Ursula K. Le Gvina
Tehanu
1. Ļoti slikti
Kad Vidusielejā nomira zemkopis Krams, viņa atraitne palika dzīvot turpat lauku saimniecībā. Viņas dēls bija aizbraucis jūrā un meita apprecējusi tirgoni no Velmutas, tāpēc sieviete Ozolu mājās dzīvoja viena. Ļaudis runāja, ka viņa reiz esot bijusi kaut kāda ievērojama persona svešajā zemē, no kuras nākusi, un dažkārt Ozolu mājās viņu tiešām apciemoja mags Ogions, bet tam nebija īpašas nozīmes, jo Ogions mēdza apmeklēt visādus necilus ļautiņus.
Sievietei bija svešzemju vārds, bet Krams bija saucis viņu par Gohu tā Gontā sauc mazu, baltu zirnekli, kas vērpj smalku pavedienu. Šis vārds viņai labi piederējās, jo viņa bija sīka, baltu ādu un teicami prata vērpt kazu un aitu vilnu. Tā nu viņa tagad bija Krama atraitne Goha, kurai piederēja ganāmpulks aitu, zeme, uz kuras tās ganīt, četri tīrumi, bumbieru dārzs, divu nomnieku namiņi, vecā akmens māja zem ozoliem un dzimtas kapi kalnā, kuros atdusējās Krams, tapdams par zemi savā zemē.
- Man allaž iznācis dzīvot kapakmeņu tuvumā, — viņa sacīja savai meitai.
- Nāc, māt, dzīvot pie mums uz pilsētu! aicināja Ābele, taču atraitne nevēlējās atteikties no savas vientulības.
- Varbūt vēlāk, kad jums būs bērni un vajadzēs palīga, ļj viņa atbildēja, ar prieku noskatīdamās savā pelēkacītē meitā. Bet pagaidām ne. Es jums tur neesmu vajadzīga. Un man šeit patīk.
Kad Ābele bija aizgājusi atpakaļ uz sava jaunā vīra mājām, atraitne aizvēra durvis un palika stāvam virtuvē uz akmeņiem izliktās grīdas. Biezēja krēsla, taču viņa neiededza lampu un domāja par to, kā gaismekli allaž tika iededzis viņas vīrs: plaukstas, dzirkstele, vērīgā, tumšā seja kvēlošajā gaismā. Mājā valdīja klusums.
"Es daudz gadu nodzīvoju viena klusā namā," viņa nodomāja. "Dzīvošu tagad atkal." Un sieviete iededza lampu.
Kādā pavēlā pēcpusdienā, kad tikko bija sācies pirmais tveices vilnis, pa putekļaino taku no ciemata atsteidzās Gohas vecā draudzene Cielava. Goha! viņa iesaucās, redzēdama sievieti ravējam pupiņu vagu. Ir slikti, Goha. Ļoti, ļoti slikti. Vai tu vari atnākt pie manis?
- Jā, — atraitne atbildēja. Kas ir ļoti slikti?
Cielava strauji ievilka elpu. Viņa bija smagnēja, neizskatīga pusmūža sieviete, kuras vārds vairs nepiestāvēja druknajam augumam Bet kādreiz tieviņā, skaistā meitene bija sadraudzējusies ar Gohu, nepievērsdama uzmanību ciemata ļaudīm, kuri baumoja par baltādaino kargadiešu raganu Krama jauno sievu, un kopš tā laika viņas bija palikušas draudzenes.
- Sadedzis bērns, Cielava teica.
- Kā bērns?
- Klaidoņu.
Goha aizgāja aizvērt mājas durvis, un, Cielavai satraukti runājot, abas sievietes devās projām pa taku. Cielava bija aizelsusies un nosvīdusi. Abās takas pusēs kuploja savvaļas zāļu puduri, kuru sīkās sēkliņas lipa viņai pie vaigiem un pieres, un stāstīdama viņa centās tās notraukt. Visu šo mēnesi viņi bija apmetušies upes pļavās. Viens vīrietis, kurš sauca sevi par skārdnieku, bet īstenībā ir zaglis, un līdzi viņam sieviete. Un vēl gandrīz visu laiku tur kārstījās apkārt viens jaunāks vīrietis. Neviens neko nestrādāja. Zaga, diedelēja un iztirgoja savu sievieti. Zēni no upes lejteces nesa šiem lauku labumus, lai tiktu viņai klāt. Pati zini, kā šais laikos notiek. Un vēl visādas bandas klīst pa ceļiem un ap lauku mājām. Es tavā vietā nu gan tagad neatstātu durvis vaļā. Un tā nu tas jaunākais pēkšņi ierodas ciematā taisni tad, kad es stāvu ārā pie savas mājas, un saka: "Bērnam nav labi." Es to bērnu starp šiem ne lāgā redzējusi nebiju tāds sīks meitēniņš, aši aizzibēja gar acīm un pazuda, nemaz īsti neaptvēru, vai tāds tur vispār bija vai ne. Es viņam prasu: "Nav labi? Vai drudzis?" Un tas zellis saka: "Kūra ugunskuru un apdedzinājās." Nepaguvu ne sataisīties, lai ietu šim līdzi, kad prom jau bija. Vienkārši nozuda. Un, kad es aizgāju pie upes, izrādījās, ka tie otri divi ari ir projām. Aizlaidušies. Vairs neviena paša. Ar visiem saviem krāmiem un lupatām. Bija palicis tikai gruzdošs ugunskurs un taisni tam blakus… gandrīz iekšā… uz zemes…
Cielava aprāvās un dažus soļus nogāja klusēdama. Viņa lūkojās taisni uz priekšu, nevis uz Gohu.
- Pat segu nebija viņai uzklājuši, sieviete izmeta.
Atkal apklususi, Cielava soļoja tālāk.
- Tas bērns bija iegrūsts degošā ugunskurā, pēc brīža viņa teica. Krampjaini norijusi siekalas, viņa atkal noslaucīja sakarsušajai sejai pielipušās sēkliņas. Var jau būt, ka meitene tur iekrita pati… bet, ja viņa būtu bijusi nomodā, tad tak mēģinātu glābties! Droši vien šie piekāva bērnu, pēc tam nobijās, ka nosituši, un, lai slēptu savu nodarījumu, vienkārši ņēma un…
Cielava vēlreiz apklusa un vēlreiz turpināja:
- Nu, var jau būt, ka tas vīrišķis nebija vainīgs. Varbūt viņš taisni izvilka bērnu no uguns. Tak jau pats atnāca meklēt palīdzību. Drīzāk tas bija tēvs. Es nezinu. Un kurs zina? Kurš par to bēdās? Kurš par viņu rūpēsies? Kāpēc mēs vispār darām to, ko darām?
Goha klusi vaicāja: Vai viņa izdzīvos?
- Varbūt, Cielava atbildēja, i Dzīva jau varbūt paliks.
Pēc neilga laika, kad sievietes tuvojās ciematam, viņa piebilda: Es nemaz nezinu, kāpēc man vajadzēja iet pie tevis. Tepat taču ir Efeja. Un neko jau tur nevar līdzēt.
- Es varu aiziet uz Velmutu un pasaukt Skābardi.
- Viņš neko nevarēs darīt. Tur vairs… tur vairs nevar palīdzēt. Es viņu kaut kā sasildīju. Efeja iedeva viņai zālīšu dziru un uzbūra miegu. Aiznesu viņu uz savām mājām. Tam bērnam varētu būt seši vai septiņi gadi, bet viņa nesver ne tik, cik vajadzētu svērt divu gadu vecumā. Nav nemaz īsti nākusi pie atmaņas. Tikai tā dīvaini elso… Es jau zinu, ka tu neko nevari palīdzēt. Bet man gribējās, lai tu atnāc.
- Arī man gribējās, Goha atbildēja. Bet, pirms sievietes iegāja Cielavas mājā, viņa aizvēra acis un, apspiezdama šaušalas, bridi aizturēja elpu.
Cielavas bērni bija izsūtīti ārā, un mājā valdīja klusums. Meitene bez samaņas gulēja Cielavas gultā. Ciemata burve Efeja bija apziedusi mazākos apdegumus ar raganas riekstu ziedi, kas dziedē no visām kaitēm, bet nebija pieskārusies sejas labajai pusei un labajai rokai, kas bija apdegusi līdz kaulam. Virs gultas viņa bija uzvilkusi Pirra rūnu, un ar to dziedināšana bija galā.
- Vai tu vari kaut ko palīdzēt? Cielava čukstus jautāja.
Goha stāvēja, lūkodamās lejup uz apdegušo bērnu. Viņa nekustējās. Pēc brīža viņa papurināja galvu.
Tu taču kalnos mācījies dziednieku gudrības! Samilzušais žēlums, sašutums un niknums Cielavā lauztin lauzās uz āru.
-To nespētu izdziedēt pat Ogions, atraitne atbildēja.
Cielava, iekodusi lūpā, aizgriezās un sāka raudāt. Goha apskāva draudzeni, glāstīdama viņas iesirmos matus. Abas brīdi stāvēja apkampušās.
No virtuves ienāca burve Efeja, veltīdama Gohai piktu skatienu. Kaut gan atraitne nebrūvēja dziras un nenodarbojās ar burvestībām, bija zināms, ka viņa pēc ierašanās Gontas salā kādu laiku dzīvojusi Re Albi un bijusi Ogiona aizbildniecībā un ka viņa esot pazīstama ar Roukas arhimagu, tātad droši vien viņai piemīt noslēpumainas svešzemju spējas. Juzdama skaudību šo priekšrocību dēļ, burve piegāja pie meitenes gultas un kādu laiku tur rosījās, maisīdama šķīvī kaut kādu vielu un dedzinādama to; šķīvis kūpēja un dūmoja, kamēr Efeja daudz reižu pēc kārtas murmināja dziedināšanas vārdus. Kodīgie zāļu dūmi izraisīja meitenei klepu, un viņa pa pusei atguvās, satrūkās un sāka drebēt. Atskanēja īsi, ātri, saraustīti un sēcoši elpas vilcieni. Meitenes vienīgā acs šķita lūkojamies uz Gohu.