Nekas cits neatlika, bija vien jāiet uz šo ēku, taču biju pārliecināts, ka numurs pie kantora durvīm nebūs tas, kuru man iedeva Rūbs, un tā arī bija. Nosoļoju lietu veselu kvartālu garām laika gaita cietušai ķieģeļu sienai. Starp to un ietvi šaurā cieši noblietētas zemes strēmelītē auga kādu pēdu augsts izpūris un nekopts dzīvžogs. Mazajos, stīvajos zaros uzķērušās, karājās celofāna skrandas, uz sienām ar krāsu bija ii/smidzināti neķītri vardi, un es sāku prātot, vai man pietiks dūšas palūgt Frenkam, lai pieņem mani atpakaļ darbā.
Kvartāla galā ēkā bija parastas koka durvis ar iiosubējušu metāla rokturi un atslēgu. Pelēkā krasa bija saplaisājusi un atlupusi, vietām atklājot kailu koku; durvis izskatījās aizslēgtas. Taču uz mitrajiem ķieģeļiem virs tām ar šablonu bija uzkrāsots lifilt.s numurs, kas bija tik izbalējis, ka to tik tikko VfirHfi salasīt un tas bija Rūba iedotais numurs. Es pieklauvēju pie durvīm. Klusums, tikai ceturtdienas rīta dārdoņa pilsētā cēlas līdz debesīm, un man aiz muguras uz mašīnu jumtiem un pārklājiem čabēja lietus. Es neticēju, ka uz manu klauvēšanu kāds atbildēs vai pat ka otrpus durvīm vispār ir kāds, kas to dzirdētu.
Tomēr tur kāds bija. Rokturis noklabēja, pagriezās, durvis atvērās, un pa tām paskatījās jauns, melnmatains puisis baltā kombinezonā; uz viņa krūšu kabatiņas ar sarkanu diegu bija izšūts: «Dons»; rokā viņš turēja «Sports Illustrated» numuru.
Sveiki, sveiki, nāciet tik iekšā! te nu gan laiciņš!
Es viņam garām iegāju iekšā. Kad jauneklis aizvēra durvis, es uz viņa muguras izlasīju uzrakstu ar sarkaniem bloka burtiem: «Brāļi Bīkiji, transport- strādnieks.»
Mēs atradāmies kantorī, kurš bija bez logiem un nebija lielāks par desmit kvadrātpēdām; to apgaismoja dienasgaismas spuldzes. Istabiņā bija rakstāmgalds, grozāmais krēsls un pāris dzeltenu ozolkoka krēslu, no kuriem lielākā daļa lakas bija nolupusi. Pie sienas karājās brāļu Bīkiju firmas kalendārs un daudz ierāmētu fotogrāfiju ar smaidošiem vīriem, kas pozēja pie Bīkiju furgoniem.
— Ar ko varu pakalpot? — jautāja jauneklis kombinezonā, nosēzdamies aiz sava rakstāmgalda. — Pārvadājums? Uzglabāšana?
Teicu, ka esmu ieradies sastapties ar Rūbu Prīnu, un gandrīz gaidīju, ka viņš rādīs stulbu seju, tomēr viņš pajautāja manu vārdu, uzgrieza kādu numuru, ar zodu norādīdams man uz drēbju pakaramo pie sienas.
— Pakariniet mēteli un cepuri, — viņš teica man, pēc tam aparātā: — Misters Morlijs pie mistera Prīna.
Noklausījies atbildi, viņš noteica: — Labi, — un nolika klausuli. — Prīns būs lejā pēc minūtes; jūtieties kā mājās.
Atgāzies grozāmajā krēslā, viņš atkal sāka lasīt žurnālu.
Es sēdēju, cenzdamies iedomāties, kas tagad notiks, taču man nekas neienāca prātā, un es notvēru sevi pētām ierāmētās fotogrāfijas; uz vienas ar baltu tinti bija uzrakstīts «Komanda 1921», tajā bija redzams Bīkiju furgons, veca kravas mašīna, kuras riteņiem bija metāla spieķi un lietas gumijas riepas; pusei komandas locekļu bija garas ūsas.
No manis pa labi noklabēja durvis, kas bija ierīkotas vienlaidus ar sienu. Kad tās atsprāga vaļā, es paskatījos un ieraudzīju, ka šai pusē tām nav roktura. Rūbs stāvēja, ar kāju pieturēdams durvis aiz sevis vaļā. Viņam mugurā bija tīras audekla bikses un balts krekls ar īsātn piedurknēm un atpogātu apkaklīti. Rūba delmi bija noauguši ar cirtainām, sarkanām spalvām un tik resni kā mani bicepsi, pie tam muskuļaināki.
— Redzams, atradāt gan mūs. — Viņš pastiepa roku. — Sveiks, Saj. Priecājos jūs redzēt.
— Pateicos. Jā, atradu. Par spīti maskējumam.
Ak, īstenībā mēs nemaz neesam maskējušies.
Viņš paaicināja mani līdzi un ļāva durvīm aiz mums aizcirsties; tās klusi, dobji nobūkšķēja, un es nopratu, ka tās ir no krāsota metāla. Mēs stāvējām mazā gaitenītī ar cementa grīdu, to vāji apgaismoja kaila spuldze stiepļu režģī pie griestiem. Mums pre- lim atradās divas ar zaļu emalju klātas lifta durvis, un Rūbs pasniedzās man garām, lai piespiestu pogu.
īstenībā eka ir tada pati, kada bijusi gadiem ilgi; no ārpuses. Vel pirms desmit mēnešiem tajā atradās īsts parvadājumu un uzglabāšanas uzņēmums. Mēs to nopirkām un kādā norobežotā ēkas daļā vēl aizvien pa druskai nodarbojamies ar pārvadāšanu un uzglabāšanu; ar to pietiek, lai saglabātu fasādi.
Durvis atslīdēja vaļā, mēs iekāpām liftā, un Rūbs piespieda pogu ar ciparu 6. Vēl otra poga ar sala- sāmu apzīmējumu bija 1. Pārējās bija aizlīmētas ar nosmulētu lenti.
— Vecākos darbiniekus aizlaida pensijā, citus pamazām nomainīja ar mūsu cilvēkiem. Es tiku pieņemts par transportstrādnieku un mēnesi nostrādāju pa īstam. Sitas sasodītais darbs mani gandrīz vai noveda kapā. — Rūbs smaidīja jauko, sirsnīgo smaidu, uz kuru nevarēja neatbildēt. —• Tagad mēs maksu par pakalpojumiem prasām nedaudz, tikai mazliet par augstu, un visi pasūtījumi parasti nonāk pie konkurentiem. Kaut gan mēs izskatāmies tikpat nodarbināti kā vienmēr. Faktiski esam arī. Mēs pat iegādājāmies vēl divus jaunus furgonus. No šejienes mūsu pašu furgonos ir aizvests ellīgi daudz materiālu — patiesība visa ēkas iekšpuse. Un man šķiet, ka mēs ievedām pat vel vairak materiālu.
Zaļās durvis atslīdēja vaļā, un mēs izkāpām kantoru stāvā.
Varēja saost, ka viss te ir glužt jauns; izskatījās kā visās modernās kantoru ēkās — pulēti, ar vinīlu izklāti gaiteņi zem veselas logu rindas jumtā; bēša krāsas sienas, ar šablonu uzkrāsotas melnas bultas, kas norādīja uz biroju numuriem; šļūteņu rituļi aiz stikla; numurētas durvis vienā līmenī ar sienu, blakus tām pie sienas piestiprinātas melnbaltas plastikāta plāksnītes ar vārdu. Kad mēs gājām garām durvīm, es paskatījos uz plāksnītēm, lai rastu kādu atminējumu, bet tur bija tikai uzvārdi, kas man neko neizteica: «V. V. O'Nīls», «V. Zaljans», «Mis K. Vīča» …
Rubs pamāja uz kādām durvīm tieši priekša; plastmasas plāksnīte blakus tām vēstīja: Personāls.
— Vispirms mums jātiek cauri šite: anketas, apdrošināšana, nodokļi, atvilkumi. Pat mēs no visa tā nespējam izbēgt.
Viņš atvēra durvis, ar roku norādīdams, lai eju pirmais, un mēs iegājām mazā priekštelpā. Pusi no tās aizņēma, rakstāmgalds, pie kura sēdēja meitene un klabināja rakstāmmašīnu.
— Roze, tas ir Saimons Morlijs, jauns darbinieks. Saj, iepazīstieties ar Rozi Makabi.
Mēs sasveicinājāmies.
— - Cik daudz laika jums vajadzēs, Roze? Pusstundu?
Meitene atteica, ka kādas divdesmit minūtes; Rubs pasacīja, ka vēlāk atnākšot man pakaļ, un aizgāja.
— Ienāciet, ludzu, šeit, mister Morlij.
Meitene atvēra durvis un ieveda mani parastā ka- hiiietā. Tas izskatījas tukšs; gaisma krita tikai no loga griestos.
- Lūdzu, apsēdieties.
Aizgāju pie rakstāmgalda un apsēdos grozāmajā Krēslā.
Anketām vajadzētu būt šeit.
Meitene atvēra kādu atvilktni un izņēma žūksnīti — kādas sešas vai astoņas dažāda lieluma un dažādas krasas kopā saspraustas veidlapas. Viņa noņēma saspraudi un izklāja anketas zem manas galda lampas, ar otru roku ieslēgdama gaismu.
Te tās visas ir. Izpildiet tās, mister Morlij, vispirms šo garo.
Viņa pasniedza man lodīšu pildspalvu.
Tas neprasīs daudz laika, ja jums ir kādi jau- tajurni, pasauciet mani.