Viņš izdzirdēja atskanam smieklus. Tas bija viņš pats, kurš smējās, pārpilns neizskaidrojama prieka.
Kaut kur augstāk bija samanāma viegla kustība. Kārdifs paraudzījās turp.
Pa kāpnēm lejup nāca un tagad apstājās, lai viņu uzlūkotu, visskaistākā sieviete pasaulē.
Kaut kad, kaut kur viņš bija dzirdējis šādu frāzi: “Tver tēlu, iekams tas nav izgaisis!” Tas attiecās uz pirmajiem fotoaparātiem, kas notvēra gaismu un nogādāja to camera obscura iekšienē, kur porcelāna traukos iepildītas ķīmiskas vielas lika uz papīra piedzimt rēgiem. Gaišā dienas laikā tvertas sejas uzpeldēja skābes vanniņās, atgūdamas acis, muti un visbeidzot miesas nobriedušo skaistumu augstprātīgā pozā vai mierīgi stāvēt nolikta bērna nepacietību. Spoki slēpās ķimikāliju tumsā, līdz meistars ar dažām kustībām tos izzvejoja no mirkļa un iecēla mūžībā, lai tos būtu iespējams turēt rokās vēl ilgi pēc tam, kad miesa būs sairusi.
Tieši tā bija ar šo sievieti, gaišo pusdienlaika brīnumu, kura nokāpa pa kāpnēm, saplūzdama ar priekšnama vēso puskrēslu, un atkal parādījās saules apspīdētajās ēdamzāles durvīs. Pasniedzās roka, lai saņemtu Kārdifa roku, tad saulstaru kūlis izcēla no tumsas delmu un plecu, un visbeidzot kā fotogrāfijas lentē viņam pretī
iegaismojās sejas attēls brīnum daiļa seja kā visskaistākais zieds, kas izplaucis vasaras rītā. Sievietes spožais, vasarvalšķīgais skatiens cieši pētīja Kārdifu, it kā arī šis vīrietis būtu izniris viņas priekšā no tiem brīnumainajiem viļņiem, kas uzplūzdami un atplūzdami veido cilvēka atmiņu, it kā gribēdama jautāt; “Vai tu mani atceries?”
“Jā!” viņš nodomāja.
“Tiešām?” viņa šķita sakām.
“Jā!” viņa domas mēmi kliedza. “Es vienmēr ilgojos, kaut varētu tevi atcerēties!”
“Nu tad būsim draugi!” viņas acis aicināja. "Varbūt esam tikušies citā laikā…”
- Viņi mūs gaida, jaunā sieviete balsī sacīja.
“Jā,” Kārdifs nodomāja, “viņi mūs abus Iraida.”
Tagad ierunājās viņš: Kā tevi sauc?
“Bet tu taču to jau sen zini,” atbildēja viņas skatiens.
Jā, viņš to zināja: šis vārds piederēja sievieti, kura jau četrtūkstoš gadus bija mirusi un
ieputināta Ēģiptes smiltīs, bet tagad atgriezusies citā tuksnesī pie tukšas dzelzceļa stacijas un mēmām sliedēm.
- Nefertite, viņš sacīja. Skaists vārds! Tas nozīmē: Daiļava ir ieradusies.
- Nu redzi! Tu zini, viņa sacīja.
- Tutanhamons atgriezās, kad man bija trīs gadi. Es redzēju viņa zelta masku un vēlējos, kaut man būtu tāda seja kā viņam.
- Tev taču ir, sieviete atbildēja. Tu tikai pats to neesi pamanījis.
- Vai man tam vajadzētu ticēt?
- Mēģini noticēt un kaut kad pa vidu tas arī gadīsies. Vai jūties izsalcis?
“Ļoti!” viņš nodomāja, cieši raudzīdamies uz savu Nefertiti.
- Nāc, kamēr vēl neesi saļimis! viņa iesmiedamās teica.
Un veda Kārdifu uz vasaras dievu dzīrēm.
8. nodaļa
Arī ēdamistaba, tāpat kā verandā, šķita plašākā, ko Kārdifs jebkad bija redzējis.
Vasarverandas ļaudis, sēdēdami abpus neticami garajam galdam, pagriezās un uzlūkoja ienācējus.
Attālākajā galā Kārdifam un Nefai jau bija nolikti krēsli, un, tiklīdz viņi apsēdās, visi sarosījās, tvēra rokā galda piederumus un sniedza cits citam pilnos ēdiena traukus.
Viņi baudīja brīnumainus salātus un neparasti gardu omleti, un samtaini biezu zupu. No virtuves uzvēdīja medaina smarža, saldēdienā solīdama kaut ko līdzīgu debesu ambrozijai.
Visu šo pārsteigumu vidū Kārdifs pēkšņi *
ieteicās: Zini, tas jau nu ir par daudz… Iešu palūkošos!
Viņš piecēlās un devās uz ēdamistabas gala durvīm, aiz kurām atradās virtuve.
Nokļuvis virtuvē un pārlaidis telpai skatienu, viņš pretējā pusē ievēroja vēl kādas durvis… tās likās pazīstamas.
Kārdifs zināja, kurp tās ved.
Pieliekamais kambaris!
Un ne jau vienkārši pieliekamais kambaris, bet viņa vecmāmiņas pieliekamais kambaris vai kāds cits, tam ļoti līdzīgs.
Kārdifs devās turp un pavēra durvis, pa pusei cerēdams aiz tām ieraudzīt vecmāmiņu lodājam gardumu džungļos, kur karājas leopardraibi banāni un briest virtuļi, ieputināti pūdercukurā kā visbaltākajās pludmales smiltīs. Kur smaržo āboli un stikla traukos persiki rāda saules nobrūninātus vaidziņus. Kur rindu rindām, plauktu plauktiem gozējas visvisādi labumi un kārumi, beidzot izzuzdami skatienam pie allaž tumsā tītajiem griestiem…
Kārdifs apjauta, ka balsī izrunā nosaukumus, kas lasāmi uz trauku uzlīmēm, Indijas valdnieku un Arābijas apceļotāju pavārdus.
Anīss, kanēlis, karijs koriandrs un kardamons.. un ingvers un paprika, un majorāns, un silantro.
Likās, kā šīs zilbes ir izdziedamas, likās, ka, pamodināts nakts vidū, viņš tās varētu atkārtot vēl un vēl.
Kārdifa skatiens pētīdams, glāstīdams slīdēja pār plauktiem turp un atpakaļ, līdz beidzot, apņēmīgi ievilcis elpu, viņš pavērsās pret virtuvi, nu jau gluži pārliecināts, ka tur ieraudzīs pazīstamo auguma apveidu, ieraudzīs kādu mīļu būtni gatavojam pēdējos labumus bagātīgajai maltītei.
Viņš ieraudzīja sirmu, staltu, apaļīgu sievu, kas uz sviestaini dzeltena kēksa ar otu klāja tumšbrūnu šokolādes glazūru; šķita, ka pietiktu pasaukt vecmāmiņu vārdā, lai viņa pagrieztos un piesteigtos mazdēlam klāt, un to apskautu.
Taču Kārdifs neizdvesa ne skaņu, tikai vēroja, kā omulīgā sieviete ar uzvarošu vēzienu uztriepj uz kēksa pēdējo šokolādi un tad pasniedz gardumu kalponei, kura to aiznes uz ēdamistabu.
Viņš devās atpakaļ un nostājās blakus Nefai, taču ēstgribu vairs nejuta, jo bērnības pieliekamajā kambarī jau bija mielojies kā dzīrēs.
Un Nefa tā Kārdifs domāja, uz viņu nolūkodamies, Nefa ir sieviete pāri visām sievietēm, skaistule pāri visām skaistulēm. Kviešu lauks, ko Monē gleznoja atkal un atkal, līdz tas kļuva par “Kviešu lauku”. Baznīcas fasāde, kas līdzīgi tika gleznota atkal un atkal, līdz kļuva par ideālāko fasādi visā baznīcu arhitektūras vēsturē. Un Sezana radītais spilgti ābolzaļais un leģendāri oranžais tonis, kas vairs neizbalos nemūžam…
- Cienītais kungs, viņš izdzirdēja Nefu sakām, sēdieties un paēdiet! Jūs nedrīkstat likt man gaidīt. Esmu gaidījusi jau pārāk ilgi.
Viņš paspēra vēl soli tuvāk, nespēdams novērst no viņas acis.
- Dievs debesīs… viņš noteica. Cik tev gadu?
- Un kā tev šķiet? viņa atvaicāja.
- Ak, ka lai es zinu, viņš iesaucās, varbūt divdesmit vai trīsdesmit, bet varbūt tu esi tikai vakardien piedzimusi!
- Gan šā, gan tā
- Kā tas iespējams?
- Es esmu tava māsa un tava meita, un kāda meitene, kura tev pirms daudziem gadiem patika vidusskolā, vai atceries? Tu ļoti gribēji viņu pavadīt uz izlaiduma balli, bet viņa jau bija solījusies citam.
- Jā, tas viss manā dzīvē ir bijis. Tas viss ir noticis. Kā tu uzminēji?
- Es neuzminēju. Es zinu. Galvenais, ka tu beidzot esi šeit…
- Izklausās tā, it kā tu būtu mani gaidījusi.
- Visu mūžu, viņa atteica.
- Bet es taču nezināju, ka šeit ieradīšos, -