to bija redzējusi sieviete, kas to bija pasūtījusi: tas bija Džeika Pikeringa zābaka papēdis akmenī, kādas deviņpadsmitā gadsimta melodrāmas epilogs.
Keita nolika mapi, ielēja kafiju, mēs sēdējām, maziem malciņiem sūcām kafiju un runājāmies, gaidīdami, kad tiks pateikts tas, kas bija jāpasaka. Es pēkšņi neveikli ieteicos:
— Mums abiem nekas nesanāca.
— Nē. Es nezinu, kāpēc. Vai tu zini?
Es papurināju galvu.
— Es biju pārliecināts, ka sanaks. Bet tad mēs sasniedzām kādu punktu …
Keita negribēja vairāk par to runāt.
— Un nekas nenotika. Nu, Saj, dažreiz tā gadās. Ko vairāk var pateikt? Tā nav mūsu vaina. Ar varu tur neko nevar darīt. Nevaino sevi.
Kad gāju uz mājām, mani sagrāba šaubas, un viss kļuva drūms. Vai man bija iespējams doties atpakaļ un nodzīvot savu mūžu kopā ar Džūliju? Vai, zinādams nākotni, es to spēšu? Vai varēšu dzīvot deviņpadsmitā gadsimta Ņujorkā un skatīties uz bērniem ratiņos, zinadams, kas viņus sagaida? Tā bija zudusi pasaule; īstenībā gandrīz visi bija jau sen miruši. Vai es patiešām varēšu tajā iedzīvoties?
Nākamajā nedēļā necentos par visu vari rast atbildi uz šo jautājumu un ļāvu tam nogrimt apziņas dziļumos. Es pabeidzu vairākus zīmējumus un sāku rakstīt šo stāstījumu, strādāju nepārtraukti un ātri, rakstīju ar roku, jo man nebija rakstāmmašīnas. Pārtraucu darbu tikai ēdienreizēs un šad tad izgāju pastaigāties, bet gandrīz citu neko nedarīju. Tas man netieši palīdzēja izdomāt, kā rīkoties, kaut gan mans prāts to vēl tieši nebija izlēmis. Palaikam domāju par Rūbu Prīnu, un tas mani uzjautrināja: ja viņš zinātu, ko es daru, viņš gribētu uz katras lappuses uzspiest zīmogu «Konfidenciāls» vai vislabāk tās visas sadedzināt. Tas man arī būs jādara, ja nedošos pie Džūlijas un neņemšu manuskriptu līdzi. Man bija draugs rakstnieks, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kas kādreiz pārskatīs lielās, bojā ejošās seno reliģisko pamfletu kaudzes reto grāmatu nodaļā Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Ja es došos pie Džūlijas, man šķiet, es to pabeigšu, un tad — kad gan bibliotēka tika nodibināta, vai 1911. gadā? — es to varēšu nolikt tādā vietā, kur viņš to kādu dienu noteikti atradīs. Sēdēdams pie sava virtuves galda un rakstīdams, es smaidīju, man patika šī doma; vismaz es jutu, ka manai rakstīšanai ir kāds tālāks mērķis.
Rūbs zvanīja katru dienu un šajā nedēļā divas reizes atnāca pie manis. Viņš vienmēr vispirms piezvanīja un uzmanījās, lai nerastos iespaids, ka viņš mani kontrolē, kaut gan tieši to jau viņš darīja. Katru reizi sarunājoties, ļāvu viņam noprast, ka neesmu pārdomājis.
Pēdējā dienā es piezvanīju doktoram Dancigeram, viņa numurs bija telefona grāmatā. Viņš atbildēja pēc piektā signāla, tieši tad, kad es ar tīru sirdsapziņu grasījos nolikt klausuli. Kad sākām runāt, es vēlējos, kaut būtu nolicis klausuli par vienu signālu agrak, jo sapratu, ka kaut kādā noslēpumainā veidā, ka tas dažkārt gadās, doktors pēkšņi ir novecojis, un es jutos laimīgs, ka neredzu viņu. Doktora balss trīcēja, viņš bija vecs un salauzts, un pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņš dzīvo sava mūža pēdējās dienas. Dancigers uzstāja, lai pastāstu viņam, ko Esterhāzi un Rubs man teikuši. Un man šķita, ka viņam ir tiesības to prasīt. Viņš nebija neko zinājis, neviens viņam to nebija pateicis. Doktors bija satraukts, viņa balss drebēja un gandrīz aizrāvās; es šausmīgi nobijos, ka viņš patiesi varētu sākt raudāt, bet, protams, to viņš nedarīja. Man bija vajadzējis to zināt. Viņš bija pēkšņi novecojis un droši vien drīz mirs, taču nebija vīrs, kas ļautu sevi tik ļoti pārvērst. Viņš bija pārskaities.
— Apturiet viņus! — viņš kliedza smalkā balsī klausulē man pie auss. — Jums viņi jāaptur! Apsoliet, Saj! Saj, jūs viņus apturēsiet!
Protams, ka es piekritu, jā, es noteikti to izdarīšu, ieklausīdamies savā balsī un cerēdams, ka tā skan pārliecinoši.
Nedēļu pēc savas atgriešanās biju atkal atpakaļ Dakotā, ģērbies drānās, kas man tagad šķita gandrīz ierastākas nekā tās, ko biju atstājis savā dzīvoklī. Es biju pavadījis šeit pēdējo nakti un lielāko daļu nākamās dienas, ne jau tāpēc, ka tas man vēl butu nepieciešams, lai nokļūtu Džūlijas laikā, kā es to tagad saucu. Es darīju to tikai tāpēc, ka šeit jutos vientulīgāks un brīvāks nekā savā dzīvoklī, cenzdamies izlemt vissvarīgāko jautājumu, kādu jelkad šeit, šķīstītavā starp divām pasaulēm un diviem laikmetiem, biju izšķīris.
Nesniga, taču februāra debesis augu dienu bija pelēkas, redzēt nevarēja visai tālu; droši vien drīz uznāks sniegs. Un beidzot, labu bridi pēc tumsas iestašanās, es izgāju no dzīvokļa, nokāpu lejā un pagriezos uz ielu 1111 parku tieši man priekšā. Pa ielu brauca automobiļi, to riepas švīkstēja uz mitrā asfalta, es stāvēju ietves malā un gaidīju. Iedegās zaļā gaisma, es šķērsoju ielu un iegāju parkā, sameklēju solu un apsēdos. Dziļajā parka klusumā es gaidīju un — vienkārši ļāvu uzkrāties pārvērtībai. Kad beidzot piecēlos un paskatījos apkārt uz kokiem, kas naksnīgo debesu gaismā meta uz sniega ēnas, parks izskatījās tāds pats. Es biju pilnīgi pārliecināts un zināju, kur atrodos; kad atkal iznācu uz Piektās avēnijas, man garam lēnītēm aizgrabcja vieglais preču furgons, zirgs bija noliecis galvu un izskatījās nodzīts; pie ratu pakaļējās ass šūpojās petrolejas laterna. Uz ielas man garām pagāja sieviete melnā, ar spalvām izgreznotā cepurē un garos, tumšos svārkos, kurus viņa bija saņēmusi uz augšu un turēja kādu collu no mitrajiem bruģakmeņiem.
Es pagriezos uz dienvidiem pa šauro un kluso Piekto avēniju ar savrupmājām abās tās pusēs un, iedams garām, ieskatījos dzeltenīgi apgaismotajos logos: ieraudzīju plikpaurainu vīru ar bārdu, viņš lasīja vakara avīzi; gaisma no kamīna, kuru nevarēju redzēt, sarkanīga atspīdēja uz palodzes; istabai cauri izgāja kalpone ar baltu priekšautu un aubīti; sieviete aizdedzināja vaska svecītes kādu mēnesi vecā Ziemsvētku eglītē par prieku gadus piecus vecam zēnam, kas stāvēja viņai blakus.
Es aizgāju tālu, neko nedomājot, tikai gaidot, ko jutīšu. Apstājos viņpus ielas pie parka žoga dzelzs margām, skatījos uz augstajiem, apgaismotajiem logiem Grernersijparkā 19. Es nostāvēju tur dažas minūtes; kāds atri pagāja garām pirmā stāva logam,
es nevarēju pazīt, kurš tas bija. Paliku uz vietas tik ilgi, kamēr nosalu un kājas aukstumā kļuva nejūtīgas. Tomēr es negāju iekšā; pēc kāda laika es aira gaitā devos projām.
Ziemeļos no Medisonskvēra Brodvejā es gāju pa Rialto — Ņujorkas teātru rajonu tad, kad Brodvejs vēl bija Brodvejs. Iela bija pieblīvēta ar nomazgātām un nopulētām ekipāžām. Ietves bija cilvēku pilnas, vismaz puse no viņiem bija vakartērpos, viņu sarunas pieskanēja nakti, un gaisā jautās satraukums un tuvās izpriecas gaidas.
Taču es paliku ārpus tā. Es steidzos garām apgaismotajiem teātriem, restorāniem un lielajiem hoteļiem, līdz sasniedzu Gilsijhauzu starp 29. ielu un 30. ielu. Foajē pie cigāru pārdevēja es nopirku garu, tievu, abos galos stūraini apgrieztu cigāru un noglabāju to svārku iekškabatā. Izgājis laukā, šķērsoju 30. ielu un apstājos pie teātra, kas izskatījās un arī bija pavisam jauns: ar lieliem blokburtiem blakus ieejām bija uzkrāsota izkārtne «Voleka teātris». Tieši man priekšā kāds vīrietis, iespiedis padusē spieķīti ar sudraba rokturi, salocīja savu cilindru, tad pieturēja foajē durvis un ielaida meiteni, ar kuru kopā viņš bija. Viņi iegāja iekšā, un es viņiem sekoju. Foajē bija pārvarīgi krāšņs. Visur bija tumši zilas un sarkanbrūnas portjeras, apzeltīti un apsudraboti rotājumi, pulēts, tumšs koks un bagātīgi izgreznotas lustras. Kāpnes abos foajē galos aizvijās uz balkoniem.