Tātad esmu Šķaunē uz cūkām. Uz numuriem medniekus noliek Svarinskis, kurš pēc tam pats ies dzinējos, protams, pārī ar savu Hitleru. Labs ir, vispirms daļu no numuriem Svarinskis noliek gar grāvja kanti, tad uz kāda meža celiņa, un visbeidzot vēl paliekam mēs, trīs numuri, kurus šis vīrs ved, kā pats izsakās, "pa taisno". Ejam pa mežu, kā man šķiet, pilnīgi bez jebkādiem orientieriem. Pēc dažiem desmitiem metru Svarinskis atstāj arī mūs, katram, protams, norādot vietu. Man rāda patizlu kārklu krūmu un teic: "Stāvi aiz šitā krūma, līdz atnāks cūka un tevi apēdīs!"
Šādas pavēles, tas ir, par vietas norādi medniekam, protams, jāpilda par simts procentiem. Neesmu nekāds izņēmums, sastingstu aiz krūma, bet par to cūkas nākšanu un manis ēšanu, saprotams, smīnu, jo man vairāk šķiet, ka Svarinskim vienkārši nav bijis vietu, kur mūs tā saprātīgi nolikt, tāpēc šis nolēmis medniekus "izbārstīt" pa klaju mežu. Eh, ko tur, stāvēšu kā stabs un skaitīšu mušas, kaut tālumā jau saklausu dzinēju balsis un varu nojaust, ka masts ir liels un labs.
Vēl pēc laiciņa Hitlers dod balsi. Hmm, pēc pieredzes zinu, ka šis "specs" nekad nerej pa tukšo! Zvēri, suņa dzīti, šķiet, novirzās pa labi no manis, bet pēc brīža starp kokiem pamanu meža cūku, kura aulekšo manā virzienā. Sagatavojos šaušanai, jo nevar taču bez pretošanās ļauties pareģojumam, ko pirms pusstundas man izteicis Svarinskis... Ka tevi deviņi! - cūka skrien garām mani slēpjošajam kārklu krūmam dažu soļu attālumā! Pagūstu izšaut trīs reizes. Sekmīgi! Labi, ka tā, pretējā gadījumā Svarinskis laikam sevi varētu uzskatīt par pravieti ne tikai Šķaunes mežos...
Te tev nu bija - es, muļķis, domāju, ka ar mani jokus plēš, bet šis vīrs, izrādās, pārzina mežus kā savu kabatu. Atkal - mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Ilgus gadus Perveļovas purvs Bērziņos tiek uzskatīts par vienu no bagātākajiem gan aļņu, gan meža cūku ziņā. Tādēļ gada nogalē mēs, krāslavieši, šajos biezokņos pamatoti ceram sagādāt izejvielu cūkas cepetim.
Stāvu uz numura ļoti platas meža stigas malā divu gandrīz kopā saaugušu bērzu aizsegā. No meža iznāk cūka - tāda vidēji liela - un taisās brist pāri stigai. Tieši "brist", jo zemi" klāj pamatīga sniega sega, kas arī vidēji lielam vīram ir vismaz līdz ceļiem. Zvērs gandrīz vai peld pa sniegu, bet "peldējuma" virziens - precīzi uz mani. Nolemju pielaist ruksi maksimāli tuvu, jo jūtu, ka abi baltie bērzi mani lieliski maskē. Vienlaikus redzu, ka mans kaimiņš pa kreisi sāk nemierīgi mīdīties, laikam domā, ka esmu iesnaudies, ja jau šādā praktiski drošā situācijā vēl nešauju. Tikām esmu pielaidis ruksi trīs soļu attālumā un cerības uz Jaungada cepeti pārvēršu guvumā... Bet kur tad bija slavenā cūku oža šajās minūtēs? Nu ko, varbūt arī viņām gadās iesnas, bet varbūt šoreiz vainīgs dziļais sniegs?
Pa ceļam uz mājām vēl ņemam pēdējo mastu. Vīri šauj pa labi un pa kreisi. Man uzskrien virsū divi suķi - bāc! bāc! - un abi gar zemi. Pirmo reizi manās mednieka gaitās vienā dienā esmu guvis trīs, tiesa, ne sevišķi dižas, bet tomēr cūkas! To sapratis, pilnā balsī sāku aurot: "Mana dzimtene jaukā - zilo ezeru zeme"...
Mednieka laime
Septiņdesmitajos gados pie mums, krāslaviešiem, regulāri ciemojas mednieku grupa no Rīgas. Starp viņiem - Rīgas taksists Pāvels, iznesīgs, kulturāls, labi ekipēts mednieks. Čīkstošas ādas siksnas krustām šķērsām pāri pleciem, patronjosta pilna ar lādiņiem, kas paredzēti visiem dzīves gadījumiem - no šnepes līdz alnim. "Kāds podiņš, tāds vāciņš!" šeit varētu teikt pilnīgi pamatoti, jo Pāvelam arī ļoti patīk sniegt citiem pamācības - kā šaut un ko bāzt stobrā.
Oktobra nogalē braucam uz Asūni padzenat kuiļus. Pa ceļam ieraugām kādā pļavā ganāmies aitas. Zinot Pāvela niķi, viens no "gazika" pasažieriem noprasa: "Pāvel, ar kāda numura skrotīm tu nogāztu šo aitu?"
"Te jālieto divas nulles", Pāvels pārliecinoši atbild.
Man kā "čuhņas" medniekam bišķīt "kož kaulā" rīdzinieka pašpārliecība, tādēļ ar vēl lielāku pārliecību cērtu pretī: "Ar ceturto numuru - beigts un pagalam!"
Redzot manu nopietno ģīmi, Pāvels ir sajūsmā, apzinoties, ka visi mašīnā esošie mednieki pareizi novērtēs - nevar taču ar pīļu skrotīm no 25 metriem nošaut šitādu kustoni! Strīds beidzas ar derībām, ka pie pirmās izdevības abi stāsim uz uguns līnijas...
Medību diena noslēdzas ar vienu sivēnu, kuru apstrādājam mežsarga Volosova pagalmā.
Par rīta derībām es kožu mēlē, jo pa dienas vidu mans azarts ir noplacis, skepsi pastiprina ari manu Krāslavas draugu atziņa - vecīt, esi pāršāvis pār strīpu... Taču, kaut aizvien skaidrāk pats saprotu, ka esmu iekritis, spītīgi klusēju.
Kamēr ņemamies ap trofeju, pienāk Pāvels un klārē, ka viss kārtībā, aita atrasta! Izrādās, šis tiešām paspējis sameklēt mežsarga saimnieci un ņoskaidrot, ka kūtī blēj pavasara auns, kurš savu misiju jau veicis. Tādēļ saimnieki jau gribējuši vest to pie gaļas sagādnieka. Tūlīt arī slēgti līkopi, mežsardziene ir pretimnākoša: "Par to pašu cenu, lūdzu, ņemiet!"
Atkāpšanās nav, kaut mans "garīgais" nu jau ir noslīdējis galīgi uz grunts. Kompānija uzreiz sadalās divās nometnēs: krāslavieši līdzjūtīgi gatavo derību placi, rīdzinieki smīkņā... Abas puses kopīgi izstrādā noteikumus: tekulis tiks piesiets noriņā pie mieta, tad nomērīsim 25 soļus un...
Man savā 16. kalibra "iževkā" jālādē veikalā pirkta patrona ar ceturtā numura skrotīm, pie tam pirms tam vēl jāatver patronas kartona prapis, lai žūrija varētu pārbaudīt, vai es nešmaucos. Pēc šāviena viens no krāslaviešiem skries un izraus mietiņu, dodot iespēju aunam mukt, un, ja tekulis vēl skrien kaut 10 m, - esmu zaudējis, tātad maksāšu par aunu, kuru, protams, pēcāk kaujam un gaļu atdodam Pāvelam.