— Saprotams, — Bregs pamāja ar galvu. — Kas tie par puišiem?
Sīvers paraustīja plecus.
— Nekā interesanta. Nepazīstami…
— Tātad varoņu tur nav? — Bregs pasmīnēja.
Sīvers sarauca pieri.
— Pagaidām ne. Bet vispār tu veltīgi smejies. Arī man tāda doma bija iešāvusies prātā… Nē, tie ir vienkārši kosmosa darbarūķi. Par to nav ne mazāko šaubu. Vajag taču būt kaut kam tādam, kas ļauj varoņus atšķirt no citiem mirstīgajiem!…
— Teorija, — teica Bregs. — Joprojām žilbini?
— Nekā tamlīdzīga, — sacīja Sīvers, — es balstos uz loģiku! Viņu kuģis ir tipisks rūdas vedējs. «Zilais Putns» daudz garāks. Turklāt ar fotonu vilkmi. Tas atzīmēts visās rokasgrāmatās. Bet šis? Šim pat reflektora nav. *
Viņš pavadīja Bregu un atgriezās kopkajītē. Divi vīri no rūdas vedēja atkal sēdēja pie galda, trešais gulēdams skaļi krāca. Sīvers pasūtīja vakariņas, paņēma šķīvjus un apsēdās.
— Kur jūs esat tā nodzinuši savu mašīnu? — viņš jautāja.
— Vai tad var manīt, ko? — stostiķis, vairs pat nestiepdams vārdus, painteresējās.
— Liecies taču reiz mierā, — lielmutis viņu aprāja.
Stostiķis piecēlās. To viņš izdarīja tik strauji, ka krēsls
atsprāga pret sienu un kausi uz galda nodžinkstēja; viņš paskatījās uz lielmuti, iepleta rokas un mulsi iesmējās. Izrādījās, ka stostiķis ir negaidīti liela auguma garkājis. Piegājis pie automātiskā bārmeņa, viņš ietecināja maisījumu glāzēs, nolika tās uz galda un viegli pieskārās gulētāja plecam.
— No-ogulēsi pasaules galu!
— Lai guļ, — teica lielmutis. — Viņš savu tiesu jau dabūjis. Gan paspēs.
— Lai… — stostiķis piekrita un, kājās stāvēdams, iestrēba dažus malkus.
Sīvers saviebās. Tikai tagad viņš ievēroja, ka r bikses garkājim ir par īsām, bet viņa augumam smieklīgi mazās jakas kabatai atplīsis rāvējslēdzis. Sīvers necieta nevīžību. Stostiķis laikam sajuta nosodošo skatienu, jo tūdaļ pievērsās Sīveram un, tikko manāmi pasmaidījis, teica:
— Nav pēc fo-ormas, jā? Nekas, mēs vēl paspēsim pārģērbties.
Sīvers paraustīja plecus. Stostiķis nolika pustukšo glāzi, piegāja pie sienas, kur bija uzgleznota ainava, sāka taustīties gar slēdžu pogām un beidzot nedroši nospieda vienu no tām. Renē, klusi čalodams, ieplūda ūdens. Slēptais gaismas avots piešķīra strūkliņai siltu, zeltainu mirdzumu. Stostiķis apsēdās uz grīdas un noāva kājas. Lai apvaldītu smieklus, Sīvers sāka enerģiski kustināt žokļus. Stostiķis iemērca basās pēdas ūdenī.
— U… uff, labi, — viņš svētlaimīgi noelsās.
— Ūdens, — nomurmināja lielmutis, lēni tukšodams ' kausu.
Stostiķis pielēca kājās, atstādams uz grīdas slapjo pēdu nospiedumus, pieskrēja pie galda un paķēra kausu. Tad — apsēdies un atkal iemērcis kājas ūdenī — pacēla to pie lūpām.
— Nu ir pavisam cita lieta!
Sīvers atbīdīja šķīvi.
— Tā kā būtu laiks, — viņš domīgi teica.
Ielaidis šķīvi mazgātuves spraugā, viņš sāka metodiski virzīties gar kopkajītes sienām, lai sameklētu kādu
kontakta ligzdu. Atradis to, Sīvers izņēma no somas volt- metru un izmērīja spriegumu.
— Atkal jaunums, — viņš nomurmināja.
— Vai strāvas nav? — lielmutis līdzjūtīgi apvaicājās.
— Te ir divdesmit voltu, bet man vajag divsimt.
— Automātiskajās stacijās ir tikai zemsprieguma tīkli.
— Redzu, — norūca Sīvers. Brītiņu viņš stāvēja, kaut ko apdomādams, tad sacīja: — Neko darīt, vajadzēs jaudas kabeli vilkt no kuģa. Labi, ka mums vēl ir laika rezerve.
— Ju-ums tā liekas? — stostiķis neatskatīdamies jautāja.
— Viņi ieradīsies pēc divdesmit četrām stundām, ne ātrāk.
— Vai viņi paši jums to pa-aziņoja? /
— Liecies mierā! — lielmutis sāka dusmoties.
— Sistēmas robežās, — Sīvers lektora balsī sacīja, — viņi būs spiesti samazināt ātrumu: brīvā ūdeņraža koncentrācija te ir daudz augstāka nekā starpzvaigžņu telpā.
— Ze-elta vārdi, — stostiķis piekrita.
Sīvers piegāja pie galda, paņēma kameru un sāka meklēt izdevīgāko pozīciju.
— Raidījums būs uz goda! — viņš teica. — Kaut ko tādu Zeme līdz šim nav redzējusi.
— Vai mēs vēl netraucējam? — jautāja lielmutis. Varēja manīt, ka viņam grūti atkauties no miega.
— Vēl ne, — Sīvers atbildēja. — Gaismas par maz. Ieslēdziet, lūdzu, sienu apgaismojumu. Tā. Liekas, derēs. Vai jūs nevarētu nostāties šeit? Es izmēģināšu kameru.
— Kino? — lielmutis nedroši jautāja.
— Televīzija. Papozējiet mazliet! Iedomājieties, ka esat «Zilā Putna» komandieris.
— Grūti gan, — lielmutis pasmaidīja un atkal uzmeta Sīveram mulsinoši vērīgu skatienu.
— Nemaz, — Sīvers īgni atcirta. — Tas ir ļoti viegli. Septiņarpus gadus jūs esat bijuši lidojumā. Tagad atgriežaties. Vareni vīri lieliskā, visus šķēršļus pārvarējušā kuģī…
— Papozē, va-arenais vīrs! — stostiķis iesaucas. — Ko tu lauzies?
Sīvers bargi paskatījās uz ņirdzēju.
— Jūs labāk neironizējiet,' — viņš ieteica. — Tātad
pārvarētas daudzas grūtības, veikti diži varoņdarbi, un tagad, kad jums viss kārtībā…
— Sta-arta dzinēji nav kārtībā, — stostiķis, joprojām neatskatīdamies, iebilda. — I-izkliede liela.
— Ne jau par jums ir runa… Kaut gan — pieņemsim, ka starta dzinēji tiešām nebija gluži kārtībā — tā ir pat interesantāk. Redzat, fantāzija jums darbojas… Bet jūs, protams, tos salabojāt. Izplatījumā paveikts vēl viens varoņdarbs. Runājiet par to! Man jāredz, kā tas izskatīsies. Kameras novietošanai jāizvēlas labākie punkti. Tātad — jūs esat kapteinis …
Lielmutis pakratīja galvu.
— Baidos, ka neiznāks.
— Kla-ausies, — stostiķis sacīja un šoreiz atskatījās.
— Pamēģini iedomāties, ka esi otrais pilots.
— Vai otrais pilots, — piekrita Sīvers. — Vienalga.
— Nē, nē, — lielmutis skumji pakratīja galvu. — Es labāk nerunāšu.
Sīvers nopūtās.
— M-jā, — viņš izteiksmīgi novilka, tomēr savaldījās.
— Šie vīri, šķiet, ir pelnījuši, lai viņu labā jūs mazliet papūlētos.
— Vareni vīri, — nomurmināja stostiķis. — Kas ve-ei- kuši varoņdarbus. Leģenda…
Sīvers neiecietīgi paskatījās uz viņu.
— Tie ir fakti, — viņš teica.
— Plus i-izdoma, — sacīja stostiķis, kustinādams kājas ūdenī. — Plus izdoma. Viss tiek ņemts iekavās un kāpināts kvadrātā. Rodas leģenda. Mirstot kāds ir kaut ko teicis. Bet kā viņš varēja teikt, ja…
— Es palūgšu, — Sīvers noskaldīja, — neņirgāties par bojā gājušo piemiņu!
Gulētājs iztrūcies pacēla galvu.
— Kas noticis? — viņš jautāja.
— Nekas, — atsaucās lielmutis. — Guli, atpūties! Viss kārtībā…
— Ahā… — Pamodinātais izstiepa roku, taustīdamies gar krēsla malu. — Kur mēs pašlaik atrodamies?
— Stacijā… Atceries? Še, ņem!
Lielmutis ielika viņam rokā glāzi.
— Iedzer.
— Te ir skaisti?
— Ska-aisti, — stostiķis pie strauta atsaucās.
— A, — pamodinātais nopriecājās. — Tu arī esi te.
Viņš pagrieza galvu pret Sīveru, un Sīvers saprata, ka
šis cilvēks vēl nav īsti pamodies: plaksti bija cieši jo cieši sakļauti, it kā viņš baidītos, ka visniecīgākais gaismas stariņš varētu izspraukties tiem cauri un iekļūt acīs. Ar tukšo glāzi izstieptajā rokā cilvēks mēģināja sataustīt galdu, un, redzēdams, cik šī kustība ierasta, Sīvers pēkšņi apjauta, ka zem plakstiem acu vispār nav, ir tikai tukši dobumi, ko daba radījusi, lai tajos būtu acis, bet acu nebija — un plaksti tāpēc sakrunkojušies un sarukuši. Sī- veram neviļus izlauzās: