Kāda meitene pavēra durvis; es viņu nekad agrak Projektā nebiju manījis.
— Pulkvedi, parejie ir ieradušies.
— Labi, lai viņi ienāk.
Esterliāzi aiz sava rakstāmgalda piecēlās un, pieklājīgi smaidīdams, skatījās uz durvīm.
Ienāca divi vīrieši; es viņus pazinu. Pirmais bija jaunais vēsturēs profesors ar lielo degunu un garo, plāno melno matu cekulu, kura dēļ, vismaz man, viņš izskatījās pēc televīzijas komiķa; viņa vārds bija Mesindžers. Cilvēks, kas ienāca aiz viņa, bija Fesen- dens, prezidenta pārstāvis: viņam bija gadu piecdesmit, plika, spīdīga galvvirsa, kurai pāri bija pār- sukāti daži iesirmi brūni mati. Viņi abi apsveicinājās ar mani, un, kad es piecēlos, profesors Mesindžers pienāca klāt paspiest man roku.
— Sveicināts mājās! — viņš iesaucās un pacēla gaisā mimeografētu, ar mašīnu aprakstītu papīra lapu; es redzēju, ka tā ir mana atskaite par pēdējo apmeklējumu. — Šausmīgi, — viņš iesaucās, čauk- stinādams papīru, — pavisam šausmīgi!
Un viņš pat izklausījās pēc televīzijas komiķa. Fesendens mani formāli pasveicināja ar galvas mājienu un tad, atdarinādams Mesindžeru, arī nolēma sveicienu papildināt ar smaidu un pavicināt atskaites kopiju. Un tā bija kļūda — smaids un sirsnība pavisam nebija viņa raksturā.
Rūbs atnesa pāris saliekamo krēslu un ejot vienu jau atlocīja; savu krēslu viņš ar kāju piebīdīja Fescn- denam, bet atlocīto saliekamo krēslu pasniedza Me- sindžeram. Kad mēs visi bijām novietojušies^ nelielā lokā ap Esterliāzi rakstāmgaldu, viņš apsēdās un teica:
— Šī ir jaunā padome, Saj. Klāt nav tikai senators, viņš nevarēja mums pievienoties, jo šodien Kongresā mēģina dabūt cauri kādu likumprojektu. Un profesors Bats, kuru jūs varbūt atceraties — bioloģijas profesors no Čikāgas. Viņš tagad ir padomes loceklis — padomdevējs bez balsstiesībām un piedalās sēdēs tikai tad, kad nepieciešams speciālists. Vecā padome nebija spējīga vadīt Projektu. Džek, vai jūs nevarētu īsuma apskaidrot Saju?
Mesindžers pievērsās man ar patīkamu, dabisku smaidu; es redzēju, ka Fesendens viņu novēro, un man iešāvās prātā, ka viņš to apskauž.
— Nu, mister Morlij — vai varbūt var iztikt arī ar «Saju»?
— Protams.
— Labi. Un, lūdzu, sauciet mani par Džeku. Mēs, Saj, te arī nesēdējām, rokas klēpī salikuši, kamēr jūs bijāt prom. Mēs strādājām tāpat kā jūs. Mēs painteresējāmies par misteru Endrū Kārmodiju, lai gan ne tuvu tik pamatīgi kā jūs. Es biju Vašingtonā ar pie- komandētu sekretāri. Ar ļoti spējīgu, kaut gan … — viņš nosmīnēja uz Esterhāzi pusi, — jūs nu gan būtu varējis pameklēt mazliet izskatīgāku. Mums gāja tik omulīgi divatā pa Nacionālo arhīvu, burtiski rakņājoties pa pagrabu Klīvlenda prezidenta pilnvaru laika papīros; pārējie manas grupas ļaudis vandījās pa citām arhīva nodaļām. Un Kārmodijs patiešām bija Klīvlenda padomnieks, viens no daudzajiem laikā, kas seko jūsu apmeklējumam, Saj. Viņš iesaistījās politikā, sākot ar 1882. gada pavasari, kad Klīvlends bija Ņujorkas gubernators. No dažām nejaušām Klīvlenda piezīmēm, no vairākiem apspriežu protokoliem un norādījumiem divās Klīvlenda vēstulēs es uzzināju, ka viņš Klīvlenda pirmo prezidenta pilnvaru laika kļuvis prezidentam tāds kā draugs. Kā tas noticis, to es nezinu, tas nav nekas sevišķs, nekas
pārsteidzošs. Viņa ietekme toreiz līdzinājusies nullei, vismaz cik es to varēju izzināt. Bet Kārmodijs jeb, kā mes tagad zinām, īstenībā Pikerings loloja šo draudzību, un savu kulmināciju šīs attiecības sasniegušas Klīvlenda prezidenta pilnvaru otrajā periodā. Arhīvā atrastie dokumenti skaidri pierāda, ka Klīvlends dažkārt paklausījis Kārmodijam, kā, protams, dokumentos viņu sauc un kā arī es turpināšu viņu godāt. Viņa ietekme nekad nav bijusi liela, un viņš nekad nav iespaidojis svarīgus notikumus, izņemot vienu gadījumu, un par to atrastie pierādījumi ir pārliecinoši. Klīvlends kļuva par prezidentu laika, kad Amerika gatavojās karot ar Spāniju Kubas dēļ, un karu ar savu bļaustīšanos centās vēl uzkurināt vairākas avīzes. Klīvlends cerēja izvairīties no kara; grupa cilvēku piedāvāja viņam gluži labu atrisinājumu, proti, lai viņš piesola Spānijai atpirkt Kubu. Tik daudz ir skaidri zināms, par to ir protokols un atrasti norādījumi visos pētījumos par Klīvlenda otro prezidenta pilnvaru laiku. Šim plānam bija jau precedenti: Lui- ziānas teritoriju nopirka no Francijas un Aļasku — no Krievijas. Ir pierādījumi, ka Spānija būtu apsveikusi iespēju izvairīties no kara, kurā, kā spāņi zināja, uzvarēt viņi nespēs. Šeit es atradu Pikeringa-Kārmo- dija vietu vēsturē. Es nezinu, ko viņš teicis, — tas mazumiņš ziņu, kuras atradu, ir skopas un saraustītas, taču viņš ir pierunājis prezidentu pretoties šim plānam. Un ir skaidrs: Kārmodija vienīgā nozīmīgā loma vēsturē ir negatīva, niecīga, varbūt pat tikai zemsvītras piezīme, ar kuru viņš, ja arī gribētu, neko daudz plātīties nevarētu. Cik man izdevās izpētīt, pec Klīvlenda otrās prezidenta pilnvaras laika par viņu nekas vairs nav dzirdēts.
Viņš apklusa, un es kādu brīdi sēdēju un māju ar galvu, pārdomādams Mesindžera teikto; tas mani interesēja.
— Nu, esmu laimīgs, ja varēju sniegt jaunas ziņas — ka Kārmodijs īstenībā bijis Pikerings —, lai arī cik nenozīmīgas tās tagad ir. Es pat mazliet priecājos, iedomājoties, ka vecais Džeiks Pikerings Baltajā namā patiešām uzmeties Klīvlendam par padomdevēju.
— Mēs arī velnišķīgi priecājāmies par jūsu sniegtajām jaunajām ziņām. Mēs cerējām kaut ko tamlīdzīgu izdibināt, un jums tas ir izdevies. Jūsu ieguldījums ir daudz svarīgāks, nekā jūs domājat, Rūb?
Rūbs pagriezās pret mani, pārmeta vienu kāju pār sava krēsla paroci un ierīkojās ērti, lai redzētu mani; viņš smaidīja to jauko smaidu, kuru redzot katrs jūtas laimīgs, ka ir draugos ar Rūbu, un tāpēc vēlas būt viņa pusē.
— Saj, jūs esat gaišs zēns, — Rūbs teica. — Jūs saprotat, ka šim Projektam ir jādod kādi praktiski rezultāti. Ir jau lieliski, ja tas palīdz paplašināt akadēmiskās zināšanas, taču ar to vien nepietiek. Nevar tērēt miljonus, atraut vērtīgus cilvēkus 110 cita darba tikai tāpēc, lai pievienotu vēsturei kādu niecīgu zemsvītras piezīmīti par cilvēku, par kuru agrāk neviens nekā nav zinājis. Jūsu panākumi — man šķiet, ka nav vārdu, lai varētu pateikt, cik ievērojami tie ir, — devuši iespēju realizēt Projekta otro fāzi, kurā eksperimenti jāvirza uz priekšu. Tikpat rūpīgi un piesardzīgi kā līdz šim. Un 110 tā radīsies milzīgs potenciāls ieguvums.
— … neaprēķināms ieguvums! — Esterhāzi iesaucās.
Rūbs pamāja ar galvu.
— … neaprēķināms ieguvums Savienotajām Val- stīm. Šī padome, visu apsvērusi, vienbalsīgi pieņēma lēmumu, kuru pēc tam saskaņoja Vašingtonā ar visaugstākajām un visiespaidīgākajām personām; mēs šodien gandrīz veselu stundu runājam ar Vašingtonu pa tiešo vadu.
Esterhāzi augšdelmi gulēja uz galda, rokas bija saņemtas, poza izskatījās brīva un nepiespiesta. Taču tagad viņš pārliecās tālu pāri galdam uz manu pusi, un, kad viņš saka runāt, es pamanīju, ka viņa rokas ir tik cieši sažņaugtas, ka pirkstgali kļuvuši pavisam balti. Pulkvedis nespēja savaldīties un pārtrauca Rūbu:
— Mes gribam, lai jus vēl vienu reizi atgriežaties atpakaļ. Tad, ja jus patiešām vēlaties, jūsu atlūgumu nekavējoties pieņems, un valdība būs jums ļoti pateicīga, to es varu jums apsolīt. Kad pienāks laiks, kā man liekas, ne jau mūsu mūžā, bet galu galā kādreiz tas notiks — kad pienāks laiks, kad tas vairs nebūs valsts noslēpums, jums tiks ierādīta cienījama un godpilna vieta mūsu valsts vēsturē. Jūsu atklājumi, Saj, ir padarījuši iespējamu šo nākamo soli, un tagad mēs vēlamies, lai jūs tos izlietojat. Jums jādodas atpakaļ un jāizdara tikai viens — jums jāatmasko «Kārmodija» noslēpums. Jums jāatklāj, kas viņš ir īstenībā, proti, klerks Pikerings, kas atbildīgs par Kārmodija nāvi, kas atbildīgs par ugunsgrēku. Jums, protams, tas nebūs jāpierāda, viņu ncieliks cietumā, netiesās, viņu pat neapsūdzēs. Bet viņš būs diskreditēts. Un to viņš ir pelnījis. Vai jūs varat to izdarīt, Saj?