***
Kad strādāju "Brīvībā", man bija kāda iemīļota vieta mežā, uz kuru devos "noņemt lielos kreņķus" jeb, kā tagad saka, stresu. Tas bija un arī šodien ir tā saucamais kvadrāts un viņam piegulošais Pisarjonoka mājas zemes gabals, ko varēja saukt arī par aļņu mājvietu, guļamistabu un mīlēšanās buduāru.
Tā nu kādā septembra pēcpusdienā mani atkal iekšēji aicina šis nostūris, sak', vecīt, tev nepieciešama neliela atslodze. Labs ir, klausu sirdsbalsij, lecu "Ņivā" un viens pats taisu "lielo pastaigu". Nonācis vietā un izgājis cauri "kvadrāta" pārejai, dažus desmitus metru priekšā redzu, ka kāds kārklu krūms sāk šūpoties. Bet ir taču bezvējš! Apstājos un dzirdu - no krūma puses atskan tāda kā večuka sausa atklepošana. "Ak tā, lūk, kāda ir tā aļņu buļļa riesta dziesma!" momentā konstatēju pie sevis un, tā kā esmu par tādu līdz šim tikai lasījis, ziņkāres dzīts, dodos uz priekšu - palūrēt tuvāk uz aļņu mīlas izdarībām. Klusām žogos pie krūma, bet tur viss tukšs un kluss. Lavos tālāk mežā iekšā - atkal nekā. Pamatīgs izbrīns: bullis taču nav zaķēns, kurš tā vienkārši var zālē izčibēt! Nu ko, eju vēl dziļāk mežā, līdz sasniedzu nogabalu ar retiem bērziem bez pameža. Ak kungs! Pa labi no manis kādu 50 metru attālumā soļo aļņu bullis visā savā riesta krāšņumā. Tieši tā: balti reti bērzi, šis lēniem soļiem iet paralēli man, galva nav pagriezta manā virzienā, bet es viņu redzu kā uz delnas, tostarp arī viņa kreiso aci, kas, kā liekas, bolās man virsū. Rokas man, protams, tukšas, tomēr turpinu soļot paralēli alnim, aizvien vairāk un vairāk apjauzdams, ka ne tikai es viņu redzu, bet arī viņš mani uzmanīgi vēro. Tā nu soļojam abi vienā angļu mierā. Bērzu nogabals pamazām pāriet eglīšu jaunaudzē. Te gan es vairs nejūtos tik brašs un pārtraucu savu gājienu. Dodos atpakaļ uz pārejas un grāvja krustojumu, to liek darīt nevis mazdūšība, bet gan piesardzība - sak', ar trakiem tikai pa labam! Tikko esmu no meža ārā - Dieviņ, tētīt! - otrpus grāvim ieraugu stāvam manu kompanjonu visā augumā - kā uz kalendāra vāka! (Ragi gan ļoti viduvēji). Dažas sekundes tā ari nostāvam: es ar vaļēju muti, šim gan, liekas, lielās lūpas ciet. Vēl mirklis - un tad gan bullis metas aulekšos un pazūd eglēs...
Vēl šobaltdien spriedelēju, kas viņam bija samežģījies tai ragotajā galvā tajos retajos bērzos? Vai tiešām viņa skatiens bija mīlas sapņu tik aizmiglots, ka mani par alneni noturēja, vai tā bija tāda kā vīrišķīga baura laika bravūra? Kas notiktu, ja viņš grieztos ar krūti pret mani? Hmm... Nezinu... Kā nekā arī es šajos mirkļos biju paspējis pamatīgi "atslēgties" no realitātes...
Vilku stāsti
Krāslavas puses iedzimtie šo plēsoņu sauc par "Andrīvu". Praktiski tas notiek tā: satiekas divi sābri no rīta, un viens ziņo, ka "Šūnakt Anclrivs tiūgrīze vušku", pie tam viss tiek pasniegts ļoti piparotā, krievvalodīgā mērcē... Ak Tu, vaina valnš.
Tomēr pirmo reizi ar Andrīvu aci pret aci sastapos tajos pašos manos jauno dienu mežos - Litenē...
***
Kārtējās aļņu medības Litenes meža masīvā. Pirmais masts. Pēc izlozes man iekrīt stāvēt uz numura. Dzinējus knapi var sākt sadzirdēt, kad mans skatiens, kontrolējot meža stigu pa kreisi, atmetas pret kādu nenosakāmu kustību. "Stop! Uz stigas malas stāv kaza!" tāds ir mans pirmā brīža slēdziens. "Bet nē, tas taču ir vilks!" Attālums apmēram 70 soļi. Vilks stāv un, cik noprotams, uzmanību koncentrējis sava gājiena virzienā - taisni pāri ļoti tīrai kvartāla stigai. Es, savukārt, tik daudz jau zinu - vilks jāšauj katrā situācijā! Stobros ir lodes, bet tas nekas - renkuļi šoreiz būtu par švakiem šim attālumam, tāpēc sviežu plinti pie pleca... bācl Vilks acumirklī met atmugurisku kūleni aiz krūma, un otro lādiņu man vairs vienkārši nav kam raidīt. Burtiski apstulbis stāvu un nesaprotu, ko tālāk darīt. Pēc brīža attapies, gan skrienu pie "zvēra vietas", bet te viss jau tukšs un kluss. Paeju uz priekšu, pa kreisi, pa labi - nekā.
Tostarp dzinēju pusē atskan skaļi kliedzieni, kas drīzāk gan atgādina gaviles. Vēlāk izrādās, ka tā arī ir, jo šie, izdzirduši vienu vienīgu šāvienu, sapratuši, ka tas bijis sekmīgs, jo pretējā gadījumā taču sekotu vēl kāds šāviens. Vīri sasaucoties tuvojas man, bet es tik stāvu un plātu rokas. Sanāk visi, es atkal un atkal stāstu par saviem gājieniem, bet vīri pikti māca: "Jā, šaut vajadzēja, bet uzreiz vajadzēja ari kliegt nelabā balsī - vilks mastā!" (Ko tas būtu mainījis, atklāti sakot, vēl šodien nezinu). Brīdi vēlāk medību vadītāja lēmums ir tāds, ka atkārtoti jādzen šis pats masts, jo pirmajos mana vilka kustības metros pēc šāviena ir atrasti asiņu pilieni. Tātad pelēcis ir ievainots un, iespējams, tālu nav varējis aiziet. Labs ir, izdzenam šo mastu otrreiz, ar sevišķi skaļu baurošanu. Tukšs... Kā šodien redzu vīru drūmos ģīmjus un noskaņojumu - esam taču aļņu kvartālos, bet visas pazīmes liecina par "smagu fušieri" - ir šauts, masts divreiz izbļaustīts, bet viss par velti. Kur lai tagad meklējam aļņus?
Drūmi sēžam uz baļķiem lielā kvartāla stigu krustojumā, līdz no sastinguma mūs izrauj mans tālaika elks, medību vadītājs, kurš burtiski pavēl, lai ņemam blakus kvartālu, kas ikreiz sevi apliecinājis. Vīri pusčukstus gan protestē, jo tepat vien jau klaigājām, trokšņojām, bet, kad jau, tad jau...
Es šoreiz raujos dzinējos, jo esmu satriekts morāli, pirmkārt, tādēļ, ka vilks aizgāja, bet, otrkārt, tādēļ, ka gandrīz pāris stundas tiku kolektīvi mācīts, kā "pareizi" rīkoties šajā nestandarta situācijā. Tomēr vīri - visi kā viens - man pavēl stāvēt atkal, jo šī diena, lūk, esot tā, kad uz mani "ies". Kas jādara, tas jādara - stāvu purva meldros, bet man priekšā retas lielas egles. Pameža nav. Un šai brīdī "filma sāk atkārtoties"... proti, dzinējus tikko sāku saklausīt, kad redzu, ka starp retajām eglēm iešķērsu pret mani lēni rikšo vilks...