Tieši Karaļa priekšā (Karalis bija pagriezies pret saviem pavalstniekiem, lai, pirms kāptu uz kuģa, tos uzrunātu)
bija redzams neliels braucamais krēsls un tam priekšā iejūgts mazs ēzeli tis, augumā tikai nedaudz lielāks par prāvu medību suni. Šajā krēslā sēdēja mazs, resns Rūķītis. Viņš bija tikpat grezni ģērbts kā Karalis, bet aiz sava resnuma, turklāt uzsēdināts uz spilvenu kaudzes, radīja pavisam citu iespaidu: proti, izskatījās pēc maza, bezveidīga drēbju vīstokļa — par spīti daudzajām ādām, zīdam un samtam. Viņš bija tikpat vecs kā Karalis, taču spirgts un vesels, un visai asredzīgs. Cepures nenosegtā galva bija kaila un milzīgi liela — saulrieta gaismā tā spīdēja kā apaļa biljarda bumba.
Tālāk aizmugurē puslokā stāvēja tie, kuros Džila uzreiz saskatīja galminiekus. Uz viņiem bija vērts palūkoties apģērbu un ieroču dēļ vien. Šajā ziņā viņi vairāk atgādināja puķu dobi nekā ko citu. Bet, kas patiešām spieda Džilu ieplest gan acis, gan muti tik plati, cik vien iespējams, bija paši ļaudis. Ja "ļaudis" vispār ir pareizais vārds. Jo tikai viens no katriem pieciem bija cilvēks. Pārējie bija radījumi, kas mūsu pasaulē nekur nav sastopami, — fauni, satīri un kentauri. Džila mācēja viņus nosauktvārdā, jo bija redzējusi to attēlus grāmatās. Arī rūķus. Un bija bars dzīvnieku, kurus viņa tāpat pazina: lāči, āpši, kurmji, leopardi, peles un dažnedažādi putni. Viņi gan atšķīrās no dzīvniekiem, kurus Anglijā sauc šādos vārdos. Daži bija daudz lielāki — piemēram, peles stāvēja uz pakaļkājām un bija vairāk nekā divas pēdas garas. Turklāt, nemaz nerunājot par to, viņi visi izskatījās citādi. Pēc viņu sejas izteiksmes varēja redzēt, ka tie spēj runāt un domāt tikpat labi kā mēs.
"Patiešām!" Džila nodomāja. "Tātad tā, galu galā, ir
taisnība." Taču nākamajā mirklī viņa domās piebilda: "Diez vai viņi ir draudzīgi?" Jo tikko kā bija ievērojusi pūļa malā vienu vai divus milžus un dažus ļaudis, kurus vispār nemaz neprata nosaukt vārdā.
Šai mirklī viņai prātā iešāvās Aslans un viņa zīmes. Pēdējās pusstundas laikā viņa tās bija pavisam aizmirsusi.
— Skrab! — viņa čukstēja, saķerdama zēna roku. — Skrab, mudīgi! Vai tu redzi kādu, ko tu pazīsti?
— Ak tad tu atkal esi uzradusies, ko? — Skrabs norūca diezgan nelaipni (nelaipnībai bija savs iemesls). — Paklau, turi muti, vai saproti? Man gribas dzirdēt.
—Neesi tāds muļķis, —Džilasacīja. —Mēsnedrikstam zaudēt ne mirkli. Vai tu te redzi kādu senu draugu? Jo tev tūlīt jāiet un ar viņu jārunā.
— Ko tu tur murkšķi? — Skrabs noprasīja.
— Nu, Aslans, Lauva, teica, ka tev tas jādara, — gluži izmisusi sacīja Džila. — Es ar viņu tikos.
— Ak tā, patiešām, no desas? Ko viņš teica?
— Viņš teica, ka pirmais, ko tu Nārnijā satikšot, būšot sens draugs un ka tev uz karstām pēdām ar viņu jārunā.
— Zini, te nav neviena, ko es jebkad agrāk savā mūžā būtu redzējis, turklāt es nezinu, vai šī ir Nārnijā.
— Man likās, tu teici, ka esot jau te bijis, — Džila iebilda.
— Nu tad tu esi pārklausījusies.
— Tas nu gan ir jauki! Tu man teici…
— Dieva dēļ, turi muti! Paklausīsimies, ko viņi runā.
Karalis runāja ar Rūķi, taču Džila nevarēja sadzirdēt, ko
viņš saka. Un, cik viņa noprata, Rūķis neatbildēja, kaut arī piekrītot locīja vai grozīja galvu. Tad Karalis pacēla balsi un uzrunāja visu galmu, taču viņa balss bija tik vecišķi vārga un čerkstoša, ka Džila no valdnieka runas ļoti maz ko saprata, — īpaši tāpēc, ka tā zīmējās uz cilvēkiem un vietām, par kurām viņa neko nebija dzirdējusi. Kad runa bija galā, Karalis noliecās un nobučoja Rūķi uz abiem vaigiem, izslējās, kā svētījot pacēla labo roku un lēni, mazliet grīļīgiem soļiem devās pa laipām augšup un uzkāpa uz kuģa. Likās, ka galminiekus viņa aizbraukšana ļoti skumdina. Ļaudis izvilka nēzdodziņus, visās malās atskanēja šņuksti. Laipas pacēlās, no kuģa pakaļgala atlidoja trompešu skaņas, un kuģis sāka attālināties no krasta. (To vilka airu laiva, taču Džila to neredzēja.)
— Nu… — Skrabs iesāka, bet tālāk tā arī netika, jo šajā brīdī pa gaisu atlidoja liels, balts priekšmets — Džilai uz mirkli tas izskatījās pēc pūķa. Priekšmets nosēdās Skrabam pie kājām. Tā bija balta Pūce, bet tik liela, ka augumā līdzinājās palielam pūķim. Pūce blisināja un miedza acis, it kā būtu tuvredzīga. Tad tā palieca galvu uz vienu pusi un, maigi ūjinot, sacīja:
— Tū-ū, tū-ū! Kas jūs esat?
—Mani sauc Skrabs, un šī ir Poula, — teica Jūstess. Vai jūs mums varētu pateikt, kur mēs atrodamies?
— Nārnijas zemē, pie karaļpils Kērā Paravelā.
— Vai tas ir Karalis, kurš tikko kā iekāpa kuģī?
— Skumji, drūmi, skumji, drūmi, — Pūce sērīgi pūta, purinādama lielo galvu. — Bet kas jūs esat? Ap jums ir tāda maģiska aura. Es redzēju jūs ierodamies. Jū-ūs lidojāt. Visi citi bija tik aizņemti ar Karaļa atvadām, ka jūsu ierašanos neviens nepamanīj a. Tikai es pamanīju. Es nejauši ieraudzīju jūs lidojam.
— Mūs šurp atsūtīja Aslans, — Jūstess klusā balsī pavēstīja.
— Tū-ū, tū-ū! — iesaucās Pūce, bužinādama spalvas. — Tā nu man ir pārāk svarīga ziņa tik agram vakaram. Es nespēšu nomierināties līdz pat saules rietam.
— Un viņš mūs atsūtīja, lai mēs atrastu pazudušo Princi, — teica Džila, nespēdama vien sagaidīt, kad varēs iesaistīties sarunā.
—Pirmo reizi dzirdu, —sacījajūstess. —Kādu Princi?
— Labāk jums tūlīt vajadzētu nākt un aprunāties ar reģenta kungu, — teica Pūce. — Tas ir viņš tur ēzelīša pajūgā — rūķis Trampkins. — Putns pagriezās un, rādīdams ceļu, murmināja: — U-ū! U—vū-u! Nu-u i' gan du-u-mi! Man vēl nevedas skaidri domāt. Ir pārāk agrs.
— Kā sauc šo Karali? — vaicāja Jūstess.
— Kaspians Desmitais, — atteica Pūce.
Un Džila brīnījās, kāpēc Skrabs pēkšņi apstājas un tik neparasti pārvēršas sejā. Viņa nodomāja, ka nekad nav redzējusi zēnu, kaut ko dzirdot, izskatāmies tik bālu. TaČu viņa nepaspēja neko pavaicāt, jo viņi pienāca pie Rūķa, kas tikko kā, paņēmis rokā grožus, gatavojās atgriezties pilī. Galminieku pulks bija izklīdis, bet devās tajā pašā virzienā —pa vienam, diviem vai mazos pulciņos, kā dara cilvēki, atgriežoties no futbola mača vai zirgu skriešanās sacīkstēm.
—Tū-u! Khm! Reģenta ku-ungs! — sacīja Pūce, viegli palocīdamās un tuvinādama knābi Rūķa ausij.
— Ei! Kas ta' nu? — Rūķis iesaucās.
— Divi svešinieki, milord, — ziņoja Pūce.
— Desinieki? Ko tu ar to gribi sacīt? — teica Rūķis. — Es še redzu tikai divus neparasti sušķīgus cilvēkkucēnus. Ko viņi grib?
— Mani sauc Džila, — teica meitene, paspraukdamās uz priekšu. Viņai ļoti gribējās paskaidrot svarīgo uzdevumu, kas bijis ierašanās mērķis.
—Meitenes vārds ir Džila, — brēca Pūce, cik vien skaļi spēja.
— Kas te noticis? — niknojās Rūķis. — Meitenes uz
sārta? Neticu nevienam vārdam. Kādas meitenes? Kāds sārts?