Rūbs paraustīja plecus.
— Sienā aiz rāmja un stikla ir caurums. Kamēr kandidāts raksta, es tikai izrauju laukā tiltu un iestumju tā vieta kalnu.
— Nu, jus jau sitat pušu vislabākos burvju māksliniekus, bet kada tam jēga?
Lai redzētu, kā jūs reaģējat, kad notiek neticamas lietas, Rosofs paskaidroja. — Daži cilvēki nespēj to pārdzīvot. Viņi vienmēr izturas, kā ieraduši, paļaudamies, ka visam mūžīgi jābūt tā kā vienmēr. Un, kad pēkšņi tā vairs nav, viņi zaudē pašsavaldīšanos un nespēj tikt gala ar notikumiem. īstenībā viņu jutekļi kapitulē. Te, pie šī galda, viņi zaudē galīgi. Dons, tas, kas tagad strādā lejā, ir viens no tiem; mums vajadzēja viņam iedot nomierinošu tableti vēl pēc tam, kad bijām izskaidrojuši, kā viss noticis. Taču jūs vadāties pēc savas iekšējās izjūtas, nevis pēc ārējiem apstākļiem. Jūs zināt to, ko jūs zināt. Ienāciet tagad manā kabinetā iedzert kafiju. Arī ko stiprāku, ja vēlaties. Jūs to esat nopelnījis.
Rosofa kabinets atradās tai gaitenī, pa kuru mēs ar Rūbu bijām nākuši; uz durvīm bija uzrakstīts «Lazarete». Kad Rosofs attaisīja durvis, lai ielaistu mūs ar Rūbu pirmos, telpa man atgādināja hospitāli un es ievēroju, ka durvis ir platākas nekā parasti. Mēs izgājām cauri lielai telpai, kuru apgaismoja tikai logs griestos. Istabā atradās rakstāmgalds, gar sienu stāvēja rinda pītu krēslu, vel bija fluoroskops, redzes pārbaudes tabula un kaut kāda ierīce, kas izskatījās pēc rentgena aparāta.
Es apsolu, ka turpmāk nekādu triku vairs nebūs. Sitas bija pirmais un vienīgais, — Rūbs apgalvoja.
— Es to nemaz neņemu galvā.
Mes iegājām mazā pieņemšanas telpā, medmāsa baltā uzsvārci stāvēja pie aktu skapja un, šķirstīdama ātršuvējus augšējā atvilktne un turēdama zobos lodisn pildspalvu, uzsmaidīja mums kā spēdama. Kad nirs gājām viņai garām, Rūbs izlikās, ka grasās lizšaiil viņai pa pēcpusi; viņa notēloja, ka notic, un pabēga mums no ceļa. Masa bija liela auguma, glīta, labsirdīga izskata sieviete tuvu četrdesmitiem, ar stipri sirmiem matiem.
Cukuru? Krējumu? — jautāja doktors, ienācis kabineta un piegājis pie zema žurnālu galdiņa, uz kura slavēja karsta paplāte ar kafijkannu. — Ceru, ka neko no piesolīta nevēlaties, jo nav ne viena, ne ol ra.
Man šķiet, ka dzeršu melnu, — Rūbs teica, apsēzdamies mīksta krēslā. — Ka jūs, Saj?
Ari man melna būs laba diezgan. es apsēdos uz zaļa, ar ādu apvilkta krēsla un paskatījos apkart. Telpa bija liela, četrstūraina; dienasgaisma ieplūda pa diviem lieliem logiem griestos, hlalm man lulit iepatikās, un es tajā jutos ērti. Grīda b!|.i l/klala ai pelēku paklāju, bet sienas nolīmētas iii tapetēm priecīga sarkani zaļa raksta. Istabas vienā gala, apkrauts ar gramatu un papīru kaudzēm, stāvēja doktora rakstāmgalds. Otra atradās grāmatplaukti, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem; Rosofs, sniegdams man kafiju, pamanīja, ka metu ncis uz tiem.
Ja jus interesē, ejiet paskatieties, — viņš teica, līs piecēlos un, malkodams kafiju, kas nebija visai laba, piegāju pie plauktiem.
biju gaidījis, ka ieraudzīšu grāmatas par medicīnu, daudzas arī bija tādas, taču sešas vai astoņas pēdas plaukta aizņēma literatūra par vēsturi: mācību gra- iiialas, rokasgrāmatas, biogrāfijas, dažādas grama- Ijis par visiem vēstures periodiem, valsts darbiniekiem un vēsturiskām personām, kādas vien var iedomāties. Tur bija arī laikam kādi divi simti romānu; pcc iesējumiem spriežot, daži bija sevišķi veci, un neviens no virsrakstiem man nebija pazīstams. Ejot atpakaļ pie sava krēsla un dzerot kafiju, es pametu acis uz ierāmētajiem diplomiem un fotogrāfijām, kas klāja gandrīz visu sienu aiz zaļā ādas dīvāna. Es noskaidroju, ka Rosofs ir beidzis Džona Hopkina medicīnas skolu un ir medicīnas zinātņu doktors un psihologs, ka viņam ir jautra izskata sieva, divas skolas vecuma meitenes un suns.
— Tie visi pieder man, it sevišķi jau suns, — doktors piezīmēja, pamanījis, ka apskatu fotogrāfiju.
Mēs dzērām kafiju un gausi pļāpājām vēl kādas piecas minūtes. Tad Rūbs nolika savu tasi uz mazā galdiņa blakus krēslam.
— Paldies, Oskar, kafija bija šausmīga. Saj, kad doktors būs beidzis jūs pārbaudīt, es atnākšu pēc jums un mēs abi aiziesim pie direktora.
Rūbs aizgāja. Rosofs piedāvāja man vēl kafiju, taču es atteicos.
— Okei. Atlikuši vēl daži testi, un es lūgšu jūs tūlīt ķerties pie tiem, — viņš teica. — Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa ir jums zināma. Es lūgšu jūs apskatīt dažus Roršaha[3] traipus un pastāstīt, kādas piedauzīgas domas iešaujas jums prātā, tos aplūkojot. Ja šo pārbaudi izturēsiet, paskatīsimies, cik labi jūs protat melot. Bez iepriekšēja brīdinājuma es palūgšu jūs izlikties par to, kas neesat, piemēram, par advokātu, turklāt atbildēt kādiem trim četriem pratinātājiem, kuriem būs aizdomas, ka jūs izlicka- ties. Jūs varētu arī mēģināt noliegt, ka esat mākslinieks, vai arī apgalvot, ka neesat nekad bijis Ņujorkā, sarunājoties ar vairākiem svešiem cilvēkiem — tie visi būs no Projekta 1111 mēģinās jūs pieķert. Vai jums gadījumā nav ienācis prātā, ka mēs visi varētu but āksti un ka jus varētu būt iekūlies milzīgā stulbeņu midzenī?
— Tāpēc jau es atnācu pie jums.
Labi, acīmredzot jūs esat tāds tips, kāds mums vajadzīgs.
Man Rosofs patika; ja viņš bija gribējis panākt, lai cs jutos brīvi, tad viņam tas bija izdevies.
Vai jus kādreiz esat hipnotizēts?
Nē, nekad.
Vai jums ir kādi iebildumi pret hipnozi? Es ceru, ka ne, — viņš steigšus piebilda. — Tas ir ļoti svarīgi. Vispirms mums jābūt pārliecinātiem, ka jus pakļaujaties hipnozei, un to var noskaidrot, tikai izmēģinot.
Brīdi vilcinājos, tad paraustīju plecus.
Man šķiet, ja kāds ir kompetents …
Es esmu kompetents. Un es jūs hipnotizēšu. Ja jus piekrītat.
— Okei. Esmu ar jums jau tiktai sapinies, ka nebūtu nekādas jēgas tadeļ vien atteikties.
Rosofs piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda un paņēma dzeltenu koka zīmuli. Viņš atkal apsēdās, pievilkdams krēslu tuvāk manējam — tikai kāda jarda attālumā — un mēs sēdējam aci pret aci.
Aiz noasinātā gala turēdams zīmuli man priekšā, viņš teica:
— Mēs izlietosim kādu priekšmetu. Šis pats būs labs, bet noderētu arī jebkurš cits, tam nav jābūt spīdošam. Tikai, ludzu, neskatieties uz zīmuli pārāk intensīvi. Un, ja jums gribas samirkšķināt vai novērst acis, dariet to. Svarīgs tikai viens: ja jūs būsiet sasprindzis un pretosieties, es nevarēšu jūs hipnotizēt. Man vajadzīga jūsu piekrišana ne tikai vārdos vien jums jāpiekrīt ar visu savu būtni. Un pilnīgi. Un visu laiku. Vismaz nemēģiniet cīnīties pret hipnozi, nepretojieties tai. Vai jums ir pavisam ērti? Pamājiet tikai ar galvu, ja ta ir.
Es pamaju ar galvu.
— Lieliski. Ja jus sava prāta sajūtat kaut kadu pretestību, ļaujiet tai izgaist. Tikai sēdiet un vērojiet, ka ta kust un aizplūst. Starp citu, atbrīvojiet muskuļus; es vēlos, lai jus justos pavisam ērti. Un ne par ko neuztraucieties. Es dažreiz nodarbojos ar pašhip- nozi, tas ir ļoti viegli, jūs arī to iemācīsieties. Četras piecas minūtes pašhipnozes var būt ļoti atsvaidzinošas; īstenībā tas nenozīmē neko citu ka tikai pakļaut savu prātu pašsuģestijai. Es tā varu izārstēt galvas sāpes, kas radušās aiz pārpūles. Es nekad nelietoju zāles. Man šķiet, jūs jūtat, kā tas atslabina. Vai ta nav patīkami atpūsties? Palīdz labak neka malks viskija, labāk neka kokteilis. — Viņš nolaida zīmuli uz leju.
Es jums pastāstīšu, cik brīnišķīgi atbrīvots jus īstenība esat. Paskatieties, ka jusu laba roka guļ uz krēsla paroča. Tā ir tik pilnīgi atslābināta kā vēl nekad jusu mūžā, pat miegā ne. Jūs pat nespējat to pacelt. Muskuļi ir pilnīgi atbrīvoti, tie atsakas darboties. Es skaitīšu līdz trīs, tad mēģiniet roku pacelt. Jus to nespēsiet. Viens. Divi. Trīs.