— Es tieši par to lauzu galvu, — atzinās Jūstess. — Kad mēs atgriezāmies no Tās Vietas, Kāds sacīja, ka abi Pevensiju bērni (tie ir tie mani radinieki) tur vairs nekad nevarēšot atgriezties. Redzi, tā bija viņu trešā reize. Man šķita, ka viņi savu daļu jau izbaudījuši. Taču par mani Viņš neteica ne pušplēsta vārda. Droši vien Viņš būtu sacījis, ja domātu, ka es tur nevaru atgriezties, ko? Un tāpēc es tā savā galvā domāju, vai mēs varam — vai mēs varētu…?
— Vai tu gribi sacīt, ka mēs varētu panākt, lai tas notiktu?
Jūstess palocīja galvu.
—Vai tev liekas, ka mēs varētu zemē novilkt loku — un ieskrāpēt tajā dīvainus burtus… un nostāties apļa vidū… un noskaitīt burvju vārdus?
— Nu, — kādu brīdi sasprindzināti padomājis, atzinās Jūstess, — manuprāt, es par to kaut ko domāju, lai gan neesmu tā nekad būries. Bet, ja nu mēs runājam maķenīt nopietnāk, tad man ir nojauta, ka visi tie riņķi un buršanas patiesībā ir tīrās muļķības. Man nešķiet, ka Viņam tās patiktu. Izskatās, it kā mēs gribētu piedabūt Viņu uz burvestībām. Bet patiesībā mēs varam tikai lūgt.
— Kas tas tāds ir, par ko tu visu laiku runā?
— Tajā vietā viņu sauc par Aslanu, — teica Jūstess.
— Kāds savāds vārds!
— Ne uz pusi tik savāds kā Viņš pats, — svinīgi sacīja Jūstess. — Bet turpināsim. Pavaicāšana taču nevar kaitēt. Stāvēsim cieši līdzās, šitā. Un izstiepsim uz priekšu rokas ar delnām uz leju, tā, kā viņi darīja Ramandū salā…
— Kādā salā?
— Par to es tev pastāstīšu citreiz. Un Viņam patiktu, ja mēs pagrieztos ar seju pret austrumiem. Paskatīsimies, kur ir austrumi.
— Es nezinu, — Džila nočukstēja.
— Ir nu gan jocīgi, ka skuķi nekad nemāk kompasā atrast debespuses, — noteica Jūstess.
— Tu tak arī nemāki, — sašutusi pārmeta Džila.
— Mācēšu gan, ja vien tu visu laiku mani nepārtrauksi. Nu jau es apjēdzu. Austrumi ir tur, iepretī lauru kokiem. Nu, vai tu atkārtosi, ko es teikšu?
— Ko tad? — Džila taujāja.
— Vārdus, kurus es sacīšu, protams, — attrauca Jūstess. Un viņš iesāka: — Aslan, Aslan, Aslan!
— Aslan, Aslan, Aslan, — atkārtoja Džila.
— Lūdzu, atļauj mums abiem ieiet…
Šajā brīdī atskanēja kāda balss no vingrošanas zāles otras puses. — Poula? — tā sauca. —Jā. Es zinu, kur viņa ir: aiz vingrošanas zāles pinkšķ. Vai lai atvedam viņu šurp?
Džila un Jūstess palūkojās viens otrā, palīda zem lauru
kokiem un sāka rāpties pa kraujo, zemaino, krūmiem apaugušo strauta krasta nogāzi tādā ātrumā, kas ikvienam darītu lielu godu. (Saskaņā ar Eksperimentālās skolas dīvainajām mācīšanas metodēm, bērni pārākčakli nemācījās franču valodu, latīņu vokābuļus vai matemātiku un citas tamlīdzīgas gudrības, bet veicīgi apguva prasmes, kā ātri un klusi aizmukt, kad Viņi kādu meklē.)
Kādu minūti rāpušies, viņi apstājās, lai paklausītos, un, dzirdot troksni, zināja, ka viņiem dzenas pa pēdām.
— Kaut jel durvis atkal būtu vaļā! — sacīja Skrabs, abiem strauji pārvietojoties, un Džila pamāja ar galvu. Jo krūmiem apaugušā pakalna virsotnē slējās augsta akmeņu siena un šajā akmeņu sienā atradās durvis, pa kurām varēja izkļūt ārā, klajā tīrelī. Šīs durvis gandrīz vienmēr bija aizslēgtas. Tomēr reizēm izgadījās, ka ļaudis atrada tās vaļā, — bet varbūt tas tā bija noticis tikai vienu reizi? Taču jūs nevarat iedomāties, kā atmiņas pat par šo vienīgo reizi dāvāja bērniem cerību stariņu un rosināja mēģinājumus durvis atvērt vēlreiz, jo, ja tas izdotos vēlreiz, tas būtu lielisks paņēmiens, kā, neviena nepamanītam, izkļūt no skolas teritorijas.
Džila ar Jūstesu, abi jau stipri sakarsuši un ļoti netīri (jo līda pa lauru koku apakšu, pārliekušies gandrīz uz pusēm), elsodami rāpās augšup, lai tiktu pie mūra. Un tur bija durvis, taču aizvērtas — kā arvien.
— Nekas labs tur neiznāks, — teica Jūstess, uzlicis delnu uz roktura, un tad iebrēcās: — O-o-o, nu gan ir brīnumi! —Jo rokturis pagriezās un durvis atvērās.
Pirms īsa brīža viņi abi bija domājuši izkļūt ārā divreiz ātrāk— ja durvis nebūs aizslēgtas. Bet, kad tās tiešām atvērās, bērni apstājās kā zemē iemieti. Jo tas, ko viņi redzēja, izskatījās pavisam citādāk nekā tas, kas bija gaidīts.
Viņi bija domājuši, ka ieraudzīs pelēcīgo, viršiem apaugušo tīreļa pakalnu paceļamies augstāk un augstāk —
līdz pat blāvajām rudens debesīm. Taču viņus sagaidīja spoža saules ripa. Tā lēja starus kā jūnijā. Tie iespīdēja pa vārtiņu spraugu, kā jūnija dienās saules gaisina iespīd garāžā, durvīm atveroties. Rasas lāsītes uz zāļu stiebriem no šiem stariem dzalkstīja kā pērles un skaidri parādīja, cik nosmulēta ir Džilas asaru straumītēm izvagotā seja. Bet saules vizma plūsmoja no kaut kā tāda, kas noteikti šķita piederam citai pasaulei, — vismaz tas, ko bērni no tās spēja saskatīt. Viņi redzēja līdzenu velēnu, gludāku un spilgtāku, nekā Džila jebkad bija redzējusi, un zilās debesis, un šurp un turp šaudīgus nepazīstamus zaigojošus priekšmetus, kas uzvedināja uz domām par dārgakmeņiem vai milzīgiem tauriņiem.
Kaut gan abi bija ilgojušies pēc kaut kā tamlīdzīga, Džilu māca bailes. Viņa pavērās Skrabā un saskatīja bailes arī viņa sejā.
— Ejam, Poula, — viņš neskanīgi čukstēja.
— Vai varam nokļūt atpakaļ? Vai te ir droši? —vaicāja Džila.
Šai brīdī no aizmugures atskanēja balss — ķildīga, ļauna, pīkstīga balss. — Va' tu re, Poula, — tā vēkšķēja. — Visi zina, ka tu esi te. Nāc vien lejā. — Tā bija Edītes Džeklas balss, ne Viņu pašu. Šī piederēja vienai no Viņu līdzskrējējiem un ziņu pienesējiem.
—Atri! —mudināja Skrabs. —Nāc! Sadosimies rokās! Mēs nedrīkstam izšķirties. — Un, pirms viņa īsti aptvēra, kas notiek, zēns bija saķēris Džilas roku un izvilcis meiteni pa vārtiņiem, ārā no skolai piederīgās zemes, ārā no Anglijas, ārā no veselas pasaules, un ierāvis Tajā Vietā.
Edītes Džeklas balss pārtrūka tikpat pēkšņi kā balss radiofonā, izslēdzot aparātu. Tūlīt viņus apņēma pavisam citādas skaņas nekā līdz šim. Tās nāca no spīdošajiem nieciņiem virs galvas; tagad varēja redzēt, ka tie ir putni. Tie sacēla lielu troksni, kas tomēr vairāk līdzinājās mūzikai —visai avangardiskai mūzikai, ko, pirmo reizi dzirdot, nevar lāgā saprast. Tā nemaz neatgādināja kādas mūsu pasaulē dzirdētas putnu dziesmas. Tomēr, par spīti visai dziedāšanai, fonā bija jaušams milzīgs klusums. Šis klusums kopā ar gaisa spirgtumu Džilu vedināja uz domām, ka viņi atrodas kāda ļoti augsta kalna virsotnē. Skrabs joprojām turēja viņu aiz rokas, un, lūkodamies uz visām pusēm, viņi devās uz priekšu. Džila redzēja milzu kokus, ļoti līdzīgus ciedriem, bet lielākus; tie auga visapkārt. Bet, tā kā tie neauga cieši kopā un pameža vispār nebija, varēja ielūkoties tālu mežā gan pa kreisi, gan pa labi. Un, cik tālu vien Džilas skatiens sniedza, visur bija redzams viens un tas pats: līdzena kūdras zeme, šaudīgi putni — dzeltenā vai zilā krāsā kā spāres vai arī ar varavīkšņainām spalvām —, zilas ēnas un tukšums. Vēsajā, tīrajā gaisā nemanīja ne mazāko vēja pūsmu. Šajā mežā bija jaušama ļoti liela vientulība.
Pa labi priekšā neauga neviens koks; varēja saskatīt tikai zilas debesis. Viņi klusēdami devās tieši uz priekšu, kad pēkšņi Džila izdzirda Skrabu iesaucamies: —Piesargies! — un juta, ka zēns parauj viņu atpakaļ. Viņi stāvēja uz pašas klints kraujas.