Sudraba gulbja bruņinieks apstājās, lai dotu grāfam laiku dabūt sev citu cepuri un šķēpu. Ar to viņš lika saprast, ka negrib izmantot savus pirmos panākumus, bet ir gatavs turpināt ciņu vienādā stāvoklī un ar vienādām izredzēm. r
Grāfs saprata smalkjūtību un brīdi šaubījās, vai to pieņemt, vai nē. Tomēr, tā kā jau pirmajā sadursmē viņa pretinieks bija pierādījis, ka to nedrīkst par zemu novērtēt, viņš aizsvieda šķēpa palieku, paņēma no sava ieroču nesēja rokām citu bruņucepuri, bet pasniegto šķēpu atstūma un izvilka zobenu, tādējādi likdamas saprast, ka turpmākai cīņai viņš izvēlas šo ieroci. Bruņinieks tūdaļ sekoja sava ienaidnieka paraugam: aizmetis šķēpu, arī viņš izvilka zobenu un sveicināja grāfu par zīmi, ka viņš ar prieku ir gatavs cīņu turpināt. Trompetists deva otru signālu un abi ienaidnieki traucās viens otram pretī.
Jau pēc pirmajiem cirtieniem skatītāji redzēja, ka viņu spriedums ir bijis pareizs: viens cīnītājs paļāvās uz savu spēku, otrs — uz savu veiklību. Saskaņā ar to ari norisinājās turpmākā cīņas gaita: viens cirta ar visu asmeni, otrs — ar smaili. Grāfs Rābenšteins mēģināja pāršķelt sava pretinieka bruņas, bet nepazīstamais bruņinieks visiem spēkiem mēģināja iedragāt sava ienaidnieka tērpu.
Tā bija briesmīga cīņa: grāfs Rābenšteins kā malkas cirtējs atvēzējies, cirta ar abām rokām un pēc katra cirtiena šķīda uz visām pusēm dzelzs drumslas. Sudraba gulbis jau sen bija pazudis, bruņinieka vairogs tika sacirsts gabaliņu pa gabaliņam un zelta kronītis bija salauzts. No otras puses nezināmais bruņinieks rūpīgi izmantoja katru spraudziņu, pa kuru nāve varētu iesprausties līdz pretinieka sirdij. Pa plecu un bruņucepures savienojumu spraugām grāfam tecēja asinis, kas liecināja, ka pretinieka zobena smaile ir paguvusi iespiesties bruņu savienojuma vietās. Šādā veidā turpinot, cīņas iznākums bija tikai laika jautājums, proti: vai sudraba gulbja bruņinieka bruņas izturēs tik ilgi, kamēr grāfs Rābenšteins, asiņodams no divām vai trīs brūcēm, būs pazaudējis pēdējos spēkus? Tāds, lūk, bija jautājums, ko sev deva katrs skatītājs, redzēdams abu cīnītāju taktiku. Beidzot, ar varenu zobena cirtienu grāfs Rābenšteins sadragāja sava pretinieka bruņu cepures virsotni, gandrīz pilnigi atsegdams tā galvu. Tagad grāfam bija noteiktas izredzes uzvarēt un princesi Helēnu līdz ar viņas tēvu jau pārņēma drausmas.
Bet viņu bailes drīz izgaisa: viņu jaunais aizstāvis saprata, ka ir pienācis laiks mainīt taktiku. Viņš tūdaļ pārstāja uzbrukt un tikai atvairīja cirtienus.
Sākās lieliska divcīņa. Sudraba gulbja bruņinieks stāvēja kā klints, likās, ka vienīgi viņa roka un zobens bija dzīvas. Un no šā brīža grāfa cirtieni vienmēr atsitās pret bruņinieka zobenu, pat neskārdami tā bruņas. Grāfs bija lielisks cīnītājs, bet viņa pretinieks, likās, tikpat veikli prata rīkoties ar visādu šķiru ieročiem. Abu zobenu asmeņi kā magnēts pievilka viens otru: tie bija divi krustojošies zibeņi, divas savijušās čūskas.
Bet ilgi šāda cīņa nevarēja vilkties: lai cik vieglas bija grāfa gūtās brūces, tomēr asinis jau mērcēja zirga segu. Viņa bruņucepure pieplūda ar asinīm un viņš tās izsprausloja pa sava sejsega caurumiem. Grāfs juta, ka spēki sāk mazināties un skatiens apmiglojas. Viņa pretinieks zobenu cīņā bija parādījis tādu māku, ka uz šo ieroci grāfam vairs nebija ko cerēt. Viņš nolēma spert izmisuma soli: aizmetis prom nederīgo ieroci, viņš sagrāba kaujas cirvi, kas karājās viņa seglu siksnā. Bet bruņinieks ar tādu precizitāti atkārtoja katru viņa kustību, ka bija jādomā: to vada kādi pārdabiski spēki, un tā, lūk, abi pretinieki bija gatavi jaunai cīņai, kurai šoreiz vajadzēja būt izšķirošai.
Bet jau pēc pirmajiem cirtieniem abi pretinieki sev par lielu izbrīnu pamanīja, ka šoreiz lomas ir mainījušās: grāfs Rābenšteins tikai aizstāvējās, bet sudraba gulbja bruņinieks pārgāja uzbrukumā un izdalīja cirtienus ar tādu spēku un ātrumu, ka nebija iespējams acīm saskatīt smago, masīvo ieroci, kas liesmoja viņa rokā. Sākumā grāfs vēl izrādījās sava vārda un savas slavas cienīgs, bet tad viņš nokavēja kādu atsitienu un pretinieka ierocis ar visu sparu nokrita uz viņa galvu, sadragādams bruņucepures virsotni līdz ar grāfa kroni. Kaut arī cirvis nebija skāris galvu, trieciens tomēr bija līdzīgs vāles zvēlienam. Apdullinātais grāfs noslīga pār zirga kaklu, ko tas, instinktīvi atbalstu meklēdams, aptvēra ar abām rokām, ļaudams savam kaujas cirvim krist, bet tad, sagrīļojies seglos, gāzās zemē arī viņš pats un pretiniekam vairs nevajadzēja dot vēl otru cirtienu.
Pieskrējušie kalpotāji noraisīja tam bruņucepuri: grāfs gulēja ģībonī, bet pa muti un degunu tam plūda asinis. Aiznesuši grāfu uz telti, viņi to izģērba un atrada, ka, neskaitot galvas brūces, viņš bija ievainots vēl piecās vietās.
Pa to laiku sudraba gulbja bruņinieks piestiprināja savu kaujas cirvi pie seglu siksnas, iebāza zobenu makstī, paņēma savu šķēpu un aizjājis pret grāfienes Beatrises balkonu, vēlreiz sveicināja Klēves Ādolfu un viņa meitu. Tad, kaut gan visi gaidīja, ka viņu atbrīvotājs iejās pili, viņš devās uz krastu, nokāpa no zirga un atgriezās laivā, kas tūdaļ devās pa upi ilz augšu, aizvezdams noslēpumaino uzvarētāju.
Divi stundas vēlāk grāfs nāca pie samaņas, un tūdaļ pavēlēja nojaukt nometni un atgriezties Rābenšteinā.
Pret vakaru ar divdesmit bruņotiem vīriem ieradās grāfs Kārlis Homburgs. Viņš bija nācis palīgā Klēves valdniekam Ādolfam, kurš, kā mēs jau minējām, bija izsūtījis ziņnešus pie visiem draugiem un sabiedrotajiem apkaimē.