Viņa devās pāri pagalmam, lai uzmeklētu savu tēvu, kurš, kā viņai teica, esot ieroču zālē, bet te viņa uzzināja, ka rīta jundā esot trūcis arī Otons, tā kā bija jādomā, ka viņš, līdzīgi Hermanim, ir aizbēdzis no pils. Šī vēsts bija pēdējais trieciens Helēnas pretestībai. Otons atstaj viņas tēvu, Otons aizbēg, kad katra cilvēka un sevišķi vēl tik veikla strēlnieka palīdzība pilij ir tik nepieciešama. Tas bija kaut kas tāds, ko viņa pat sapnī nebija varējusi iedomāties, un tas uz viņas apņemšanos atstāja izšķirošu iespaidu.
Viņa atrada savu tēvu tērpjamies bruņās. Vecais karavīrs, atcerēdamies savu jaunību un paļaudamies uz Dievu, cerēja, ka Dievs tam dos viņa jaunības gadu spēku. Un tā, lūk, viņš bija nolēmis pats stāties pretī grāfam Rābenšteinam.
Helēna no pirmā acu uzmetiena saprata, cik nelaimīgi šāda apņemšanās var beigties. Viņa krita tēva priekšā ceļos un teica, ka esot gatava kļūt par grāfa sievu. Bet viņa to teica tādā sāpju sagrauztā balsī, un viņas acis bija tik pilnas asaru, ka vecais valdnieks tūdaļ redzēja: viņam labāk ir mirt nekā dzīvot un redzēt savu vienīgo bērnu uz visu mūžu notiesātu ciest šādas sāpju mokas.
Tai brīdī, kad valdnieks, piecēlis Helēnu, spieda to pie savas sirds, no jauna atskanēja izacinājums, ko grāfs Rābenšteins lika pūst ik stundas. Tēvs un meita nodrebēja it kā tos būtu ķēris kopīgs sitiens. Kareiviskajam signālam sekoja nāves klusums. Bet šoreiz tas nebija ilgs: izaicinājumam atbildēja tālas raga skaņas. Valdnieks un Helēna atkal nodrebēja, bet šoreiz aiz prieka.
Abi uzkāpa princeses Beatrises balkonā, lai redzētu, no kuras puses nāk šis negaidītais palīgs. Tas bija tūdaļ redzams, jo visu acis raudzījās turp un visu rokas bija izstieptas tajā virzienā. Kāds bruņinieks pilnā bruņu tērpā ar nolaistu sejsegu laivā brauca uz leju pa Reinu, un viņam līdzās tāpat apbruņots stāvēja viņa vairognesis.
Viņa kaujas zirgs, kas tāpat kā kungs bija dzelzīs kalts, stāvēja laivas priekšgalā un zviegdams atbildēja uz divkāršo kaujas signālu. Bruņiniekam tuvojoties, varēja jau saskatīt viņa krāsas: sudraba gulbi sarkanā laukā. Helēna aiz pārsteiguma bija kā apmulsusi. Vai tiešām Alostas Rūdolfs bija uzklausījis viņas lūgšanas un nu ieradās, lai kā pārdabisks aizstāvis atkārtotu vēlreiz to pašu brīnumu, ko Dievs bija darījis princeses Beatrises labā?
Lai nu kā tas būtu, kamēr visi aiz brīnumiem stāvēja kā satinguši, laiva arvien vairāk tuvojās. Beidzot tā piestāja krastā tai pašā vietā, kur pirms diviem gadu simteņiem bija piestājis Alostas Rūdolfs. Nepazīstamais bruņinieks izlēca krastā, tad, izvedis krastā arī savu zirgu, uzlēca seglos un vispirms aizjāja apsveikt valdnieku un princesi. Pēc tam viņš aizauļoja līdz grāfa teltij un ar savu šķēpu aizskāra grāfa vairogu, kas nozīmēja, ka viņš ar trītu dzelzi to izaicina uz dzīvību un nāvi. Bruņinieka vairognesis bija palicis laivā. No grāfa Rābenšteina telts tūdaļ iznāca viņa ieroču nesējs, lai redzētu, ar kādiem ieročiem ir bruņojies nepazīstamais bruņinieks. Viņam rokā bija šķēps, pie sāniem zobens un siksnā pie segliem karājās kaujas cirvis, bez tam vēl kaklā tam bija pakārts īss duncis, ko sauc par žēlastības dunci. Pēc apskates ieroču nesējs atgriezās teltī, bet bruņinieks, kad pa otram lāgam bija apsveicis tos, kuriem viņš bija nācis palīgā, aizjāja ieņemt cīņas distanci un, apstājies apmēram simts soļu no telts, gaidīja savu pretinieku.
Viņam nenācās ilgi gaidīt: grāfs jau bija pilnā apbruņojumā, tā kā viņam atlika uzlikt tikai bruņucepuri, un viņš bija gatavs stāties cīņas vietā. Tāpēc arī viņš drīz vien iznāca no savas telts. Atveda grāfa kaujas zirgu, un viņš ar tādu skubu metās seglos, ka skaidri bija redzams: viņš ne uz mirkli negrib nokavēt cīņu, uz ko tik negaidot to bija izaicinājis sudraba gulbja bruņinieks. Bet lai arī kā viņš steidzās, grāfs tomēr pameta acis uz savu pretinieku, lai pēc kādas heraldiskas zīmes uzzinātu, ar ko viņam ir darīšana. Bruņinieka bruņucepuri rotāja mazs zelta kronis, kura atzari bija veidoti kā vīnstīgāju lapas, kas nozīmēja, ka viņš ir valdnieks vai valdnieka dēls.
Kādu brīdi iestājās klusums, pa kuru laiku abi cīnītāji sakārtoja savus ieročus un skatītāji paguva novērtēt abus pretiniekus.
Trīsdesmit vai trīsdesmit piecus gadus vecais grāfs Rābenšteins atradās savu spēku pilnbriedā. Kā saaudzis ar savu kaujas zirgu, viņš likās pats fiziska spēka iemiesojums. Varēja teikt, ka viņu tikpat grūti izsist no segliem, kā izraut ozolu ar visām saknēm, un lai to nogāztu, vajadzēja spēcīgu malkas cirtēju.
Turpretī nepazīstamais bruņinieks, cik to varēja spriest pēc viņa kustību vijīguma, tik tikko bija pāraudzis zēna gadus. Viņa bruņas, kaut arī pietiekami stipras, bija elastīgas kā čūskas āda. Varēja just, ka zem šīs elastīgās dzelzs strāvoja jaunas asinis. Ikviens saprata, ka vai nu viņš paliktu uzvarētājs, vai tiktu uzvarēts, viņam šai cīņā jācenšas izmantot tās priekšrocības, kas bija gluži pretējas grāfa Rābenšteina spējām.
Grāfa trompetists deva signālu, kuram tūdaļ atbildēja nezināmā bruņinieka raga skaņas, un Klēves valdnieks Ādolfs, kas kā tiesnesis no balkona pārskatīja kaujas lauku, aizrāvies jaunības atmiņās, iesaucās skaļā balsī:
- Sākt!
Tai pašā brīdī abi cīnītāji devās viens otram pretī un sastapās apmēram laukuma vidū. Grāfa šķēps noslīdēja gar bruņinieka vairoga malu un, atsities pret bruņu aizsargu, kas tam bija pakārts kaklā, salūza. Turpretī bruninieka šķēps ķēra grāfa bruņucepuri un no trieciena pārtrūka siksnas, kas to saturēja pazodē. Līdz ar to atsedzās grāfa piere un viņš palika atbruņots stāvam ar kailu galvu. Tai pašā mirklī daži asins pilieni noritēja tam pār seju, no kā bija redzams, ka bruņinieka šķēps, notriekdams grāfa cepuri, ir skāris ari viņa galvaskausu.