— Pareizi, — Sīvers palocīja galvu. — Trīs varoņi gājuši bojā, bet pārējie astoņi atgriežas, un jūs paši sapratīsiet — Zeme gatavojas sagaidīt viņus, kā nākas. Būtībā sagaidīšana sāksies šeit. Tāpēc es arī esmu atlidojis.
— Labi izdomāts, — teica trešais. — Bet kas vēl atlidoja? Vai daudzi?
— Es un pilots, ar to, cerams, pietiks… Bet nu pāriesim pie lietas. Ja nemaldos, tā ir jūsu mašīna? — Viņš izstiepa roku kaut kur sānis.
— Tā-ā izskatās, — teica stostiķis.
— Nopietns remonts?
— N-nē, nekā sevišķa.
— Tātad drīz lidosiet projām.
Tas skanēja drīzāk kā apgalvojums, nevis kā jautājums.
— Gribējām kādu diennakti atpūsties, — trešais sacīja.
Sīvers vēlīgi pasmaidīja, ar plašu vezienu atbīdīja krēslu un apsēdās galda pretējā galā.
— Diennakti, — viņš jautri teica. — Bet ja nu drusku mazāk?
— Ma-azāk? — jautāja stostiķis, izlaizdams no pirkstiem salmiņu.
— Teiksim, divpadsmit stundas. Pulēšanai pietiks, bet pa jūsu kravas telpām inspektors neložņās, — viņš pamirkšķināja un iesmējās, likdams noprast, ka transport- nieku mazās viltības viņam ir zināmas un ka principā viņš pret tām neiebilst.
Pēc brīža atskanēja jautājums:
— Mēs tra-aucējam?
Sīvera smaids kļuva vēl platāks.
— Tā iznāk. «Zilais Putns» nolaidīsies uz pāris dieniņām, lai pirms iebraukšanas gala stacijā šeit mazliet uzspodrinātos un sapostos. Saprotiet taču! Atgriežas varoņi, kas ilgus gadus nav bijuši dzimtajā pusē…
— Nu jā, — teica trešais, — un mēs tātad traucējam.
— Nē, nē, vecie zēni, lūdzu nepārprotiet, — Sīvers centās ievērot visas diplomātiskā takta prasības. — Savā nozarē arī jūs droši vien esat varoņi. Un tomēr zināma starpība ir. Viņi pirmie izlauzās ārpus Saules sistēmas robežām! Bet jūs te esat tā iepletušies, ka «Putnam» nebūs kur nosēsties. Vai jums maz ir priekšstats, kas tas par milzeni? Bez tam, neņemiet ļaunā, es teikšu atklāti — ieraudzījuši tādu zārku, viņi tūlīt nodomās: «Re, kā pateicīgā cilvēce mūs sagaida — ar sarūsējušu dzelzs lādi un komandu, kurai pat nav formas tērpu.» Starp citu, esmu atlidojis tāpēc, lai no šejienes organizētu tiešu pārraidi. Reportāžu. Un šai svinīgajā reportāžā jūs, patiesību sakot, neiederaties… Tāpēc vēlreiz lūdzu jūs — neņemiet ļaunā! Bet saprotiet — katram jādara savs darbs, un nevajag citiem radīt liekus sarežģījumus…
Divi uzmanīgi klausījās, viens, paslēpis seju plaukstās, joprojām gulēja. Pēc brītiņa trešais sacīja:
— Tātad liels kuģis?
— Vai jūs nekad to neesat redzējuši? — Sīvers jautāja.
— Un jūs?
— Kad viņi startēja, es vēl mācījos… Bet man ir fotogrāfija no mūsu arhīva. Diemžēl rakurss nav visai izdevīgs. — Viņš izvilka no kabatas fotogrāfiju un nolika to uz galda.
Stostiķis apskatīja attēlņ, teica:
Jā… — Un atdeva kartiņu trešajam.
Arī tas apskatīja attēlu un nomurmināja: — Jā…
— Un vēl, — Sīvers turpināja, — viņu apkalpē astoņi vīri. Bet šeit ir tikai desmit istabas. Astoņi no «Zilā Putna», es un mans pilots …
— Kā sauc jūsu pilotu?
— Bregs, — sacīja Sīvers. — Tāds pavecāks vīrs.
— Pa-azīsti?
— Nē, — trešais atbildēja. — Varbūt kādreiz ir dzirdēts. Neatceros. Tātad jūs esat divi? Bet kur tuvinieki un draugi?
— Es taču pirmīt jums paskaidroju: īstā sagaidīšana notiks uz Zemes. Tur būs visi. Mans uzdevums — tikai pārraidīt reportāžu.
— Tādā gadījumā, — skatīdamies uz stostiķi, teica .trešais, — varbūt tiešām pasteigsimies?
— Tu vie-ienmēr steidzies… — stostiķis pa pusei pārmetoši ieminējās.
— Nu, kā tad būs? — Sīvers jautāja.
— Labi, — trešais sacīja. — Mēģināsim iekļauties jūsu termiņos. Ja jau tā sagadījies …
— Pareizi, vecie zēni, — teica Sīvers. — Vēl pagūsiet izgulēties. Lai gan, es skatos, jūsu kolēģis arī te veltīgi nezaudē laiku. — Viņš pamāja ar galvu uz gulētāja pusi. — Starp citu, kā viņu sauc?
Jautājums nebija uzdots nejauši: cilvēkus, kas paši neuzskata par vajadzīgu stādīties priekšā, pēc vārda parasti netaujāja, bet gulētājs stādīties priekšā, saprotams, nevarēja, tāpēc pieklājība neliedza apjautāties.
— Viņu? Krajs, — mirkli pavilcinājies, atbildēja trešais. Viņš tagad runāja ļoti klusi, lai gulētājs, izdzirdis savu vārdu, nepamostos, kā tas mēdz notikt ar cilvēkiem, kas pieraduši pie pēkšņas modināšanas.
— Krajs, — Sīvers domīgi atkārtoja; nēr tāda nebija «Zilā Putna» apkalpē. — Nu tad norunāts?
— Traucēt mēs negribam, — teica trešais un, uzskatīdams, ka saruna ir galā, palūkojās pulkstenī, acīm redzot, lai noteiktu brīdi, kad būs notecējušas viņiem atvēlētās divpadsmit stundas. — Jā, lai nepiemirstos, — viņš pievērsās stostiķim, izvilka no kabatas kārbiņu ar tabletēm, iedeva vienu biedram un otru viebdamies norija pats.
— Sporamīns? — jautāja Sīvers.
— Antirads, — trešais negribīgi atbildēja. — Mašīna mazliet izstaro.
Sīvers saprotoši palocīja galvu un tūdaļ pat atcerējās, ka «Lādogas» tilpnēs ir medikamentu kārbas, tai skaitā viena ar antiradu. Dažas sekundes viņš svārstījās.
— Vai jums antirada ir daudz?
— Jums vajag?
— Vispār fons te tiešām paaugstināts …
Trešais klusēdams pasniedza Sīveram tableti. Sīvers to norija, ar atvieglojumu konstatēdams, ka «Zilā Putna» ļaudis savas zāles tagad saņems līdz pēdējai tabletei.
— Piesardzīgais vienmēr paliks sveiks, — sacīja trešais.
Viņš piecēlās dīvaini palēninātā tempā un smagnējiem soļiem, it kā nestu uz pleciem veselu planētu, piegāja pie sienas, uz kuras bija uzgleznota diezgan šabloniska Zemes ainava. Plastmasas grīda, saskaroties ar sienu, veidoja nelielu reni, kurai laikam vajadzēja iezīmēt uz sienas gleznotā strautiņa turpinājumu. «Strautiņš uz Japeta,» nodomāja Sīvers, «ir gan ideja! Aiz šīs sienas droši vien atrodas vannas istaba. Bet varbūt vannas nav, ir tikai duša…» Vīrs no rūdas vedēja ar pirkstu iebakstīja ainavā.
— Tā nekas, — viņš teica un paskatījās uz Sīveru, it kā gaidīdams apstiprinājumu.
Ainava bija šķebinoša, bet Sīvers neiebilda: viņš priecājās, ka saruna noritējusi bez sarežģījumiem; tērēt laiku šo «ormaņu» estētisko koncepciju iztirzāšanai viņam nebija ne mazākās vēlēšanās. Trešais iesmējās, un viņa lūpu kakti aizvilkās gandrīz līdz pašām ausīm, bet vērīgajā skatienā iedzirkstījās jautrība. Sīvers to pamanīja un brīnījās: vēl nupat šie cilvēki viņam likās vienādi neizteiksmīgi — laikam taču noskrandušajām drēbēm viņš bija veltījis vairāk uzmanības nekā sejām… Izdarījis šo secinājumu, Sīvers sajuta kaut ko līdzīgu pašpārmetumam, bet šajā mirklī zvans iedžinkstējās, signalizēdams, ka stacijā kāds ir ienācis. Tas varēja būt tikai Bregs ar kamerām, tāpēc Sīvers piecēlās un izgāja gaitenī sagaidīt pilotu.
5
Bregs jau bija paguvis ienest kameras un tagad, pacēlis ķiveres sejsegu, atvilka elpu. Sīvers apskatīja kameras, tad pamāja pilotam.
— Noģērbies, paēdīsim vakariņas!
— Nē, — teica Bregs. — Vispirms sameklēšu visas automātam nepieciešamās detaļas …
— Tev taisnība, — Sīvers piekrita. — Tiklīdz būsi galā, joz tūlīt šurp.