Pīļu laika
Kopš 1966. gada vairākas sezonas pēc kārtas "piļu atklāšanu" svinēju Lubānas ezerā. Un atkal, neapšaubāmi, visspilgtāk atmiņā iespiedusies tieši pirmā reize...
Ir 1966. gads, es Krāslavā saņemu specatļauju pīļu jaktei Lubānā, tad braucu pie sievastēva uz Gaigalavu, lai vakarpusē kopā ar turieniešiem sēstos zirgu pajūgā un savlaikus, būtībā - dienu iepriekš, dotos uz klāniem...
Paiet nakts, paiet nākamā priekšpusdiena, un tūlīt, tūlīt jau klāt būs arī lielais brīdis - "pīļu atklāšana", kas šoreiz nolikta uz četriem pēcpusdienā. Tā vismaz rakstīts papīros - pīkst. 16:00...
Mēs pie ezera ūdenslīnijas esam jau 15:00. Ezera krasts - zems, gludi nopļauts, bet pļāvuma joslu jau šai stundā aizpilda automašīnas; pārsvarā tās visas ir GA2-69Pa kreisi un pa labi tikai sveši vīri. Redzu arī nepierasti lepnus šaujamos, daudz medību suņu, pārsvarā spanielu. Un vēl - man pavisam neparasts skats - daudzi no šiem svešajiem acīm redzami uz pīlēm devušies kopā ar sievām un bērniem. Kaut kāds ārprāts! Taču mazpamazām izbrīns atkāpjas, dodams vietu saspringtai uzmanībai - cik tad laika atlicis līdz liktenīgajam 16:00?! Ezerā brist gan atļauts jau "pirms tam", tādēļ tie, kuriem ir garie zābaki, uzrota tos, bet es, tāpat kā citi vietējie, kuri mani samācījuši, laižos ezerā "pa vieglo". Tas savukārt nozīmē - tu uzvelc vienkāršās kokvilnas "trenuškas", kājās auj tikai parastās čības, ko nosien ar šņorēm, un - aiziet jūriņā!.. Mēs ar Jevgeņiju, manu radinieku no Atlakas, brienam ezerā līdz patronjostas līmenim, bet patronjosta šoreiz uzkārta "augstākajā līmeni", tas ir, kaklā. Lēšu, ka ezers ir sekls, jo no krasta "līdz kaklam" var aizbrist kādus 200 metrus... Iebriduši raugāmies apkārt. Izrādās, neesam ne pirmie, ne vienīgie, kas brien ūdenī, tādēļ šķiet, ka visas pīles, kas bijušas piekrastes zālēs un stiebros, nu jau ir "paceltas" un pētoši riņķo virs mūsu stobriem un galvām. Pagaidām disciplīna ņem virsroku pār kaislībām - nav vēl 16:00, tāpēc visapkārt valda saspringts klusums.
15:50 sprāgst!
Jā, precīzi pārbaudu - 10 minūtes pirms noteiktā laika! Starp citu, mans pulkstenis arī ir uzkarināts kaklā!
Momentāni pa labi un pa kreisi dzirdamas varenas lamas - krievu mēlē tiek piesaukta gan māte, gan visas Čaka ielas būtnes. Lamas, protams, adresētas "šim", kurš neizturēja un sāka šo trādirīdi pirms noteiktā "00". Nu tik sākas! Gluži kā ķēdes reakcijā lamas nomaina šāvienu dārdi. Atsevišķi spalgāki šāvieni atšķirami tikai tuvumā, viss pārējais saplūst vienā milzīgā sprakšķu masā. Stāvu līdz padusēm ūdenī, pīļu virs galvas ir "melna debess", bet šajās mazajās galviņās taču acīmredzot ir ielikts krietns pašaizsardzības instinkts, jo pīles lido skrotīm neaizsniedzamā augstumā. Vismaz es pirmajās minūtēs neredzu nevienu reāli "paņemamu" mērķi. Tādēļ ar vēl jo lielāku interesi pētu, kā tad veicas maniem kaimiņiem. Skat, visi šauj uz nebēdu pa, manuprāt, pilnīgi "nepaņemamiem" mērķiem. Šo manu viedokli apstiprina arī fakts, ka pīles krīt ļoti reti.
Kanonāde ilgst apmēram 20 minūtes. Tad viss norimst. Tagad klusumu traucē tikai suņu saimnieku komandas, kurās var saklausīt pavēles un lūgumus meklēt ievainotās vai neatrastās pīles.
Taču pilnīgi viss vēl nav apklusis - lūk, kādus 150 m no manis kādā stiebru pudurī paslēpies viens, nudien, apbrīnojams vīrs. Šis fenomens no mums, mirstīgajiem, nesasniedzama augstuma vienā angļu mierā citu pēc citas "velk lejā" mercenes. Kur, interesanti, slēpjas šīs veiksmes atslēga: vai to noteic ieroča īpatnības, šaušanas māka vai lādiņa noslēpums? Visdrīzāk - viss kopā. Tostarp es pēc pāris stundām brienu krastā, pilnīgi attaisnojis novēlējumu: "Ne spalvas!"
Vakara tūrē uz pārlidojumu vīru aktivitātes atjaunojas. Šai piegājienā Lubāns man atļauj paņemt divas mercenes. Arī Jevgeņijs jau tumsā izbrien malā, apkāries ar laučiem jeb popiem. Pilnīgi tukšā neredz atgriežamies nevienu. Jevgeņijs vēl piebilst, ka šai sektorā nevienu vietējo neesot manījis, šitie visi esot "čiuļi" no Rīgas.
Jūdzam atkal ratos savu bēriti, kurš visu pērkondārdu dienu mierīgi ganījies tuvējā pļavā, un kratāmies (vārda īstā nozīmē) mājās.
Nākamajās sezonās, manis iejūsmināti, uz Lubānu jau brauca daudzi mani Krāslavas draugi, ar Voloclju Gribuli priekšgalā. Un ikreiz atklāšanas stunda, vīru izdarības un rezultāti bija līdzīgi kā dvīņubrāļi, lai gan katrreiz mainījām medīšanas sektorus. Pēdējo reizi šo pīļu paradīzi apmeklējām jau kā priekšnieki, tas ir, "pa blatu", bet, ticiet man, tās vairs nebija medības, bet gan prasta pīļu šaušana Nagļu zivju dīķos...
***
1975. gada pavasarī kolēģi pierunāja mani izmēģināt roku makšķerēšanā, lai gan līdz tam šo sporta veidu pilnīgi ignorēju. Kāpēc? Tak jau pasivitātes dēļ, tas ir, tu sēdi, blisinies un gaidi, kad izdosies nomušīt kādu zivteli. Mednieks zvēram dzīvību atņem, manuprāt, humāni - dažās sekundēs, bez mokām, bet šie copes brāļi, lūk, izvelk zivtiņu no ūdens un mierīgi noraugās, kā tā smok un mokās nāves agonijā...
Tomēr, kā jau teicu, esmu pierunāts, tādēļ ar dienesta "gaziku" braucam makšķerēt uz "očkiem". Latviski tulkojot, uz "brillēm". Tie ir divi ezeriņi Kalniešu pagastā, trases Krāslava - Baltkrievija asfalta abās malās. Divi apaļi, apaļi ezeriņi, pa vidu trases strīpa - nu akurāt, kā briļļu konstrukcija! (Mūsdienās laikam gan tie būtu nokrustīti nevis par brillēm, bet gan par pautiem; redz, kā, agrāk cilvēki bija pieklājīgāki!)
Makšķerējam, makšķerējam "očkos" un gala beigās dažas sarkanspurainas zivtiņas ari nosmacējam.