— Bet… Iiapēc? Ko tas dos? — Es biju galīgi samulsināts.
Esterhāzi ņirdza aiz prieka, ka var man visu izskaidrot.
— Vai jūs nesaprotat? Tas ir loģisks nākamais solis, Saj, pavisam neliels un ļoti rūpīgi kontrolēts eksperiments … Mēs tikko manāmi grozīsim pagātnes notikumu gaitu. Līdz šim mēs izvairījāmies to darīt, pedantiski centāmies nekur neiejaukties un pareizi darījām. Tagad mēs no pieredzes zinām, ka risks nejauši pārveidot pagātnes notikumus ir uie- eigs. Un pat tad, ja pagatues notikumi grozās, patiesās sekas ir nenozīmīgas. Tagad ir pienācis laiks spert uz priekšu nākamo iēno soli — viegli un piesardzīgi mainīt pagātnes notikumus … par labu mūsu pašu laikam un mūsu valstij. Padomājiet par to! Mēs varam aizkavēt, ka Kārmodijs jeb Pikerings, kas, ka mēs tagad zinām, viņš ir, kļūst par Klīvlenda padomnieku, kaut arī pavisam neievērojamu. Ir nenoliedzams iemesls spriest, ka tas patiesi var radīt pārmaiņu mūsu vēstures gaita. Ja Kuba 1890. gada kļūtu par pastāvīgu Amerikas īpašumu … — Viņš pasmīnēja. — Nu, man nav jums jāklāsta, kāds labums no ta celtos. Vārds «Kastro» paliks nezināms, uz visiem laikiem nepazīstams. Tas ir nakamais solis, Saj, ja tas izdosies, mēs iegūsim tūlītēju labumu un — kas ir vēl svarīgāk — varēsim izdarīt pat lielākās izmaiņas. Ak dievs … — Viņa balss aiz bijības pieklusa. — Izlabot pagātnes kļūdas, kuras nelabvēlīgi iespaidojušas tagadni, — kāda neticama izdevība.
Mēs sēdējam pilnīgā klusumā. Es biju apdullis. Es apzinajos, ka esmu parasts cilvēks, kas pat pieaudzis vel ilgi saglabā bērnībā radušos priekšstatu, ka cilvēki, kas plašā mērogā nosaka mūsu dzīvi, ir gudrāki nekā citi un viņu spriedums ir pareizāks par mūsu, pārējo, spriedumu, ka viņi ir inteliģentāki. Līdz Vjetnamas notikumiem es pilnīgi nebiju aptvēris, ka dažus no vissvarīgākajiem visu laiku lēmumiem var pieņemt cilvēki, kas īstenībā nezina vairāk par mums pārējiem un nav gudrāki kā lielākā daļa no mums. Ka ir pat iespējams, ka mans uzskats un spriedums var būt tikpat labs, varbūt pat labāks nekā politikāņu uzskati un spriedumi, pie tam viņu lēmumiem ir tālejošas sekas. Kaut kas no bērnu dienu bijības un autoritātes cienīšanas vēl bija atlicis. Un man, sēžot pretim Esterhāzi pie rakstāmgalda, — telpā valdīja klusums, visi vēroja mani, gaidīja, ko atbildēšu, — šķila, ka ta bulu nekaunība, ja parastais Saimons Morlijs apšaubītu šis padomes lēmumu. Un to cilvēku spriedumu Vašingtonā, kuri to bija akceptējuši. Tomēr es zināju, ka man tas jādara. Un es to darīšu.
Tomēr es apmulsumā stomījos, runāju slikti un juceklīgi. Es pat iesaku, ka man šķiet, ar vismazsva- rīgako iebildumu.
— Iet atpakaj ar nodomu diskreditēt Džeiku? Izpostīt vina dzīvi? Es… vai kādam ir tiesības to darīt?
— Sis cilvēks ir sen miris, Saj, • Esterhāzi sacīja iejūtīgi ka vientiesītim, kuru negrib apvainot.
— Tagad nozīme ir tikai mums.
— Viņš nebūs miris tur, kur es viņu sastapšu.
— Tā jau ir, Saj, tomēr daudzi cilvēki upurē nesalīdzināmi vairāk, nekā būs jāupurē viņam. Savas dzimtenes labā.
— Bet es ar viņu pat neaprunāšos par to!
— Nerunā arī ar citiem — viņus tikai iesauc armijā.
— Var būt, ka arī viņiem vajadzētu pajautāt, vai viņi to vēlas.
— Kā jūs to domājat? — Pulkvedis patiesi nesaprata.
Var būt, ka ir nepareizi piespiest cilvēku pret paša gribu iestāties armija un nogalināt citus cilvēkus.
Viņi visi tikai blenza uz mani un tiešām nesaprata, ko es saku, un es atģidos, ka strīdos no nepareizā viedokļa. Es turpināju:
— Pulkvedi, Rub, mister Fesenden un profesor Mesindžer, klausieties: vai tas būs pareizi — grozīt pagātnes notikumus? Es domāju par to, vai gan kāds zina, vai ir labi to darīt? Kas var būt pārliecināts par to?
— Nu, nolādēts, mēs varam būt pārliecināti par to! — Esterhāzi iesaucās. — Vai jus noliedzat, ka būtu velnišķīgi labi, ja Kuba jau sen būtu Savienoto Valstu īpašums, nevis komunistu valsts deviņdesmit jūdžu no mūsu kontinenta?
Es paraustīju plecus.
— Nē, tā nav, ka es to noliegtu. Nav taču nozīmes tam, ko es domāju, tas nav būtiski, jo varbūt es kļū- dos. Kas var būt pārliecināts, ka Kuba kādreiz nodarīs mums kādu ļaunumu? Tā ir briesmīgi maza un līdz šim nav mums nekādi kaitējusi.
— Bet vai viņi nemēģināja? — Esterhāzi gandrīz kliedza.
Klusi, mēģinot nomierināt satrauktos prātus, Fesen- dens piebilda:
— Raķešu krīze.
It kā viņš pieklājīgi atgādinātu kaut ko, kas būtu varējis izkrist man no prāta.
— Nu ja, taču, pēc Roberta Kcncdija domām, tie bija militāristi, kas mēģināja Dž. F. K.[15] pārliecināt, ka briesmas ir lielākas, nekā īstenībā varbūt bija. Taču es negribu iestigt debatēs par Kubu. Lai kā toreiz īsti bija, es tikai tagad domāju, nevienam nav dievišķīgās gudrības, lai pārveidotu tagadni, pārveidojot pagātni. Tas ir par traku! Ak dievs, paskatieties tikai, kas jau ir noticis! Zinātnieki izdara jaunus fantastiskus atklājumus, un tos tūlīt savās ķetnās sagrābj tikai saujiņa cilvēku, kas vienmēr zina, kas ir vislabākais mums — visiem pārējiem. Zinātne iemācās skaldīt atomu, un viņi tūlīt zina, ka vislabākais, ko var izdarīt ar jaunajām zināšanām, ir uzspert gaisā Hirosimu!
— Vai jūs domājat, ka tā nebija? — Esterhāzi le daini pajautāja. — Vai mums vajadzēja atļaut simtiem tūkstošu amerikaņu kareivju nomirt Japanas krasta?
Es nezinu. Kas zina? Man šķiet, ka lielāko daļu visādu vissvarīgāko lēmumu pieņem cilvēki, kuri ari nezina. Tikai paši iedomājas, ka zina. Viņi zina, ka ir pareizi un nepieciešami saindēt gaisu ar radioaktīvajām vielām. Viņi zina, ka mūsu ģenētiku atklājumi jāizmanto, lai radītu jaunas un drausmīgas slimības. Un ka viņiem nav jāprasa piekrišana deviņdesmit deviņiem un deviņām desmitdaļām procentu, proti, mums pārējiem. Un tagad, kad atkal viens zinātnieks — doktors Dancigers ir izdarījis šo milzīgo atklājumu, viņš sēž mājās, izmests no Projekta ka nepiemērots, kā tāds, kas nespēj izlemt, ko darīt ar šo atklājumu. Bet jūs neesat nepiemēroti. Atkal ir reize, kad jūs zināt, ka vislabākais, ko var izdarīt ar šo atklājumu, ir iznīcināt Kastro Kubu. Nu, bet kā jūs to zināt? Kas ir devis šai mazajai saujiņai cilvēku, kuri piesārņojuši visu apkārtējo vidi, — kas deva viņiem dievišķīgo varu kontrolēt mūsu, pārējo, dzīvi un nākotni? Par lielāko dalu no viņiem mēs nekad neesam neko dzirdējuši, un — drošs kā bankā — mēs neesam viņus ievēlējuši! — Es sēdēju un noskatīju viņus visus pēc kārtas, tad sāku runāt klusākā balsī. — Pat ja jums ir taisnība attiecībā uz Kubu, un var būt, ka jums ir arī, — paskatieties, pie kā tas noved. Tas noved pie aizvien lielākām un lielākām izmaiņām; saujiņa cilvēku ar militāristu smadzenēm no jauna pārrakstīs pagātni, tagadni un nākotni saskaņā ar savam idejām par to, kas ir vislabākais visai pārējai cilvēcei. Nē, ser, nē, džentlmeņi, es atsakos!