— Vai neesi izslāpusi? — vaicāja Lauva.
— Mirstu aiz slāpēm, — atzinās Džila.
— Nu tad dzer, — sacīja Lauva.
— Vai es drīkstētu, vai es varētu, vai jums būtu kas pretī — kamēr es dzeru, paiet tālāk? — meitene vaicāja.
Lauva tikai paskatījās un ļoti zemā balsī ierūcās. Un, blenžot uz viņa nekustīgo, lielo augumu, Džila saprata, ka būtu varējusi lūgt, lai viņas ērtības labad paiet sānis vesels kalns.
Strautiņa brīnišķīgās šalkas darīja meiteni vai traku.
—Vai jūs apsolāt mani ne… Neko nedarīt, ja es pieiešu tuvāk? — vaicāja Džila.
— Es neko nesolu, — atrūca Lauva.
Patlaban Džila jutās tik izslāpusi, ka, pašai pavisam nemanot, viņa bija pienākusi soli tuvāk.
— Vai jūs ēdat meitenes? — viņa pavaicāja.
— Esmu aprijis meitenes un zēnus, sievietes un vīriešus, karaļus un ķeizarus, pilsētas un valstis, — atteica Lauva. Viņš nesacīja to nedz lielīdamies, nedz tā, it kā par to skumtu vai arī dusmotos. Viņš to gluži vienkārši teica.
— Es neuzdrošinos nākt un dzert, — Džila atzinās.
— Tad tu aiz slāpēm nomirsi, — sacīja Lauva.
— Vai dieniņ! — iesaucās Džila, pienākdama vēl soli tuvāk. — Tad laikam man jāiet un jāuzmeklē cits strauts.
— Cita strauta nav, — paskaidroja Lauva.
Džilai nebūt nenāca prātā Lauvas teikto apšaubīt — to nespētu darītneviens, kas būtu redzējis viņa bargo vaigu, — bet pēkšņi viņu pārņēma apņēmība. Tas bija visbriesmīgākais, ko meitene jebkad iedrīkstējusies, taču viņa devās uz priekšu, piegāja pie strauta, noslīga uz ceļgaliem un sāka smelt ūdeni saujā. Tas šķita visvēsākais, visspirdzinošākais ūdens, kādu viņa jebkad baudījusi. Nebija nekādas vajadzības malkot no tā nez cik, jo tas remdēja slāpes uz līdzenas vietas. Pirms nogaršošanas meitene bija nodomājusi, ka padzērusies tūlīt nākamajā mirklī drāzīsies no Lauvas projām. Tagad viņa aptvēra, ka, visu pārdomājot, tā būtu bīstamākā rīcība novisām iespējamām. Viņa piecēlās un palika stāvam. Lūpas pēc dzeršanas viņai joprojām bija miklas.
— Nāc šurp, — teica Lauva. Un viņai nācās paklausīt. Džila atradās gandrīz starp Lauvas priekšķetnām un skatījās tieši viņam acīs. Taču meitene nespēja to ilgi paciest un nolaida plakstus.
— Cilvēkbērns, — sacīja Lauva. — Kur ir zēns?
—Viņš pārkrita pāri klintij, — teica Džila, piebilzdama "ser". Viņa nezināja, kā citādi Lauvu uzrunāt, un šķita nepieklājīgi nesaukt viņu nekādā vārdā.
— Kāpēc tad tā notika, cilvēkbērns?
— Viņš mēģināja saķert mani, lai es nenokristu, ser.
— Kāpēc tu biji tik tuvu kraujas malai, cilvēkbērns?
— Es dižojos, ser.
— Tā ir ļoti laba atbilde, cilvēkbērns. Tā vairs nekad nedari.
Un nu (padaban pirmo reizi Lauvas vaigs mazliet atmaiga) zēns ir drošībā. Es viņu aizpūtu uz Nārniju. Taču tava rīcība jūsu uzdevumu ir padarījusi grūtāku.
— Lūdzu, ser, kādu uzdevumu? — Džila pavaicāja.
— Uzdevumu, kura dēļ es jūs abus aizsaucu no jūsu pasaules šurp, ārā.
Džilu tas ļoti samulsināja. "Viņš jauc mani ar kādu citu," viņa nolēma. Meitene neuzdrošinājās pateikt to Lauvam, kaut gan paredzēja, ka, to nedarot, viss samudžināsies vēl jo vairāk.
— Pasaki, ko tu domā, cilvēkbērns, — teica Lauva.
— Es prātoju… tas ir… vai te nevarētu būt kāda kļūda? Jo neviens, ziniet, mūs ar Skrabu nesauca. Tie bijām mēs, kas lūdzās, lai mūs ielaiž. Skrabs sacīja, ka mums jālūdzas… jālūdzas Kāds… es viņa vārdu neatceros… un varbūt šis Kāds mūs ielaidīšot. Un mēs tā darījām —un tad atradām durvis vaļā.
—Jūs nebūtu mani saukuši, ja es nesauktu jūs, — teica Lauva.
— Tātad jūs esat tas Kāds, ser, vai ne? — Džila vaicāja.
—Jā gan. Un tagad uzklausi, kāds būs jūsu uzdevums.
Tālu no šejienes, Nārnijas zemē, dzīvo kāds vecs valdnieks, kas bēdājas par to, ka viņam nav prinča, kura dzīslās ritētu viņa asinis un kurš valdītu pēc viņa nāves. Viņam nav mantinieka, jo viņa vienīgais dēls pirms daudziem gadiem tika nolaupīts un neviens Nārnijā nezina, kur šis princis atrodas un vai viņš vēl ir dzīvs. Bet viņš ir dzīvs. Es tev uzticu izpildīt šo pavēli: jums jāmeklē pazudušais princis vai nu līdz tam, kad būsit viņu atraduši un atveduši atpakaļ uz tēva namu, vai arī šajā mēģinājumā gājuši bojā, vai atgriezušies atpakaļ paši savā pasaulē.
— Kā, lūdzu? — Džila apmulsusi vaicāja.
— Es tev pasacīšu, bērns, — turpināja Lauva. — Tās būs zīmes jeb rīcības, pēc kurām es vadīšu tevi tavos meklējumos. Pirmkārt: tiklīdz zēns Jūstess spers kāju uz
Nārnijas zemes, viņš sastaps senu un dārgu draugu. Viņam tūdaļ šis draugs jāapsveic; ja viņš to izdarīs, atrastais jums abiem būs labs palīgs. Otrkārt: jums jādodas no Nārnijas uz ziemeļiem, līdz jūs nonāksit seno milžu pilsētā, kas guļ izpostīta. Treškārt: šajā izpostītajā pilsētā jūs uz kāda akmens atradīsituzrakstu, un jums jādara tas, košisuzraksts liek. Ceturtkārt, jūs pazīsiet pazudušo princi (ja viņu atradīsit) pēc tā, ka viņš būs pirmais cilvēks, ko būsit satikuši savos ceļojumos, kurš lūgs jums izdarīt kaut ko manā vārdā, Aslana vārdā.
Kad likās, ka Lauva ir beidzis, Džila nosprieda, ka viņai kaut kas jāsaka. Tāpēc viņa teica: — Liels paldies jums; es saprotu.
-rBērns, — sacīja Aslans maigākā balsī, nekā līdz šim bija runājis, — varbūt tu nesaproti tik labi, kā domā. Taču pirmais solis ir atcerēties. Atkārto man vajadzīgajā secībā visus četrus nosacījumus.
Džila mēģināja, taču reizēm kļūdījās. Tāpēc Lauva viņas teikto laboja un lika atkārtot atkal un atkal, līdz viņa prata visu noskaitīt pilnīgi pareizi. Pēc tam, kad viņa bija beigusi, Džila saņēma drosmi un pavaicāja:
— Lūdzu, kā lai es nokļūstu Nārnijā?
— Ar manas elpas palīdzību, — teica Lauva. — Es tevi aizpūtīšu uz pasaules rietumiem tāpat, kā aizpūtu Jūstesu.
— Vai es viņu noķeršu laikā, lai pastāstītu pirmo zīmi? Bet, manuprāt, mana ierašanās nebūs tik svarīga. Ja viņš ieraudzīs senu draugu, tad noteikti ies un sāks ar viņu runāt, vai ne?
— Tu nedrīksti velti šķiest laiku, — sacīja Lauva.
— Tieši tāpēc man tevi jāsūta nekavējoties. Nāc! Ej man pa priekšu uz klints krauju.
Džila atcerējās ļoti labi: ja šobrīd nedrīkst kavēties, tad tā ir viņas pašas vaina. "Ja es nebūtu uzvedusies kā pēdējā muļķe, mēs ar Skrabu aizceļotu kopā. Un viņš būtu noklausījies visus uzdevumus kopā ar mani," viņa domāja. Tāpēc arī darīja, kā sacīts. Bija ļoti satriecoši doties atpakaļ uz klinšu krauju — īpaši tāpēc, ka Lauva negāja ar viņu kopā, bet soļoja nopakaļ, ar mīkstajām ķepām iedams bez mazākā troksnīša.
Taču labu laiku pirms nokļūšanas pie kraujas malas balss viņai aizmugurē sacīja: — Apstājies! Pēc mirkļa es pūtīšu. Taču papriekš atceries, atceries, atceries zīmes. Atkārto tās pie sevis — no rīta mostoties un vakarā, liekoties gulēt, kā arī tad, ja pamosties nakts vidū. Un, lai kādas dīvainības notiktu ar tevi, neļauj prātam novirzīties no šīm zīmēm. Turklāt es tevi brīdinu. Te, kalnā, esmu ar tevi runājis skaidru valodu. Nārnijā es ne vienmēr tā darīšu. Te, kalnā, gaiss ir skaidrs un tavs prāts ir skaidrs; kad tu nolaidīsies Nārnijā, gaiss sabiezēs, tev ļoti jāuzmanās, lai tas nejauc tev prātus. Un zīmes, ko tu esi iemācījusies te, nebūt neizskatīsies tādas, kādas tu gaidi tur ieraudzīt, kad ar tām sastapsies. Tāpēc ir tik svarīgi zināt tās no galvas un nepievērst uzmanību izskatam. Atceries zīmes un tici tām. Cits nekas nav svarīgs. Un nu, Ievas meita, ardievu…