Agrā rītā, vēl pilnīgā tumsā, esmu pie alas. Darbs - kabatas lukturīša gaismā. Maisu ar dibenpusi pa priekšu iestūķēju alas ieejā, bet vaļējo, savelkamo galu, pareizāk sakot, tā malas, ar zariņiem nostiprinu gar alas muti. Savelkamšņores gali ir vairākus metrus gari un izvietoti tā, lai būtu pēc iespējas ērtāk satverami "X minūtē"...
Jau vairākas dienas pirms šis operācijas esmu ar cirvīti uz koku stumbriem iezīmējis galveno taku, pa kuru pārvietojas alas saimnieks vai saimnieki. Nu nostājos kādus desmit soļus sāņus no iezīmētā ceļa un sāku gaidīt. Fināls tiek plānots šāds: aust gaisma, jau sāku atšķirt atsevišķu lielāko koku stumbrus. Ja tagad āpsis atgriežas mājup pa iemīto taciņu, tad diezgan viegli varu laikus samanīt baltās strīpas uz viņa pieres un pakauša. Pielaižu šo kādus 10 metrus līdz alai, vienlaikus ceru, ka maisu alā viņš nav paspējis saost, un tad, mežonīgi baurojot, drāžos ārā no slēptuves. Āpsim, protams, nervi nav kā klavieru stīgas, un viņš bez apdomas metas meklēt glābiņu alā, bet šoreiz nokļūst tieši manā maisā, es ķeru šņores galus un vienā angļu mierā aizvelku maisu ciet. Aizvilkšana nevar būt nekāda grūtā - kā nekā bērnībā bezmaz vai katru dienu varēju vērot, kā to veikli darīja mans tēvs, rīkojoties ar savu tabakmaku.
Tas bija bērnībā, bet tagad, jau vīra gados, naktī vērot mežu un taisīt šādus eksperimentus man, rādās, sāk apnikt, jo nupat jau ir pilnīgi gaišs, bet no āpša - ne smakas...
Kaut kas brīdinošs tā kā iečaukstas, tā kā iečabas aiz muguras. Sviežos riņķī - ak kungs! - tur visā godībā kādu metru no manis stāv āpsis! No pārsteiguma iekliedzos, šis metas riņķī un jož prom. Es - nu gluži kā bez prāta - dzenos pakaļ. Auļojot starp retajām eglēm mūsu pārvietošanās ātrumi ir vienādi, taču krūmos esmu spiests mest mieru šai bezjēgas nodarbei. Dodos atpakaļ, paņemu "sapņu maisu" un braucu mājās. Čiks!"
Pa ceļam analizēju notikušo. Pirmkārt, neveiksmē vainojams āpsis, kurš šoreiz, viņam pašam par laimi, nav gājis pa ierasto taciņu. Otrkārt, arī āpsis jau laikam mēdz aizsapņoties un.zaudēt modrību. Kā gan citādi viņš varētu pieiet cilvēkam metra attālumā, stāvēt un blisināties? Treškārt, esmu pārliecināts - manas vainas šai neveiksmē nav. Skaidrs - ja āpsis būtu uzvedies "kā cilvēks", ja nebūtu trāpījis man taisni virsū, tad maisā būtu iekšā kā likts!
Tātad piecnieku par āpsi neesmu nopelnījis vēl šobaltdien. Kas zina, varbūt tagad, pensijas gados, saņemšos un atkal ziedošu vienu nakti...
***
Medību sezonas... cita pēc citas, un līdz ar to arī samazinās to zvēru un putnu skaits, kurus līdz šim vēl neesmu sastapis uz medību takas. Paskaitu - iznāk trīs: mednis, lācis un cauna. Jā, arī cauna, kura Latvijā skaitās tik ļoti izplatīta. Vai ilgi vēl?..
Cauna ligzdā!?
Ošupes mežos ņemam priekšā kārtējo mastu. Aļņu medības. Mans numurs ir gandrīz standartveida dzērveņpurva malā. Tātad priekšā vismaz 200 metrus plats klajš sūnu purvs ar retām, kroplām priedītēm. Dzinēji jau tuvu tai robežai, kura instruktāžās tiek uzskatīta par līniju, kad "numuri vairs nedrīkst šaut". Bet kas tad tas! Lūk, tur, labi pārskatāmajā sūneklī, redzu, ka taisni uz manu pusi kūleņo cauna. Aši pārlādēju bisi - lodes nomainu pret renkuļiem, nekas sīkāks patronjostā šodien nav atrodams.
Attālums starp mani un caunu rūk - nu jau droši vien ir rikai kādi 40 soļi, tad - 30, tad - vēl tuvāk, bet pūkainais zvēriņš par manu figūru neliekas ne zinis... Es savukārt bruņojos ar pārliecību, kas sakņota nostāstos, - caunu, lūk, vajagot tikai sabaidīt, tad šī būšot kokā augšā, un mednieks varot iet mājās pēc šaujamā vai mierīgi uzpīpēt, jo caunai piemeties tāds īpatnējs baiļu sastingums...
Tikmēr mana cauna ir pietuvojusies purva malas lielajicin kokiem, un es tiešām laižu vaļā baidīšanas brēcienu, - ahā, cauna taisa vēl pāris lēcienu uz priekšu un - priedē augšā! Ak tu gudrā galviņa! Vēršu skatienu augšup un redzu, ka priedē pamatīgs liela putna perēklis, kuru laikus neesmu pamanījis, - loģiski, kāpēc gan pētīt mākoņus, ja tu, cilvēk, gaidi iznākam alni no purva... Cauna, tātad, mūk ligzdā, bet viņai taču jākļūst par manu trofeju, tādēļ bliežu ligzdā renkuļus. Šķiet, bez rezultāta - ligzdas zari pat nepakustas,
Uz šāvienu sanāk vīri, sak, kas un kā? Stāstu. Priede ir gara un gluda, tādēļ vēršos pie jaunākiem vīriem, kuri varētu spēt tikt augšā un pašrocīgi pačamdīt ligzdu. Protams, Dagdas kolektīvā tādu entuziastu pietiek... Skat, sanāk gluži vai umurkumurs!
Cauna nomesta zemē, un lietpratēji atzīst, ka tikai viens renkulis ir trāpījis. Kaklā. Lieliski, ādiņa tātad būs "pa pirmo zorti"!
Pie krieviem pec ķepaiņa
1984. gada jūlija beigas. Kārtējo reizi tiekamies ar Jāni. Pārspriežam saimnieciskās lietas, bet neizbēgami nonākam arī pie medībām. Eh, Jān', jau kuru gadu pēc kārtas taisāmies braukt uz lāčiem, kaut kur Krievijas plašumos, bet katrreiz rodas objektīvi šķēršļi un paliekam uz vietas...
Tā nu sēžam manā kabinetā. Mēļojam. Šogad raža ir laba, kombaini strādā pilnā sparā. Abiem sievas un bērni pie veselības, paēduši un apģērbti. Pietiek pļāpāt! Mirkļa impulsa dzīts, noceļu klausuli un piesaku tālsarunu Eir Vologdas mednieku biedrību. Pēc desmit minūtēm Vologdas apgabala medību priekšnieks "trubas otrā galā": "Jā, lāči ir, un arī latvieši gandrīz katru gadu pie mums brauc, viena licence maksā 70 rubļus, gaidām jūs augusta otrajā dekādē".