Studenta sapnis - lai ari tukša, liet tomēr pie pleca...
Kokina laikas dzen nevainojami...
Visi pieci Litenes mežmalā. Katrs ar savu trofeju.
Arsenijs
Vai šo kramenīcu var rādīt liepājniekiem?
Tādā ekipējumā gājām uz zaķiem 70. gados.
Rīta apspriede pirms "zaķu dienas'
Mirklis no rīta bridiena Baltkrievijas ūdeņos. No kreisās: Ādolfs Ločmelis, Ivans Tiliomirovs Jānis Maļinovskis, Mihails Šestakovs, Francis Siņajs un Vladislavs Gribulis.
***
Cienījamo lasītāj! Še nu tev varētu sākt likties, ka šis Latgales vīrs ir lielībnieks, jo gan pirmajā, gan otrajā medību epizodē attēlojis sevi kā centrālo figūru! Patiesībā mans veiksminieka gods nav pārāk liels, jo šos divus atmiņā iegravētos notikumus šķir četri gadi, kam pa vidu bijusi ļoti piesātināta mednieka ikdiena - gan pašizglītošanās ziņā, gan biotehnisko pasākumu veikšanā, gan malu mednieku tvarstīšanā, gan, protams, bijuši arī superpūdeļi aļņu medībās.
Tā kādā saulainā rudens medību dienā uz pilnīgi klajas meža pļavas no apmēram 30 soļu attāluma raidīju divas lodes pa riksi skrejošu aļņu bulli, bet viņš, kā saka, pat ausi nepakustināja. Turpmākā meklēšana vai sekošana pēc visiem kanoniem rādīja vienu - svins no maniem stobriem sūtīts "pēc piena". Bet ko vēl visspilgtāk, ja neņem vērā gūtās trofejas, atceras mednieki? Taču ne jau "pūdeļus", nē! Drīzāk atmiņā paliek tie gadījumi, kuri sarindojami zem daudzsološā virsraksta: "Tici vai netici!" Un turpmāk aprakstītais arī ir viens no tiem...
Kārtējās medības mana kolhoza teritorijā. Neliels masts, tādēļ vadītājs norīko mūs, trīs vīrus, aiziet atsevišķi no mednieku galvenās līnijas un papildus nosegt kādu "kutelīgu" pāreju. Palaižu abus pārējos pa priekšu, un tādā strīpā ari izejam meža pļaviņā, kur sastingstam kā stabi, jo tepat, taisni priekšā, apmēram 25 soļu attālumā, pie kārklu krūma stāv aļņu bullis. Pie tam šim tāda pati poza kā mums - arī viņš pārsteigts bolās uz pļavmalā negaidīti parādījušos trijotni. Bet trijotnei tikām tukšas bises plecos. Mans stāvoklis ir vissarežģītākais - plecā piecreizīgs pusautomāts, ko tagad pielādēt nozīmē vienu - skaļi knaukšķināt aizslēgu un zaudēt izšķirošās sekundes. Tātad - lai rīkojas kolēģi... Tā arī notiek- lai arī netiek pārmīts ne vārds, viņu ieročos tiek klusām ieslidināts tas, ko vajag. Šāviens! Rezultāts kā ķinītl - bullis sabrūk uz vietas kā nopļauts! Bet kurš tad šāvis? Izrādās, ka abi, taču tik sinhroni, ka divu šāvienu skaņa saplūdusi vienā. Apskatām rezultātu: jā, trāpīts taisni pierē! Nu ko, viens no šiem vīriem bezmaz atkārtojis Minhauzena varoņdarbu, bet otrs tādā steigā, dabiski, kļūdījies. Labs ir - tā kā dzinēji vēl nav sākuši "strādāt", dodam norunāto veiksmes signālu, un... tālāk - visas izdarības kā pēc šablona.
Kautķermeņa, bet varbūt pareizāk būtu teikt - šaujķermeņa, sadalē parasti aizņemti šīs lietas speci, taču šoreiz jāizšķir arī trofeju lieta, kaut ragi nav nekādi dižie - "trīs uz „trīs". Kas var būt vienkāršāks - medniekiem ir atšķirīga kalib ra ieroči - vienam 16., otram 12. kalibrs, pie tam viens no minhauzeniem šāvis ar "turbīnu", bet otrs - ar "sputņiku". Kolektīva "eksperti" ir vienisprātis, - jāatrod lode vai tās paliekas galvaskausā vai kaula pamatnē. Vīri sāk pamatīgi šķirstīt bagātīgi apmatoto ragu pamatni pieres kaulā. Zili brīnumi! Pierē kādus pāris centimetrus viens no otra ir divi ložu lauzti caurumi!
Kādā sajūsmas šokā bija šāvēji, to uz papīra nevar attēlot, savukārt, video tolaik skaitījās "kapitālistu propagandas ierocis", bet ticiet man, - būtu vērts skatīt iemūžinātus videolentē šos pārsteiguma un patiesa prieka pilnos mirkļus... Beigās, protams, jāizšķir, kam pienākas trofeja.
Nu ko, ņemam talkā veco paņēmienu: vienai "spičkai" nolauzta galviņa, otra - vesela, un tā ragi vēl šobaltdien ir Viktora istabā. Nudien, tajās medībās visi bijām skaidrā, tātad
izpušķot man nav bijis nekāda iemesla...
Kā jau teicu, Krāslavas rajona Konstantinovas meži astoņdesmitajos gados bija vieni no "centrālajiem" aļņu apdzīvotības ziņā, tādēļ medību dienas, kurās tika plānots vienlaikus nodot valstij 2–3 aļņus un vēl pašiem tikt pie aknām, gandrīz katrreiz noslēdzās šajos dižo egļu audžu kvartālos. Savukārt par "pašu centrālāko mastu" šais vietās tika uzskatīts nogabals pie kāda mūsu drauga mājas Konstantinovas pusē. Un tā - kādudien šai mastā viss kā parasti - dzinēji bez maldīšanās dara savu, dzinējsuņi (laikas) arī šodien ir strādāt griboši, tādēļ Vladislavam Gribulim ir kārtējā veiksme - aļņu bullis pie kājām. (Te nu jāteic arī pāris vārdu par šo kungu, kaut droši vien nepratīšu attēlot, ko viņš īsti nozīmē Krāslavas rajona medību saimniecībai un katram tāspuses medniekam. Bet koncentrēti varētu tā: Latvijai Raimonds Pauls ir Maestro mūzikā, Krāslavai Vladislavs Gribulis arī ir Maestro - tikai medībās).