Pēc kāda laika Tenara noslaucīja piedurknē acis un degunu, ar abām rokām atglauda matus no sejas un pagriezās pret blakus guļošo vīrieti. Viņš gulēja uz kailās klints tik nekustīgs un mierīgs, it kā varētu tā gulēt mūžīgi.
Tenara nopūtās. Ja arī viņa neko nespēj palīdzēt, kaut kas tomēr ir jādara.
Panest Gedu viņa nespēs. Jāmeklē palīgi. Tas nozīmē, ka viņš jāatstāj viens. Tenarai šķita, ka vīrietis atrodas pārāk tuvu kraujas malai. Ja viņš mēģinās piecelties, būdams vārgs un apdullis, viegli var sekot kritiens. Kā lai aizdabū viņu tālāk? Kad Tenara uzrunāja Gedu un pieskārās viņam, atbildes nebija nekādas. Tenara saņēma vīrieti zem padusēm un mēģināja vilkt; pašai par pārsteigumu, tas viņai izdevās kaut ari Geds bija pilnīgi ļengans un nekustīgs, viņš šķita viegls. Tenara apņēmīgi aizvilka viņu desmit vai piecpadsmit pēdas tālāk no kraujas, kur klints akmens pamatu nomainīja zeme un sausie zāles puduri radīja niecīgu guļvietas ilūziju. Tur viņu vajadzēja atstāt. Tenara nevarēja paskriet, jo kājas viņai ļodzījās un elpa joprojām lauzās no krūtīm elsainos šņukstos. Cik ātri spēdama, viņa aizgāja līdz Ogiona mājai un jau pa gabalu sāka saukt Niedri, Sūnu un Terru.
Meitene parādījās pie slaukšanas nojumes stūra un apstājās, kā vienmēr, paklausīgi atsaukdamās Tenaras saucienam, bet nesteigdamās pretī sveikt nācēju vai saņemt sveicienu.
Terru, skrien uz ciematu un atved kādu palīgā., kādu spēcīgu cilvēku… Uz klints guļ ievainots cilvēks!
Terru nekustējās. Viņa nekad nebija gājusi uz ciematu viena. Svārstīdamās starp vēlēšanos paklausīt un bailēm, viņa stāvēja kā sastingusi. Tenara to redzēja un teica: Vai Sūnas tante ir šeit? Un Niedre? Varbūt pa trim mēs viņu varēsim panest. Tikai ātri, ātri, Terru! —Tenarai šķita, ka Geds, bezpalīdzīgi gulēdams tur ilgāku laiku, noteikti nomirs. Varbūt, kad viņa atgriezīsies, tur neviena vairs nebūs—Geds būs miris, nokritis, pūķu nolaupīts… Notikt var viss! Jāsteidzas, kamēr nav par vēlu! Krams bija miris no triekas, atrazdamies uz lauka, un Tenaras tobrīd nebija tuvumā. Viņš bija nomiris viens. Gane bija atradusi viņu pie vārtiņiem guļam zemē. Ogions bija nomiris, un viņa nebija spējusi to novērst, nebija spējusi palīdzēt viņam atgūt elpu. Geds ir atgriezies mājās nomirt, un tās ir beigas visam, nekas vairs nav palicis, nekas vairs nav darāms, un tomēr kaut kas jādara. Ātri, Terru! Ved šurp vienalga, ko!
Viņa grīļīgā gaitā sāka pati iet uz ciemata pusi, bet tad ieraudzīja, ka pār ganībām šurp steidzas vecā Sūna, balstīdamās uz savas resnās vilkābeles nūjas. — Vai tu mani sauci, mīlulīt?
Sūnas klātbūtne Tenarai tūdaļ palīdzēja saņemties. Viņa pamazām atguva elpu un spēju domāt. Sūna netērēja laiku ar jautājumiem, bet, uzzinājusi, ka jāpārvieto nevarīgs cilvēks, paņēma biezo matraču pārklāju, ko Tenara bija izlikusi vēdināt, un steidzās ar to uz Pārkares klintīm. Par abām viņas uzvēla uz tā Gedu un, vilkdamas smago nastu pa zemi, devās uz mājas pusi; pusceļā viņām pretī atsteidzās Niedre un Terru kopā ar Kripatu. Niedre bija jauna un spēcīga, un ar viņas palīdzību sievietes varēja pacelt pārklāju kā nestuves un aiznest Gedu uz mājām.
Tenara un Terru gulēja vienīgās, garās istabas rietumu sienas nišā. Vēl telpas galā atradās tikai Ogiona matracis, pārklāts ar biezu linu palagu. Uz tā viņas noguldīja vīrieti. Tenara apsedza viņu ar Ogiona segu; Sūna pie gultas murmināja spēka vārdus, bet Niedre un Terru stāvēja un, acis iepletušas, skatījās.
- Lai viņš tagad guļ, Tenara teica un veda pārējās sievietes uz durvju pusi.
- Kas viņš tāds ir? jautāja Niedre.
- Ko viņš darīja uz Pārkares? jautāja Sūna.
- Tu viņu pazīsti, Sūna. Viņš kādreiz bija Ogiona Aihala māceklis.
Burve papurināja galvu. Tas bija puika no Desmit Alkšņiem, mīlulīt, viņa teica. Tas, kurš tagad ir kļuvis par Roukas arhimagu.
Tenara pamāja ar galvu.
- Nē, mīlulīt, sacīja Sūna. Izskatās tiešām tāds pats. Bet tas nav viņš. Šis cilvēks nav mags. Pat zintnieks ne.
Niedre aizrautīgi lūkojās te vienā, te otrā sievietē. Viņa maz saprata no tā, ko runā citi cilvēki, bet viņai patika tajos klausīties.
- Bet es viņu pazīstu, Sūna. Tas ir Zvirbuļvanags! Izrunādama Geda pieņemto vārdu, Tenara juta sevī ieplūstam mierinošu maigumu un itin kā pirmoreiz īsti nodomāja un aptvēra, ka tas tiešām ir viņš; ka saite, kas viņus saista, stiepjas cauri visiem daudzajiem gadiem, kopš viņa pirmoreiz ieraudzīja šo cilvēku. Tenara acu priekšā redzēja gaismu, kas pirms daudziem gadiem līdzīgi zvaigznei bija iemirdzējusies pazemes tumsā, un gaismas apspīdēto vīrieša seju. Es viņu pazīstu, Sūna. Tenara pasmaidīja, tad smaids kļuva vēl platāks. Viņš bija pirmais vīrietis, kuru es ieraudzīju, viņa piebilda.
Sūna kaut ko nomurmināja un sakustējās. Viņai nepatika runāt pretī "kundzei Gohai", taču dzirdētais viņu nemaz nepārliecināja. Ir visādi triki, maskēšanās, pārvērtības un pārtapšanas, viņa teica. — Labāk uzmanies, mīlulīt! Kā viņš nokļuva tur, kur tu viņu atradi, tur, uz klints? Vai kāds redzēja viņu nākam cauri ciematam?
-Vai tad jūs neviena… neredzējāt…?
Pārējās lūkojās viņā ieplestām acīm. Tenara mēģināja izteikt vārdu "pūķi", bet nevarēja. Lūpas un mēle atteicās veidot šo vārdu. Tomēr vārds radās un izskanēja vienā elpas vilcienā. Kalesinu,viņa teica.
Terru raudzījās Tenarā platām acīm. Šķita, ka no meitenes plūst siltuma vilnis, karstums, it kā viņu būtu pārņēmis drudzis. Meitene neko neteica, bet sakustināja lūpas, it kā atkārtodama dzirdēto vārdu, un drudža karstums ieskāva viņu no visām pusēm.
- Triki! Sūna atkārtoja. Tagad, kad mūsu mags ir miris, triku taisītāji saradīsies no malu malām.
- Es atbraucu no Atuanas uz Havnoru un no Havnoras uz Gontu kopā ar Zvirbuļvanagu vaļējā laivā, — Tenara neskanīgi teica. Tu viņu redzēji, kad viņš atveda mani šurp, Sūna. Toreiz viņš nebija arhimags. Tomēr bija tas pats, tas pats cilvēks. Vai tādas rētas ir vēl kādam citam pasaulē?
Pēc šāda jautājuma vecā sieviete apklusa un mēģināja sakopot domas. Tad viņa pameta skatienu uz Terru. — Nē, — viņa teica. Bet…
- Vai tu domā, ka es viņu nepazītu?
Sūna sašķieba muti, sarauca pieri un, skatīdamās sev uz rokām, paberza vienu īkšķi pret otru. Pasaulē ir daudz kā nelāga, kundze, viņa teica. Ir tāds gars, kas var iemājot cilvēka ķermenī, piesavināties viņa izskatu, bet dvēseles vairs nav… tā tiek aprīta…
-Gebets?
Sūna sarāvās, dzirdēdama atskanam šo vārdu. Viņa
pamāja ar galvu. Cilvēki stāsta, ka mags Zvirbulvanags reiz esot atbraucis šurp sen, sen, pirms tam, kad viņš atveda tevi. Un reizē ar viņu ieradusies kaut kāda tumsības būtne, kas viņam sekojusi. Varbūt tā vēl aizvien seko. Varbūt…
- Pūķis, kurš viņu atnesa, Tenara teica, nosauca viņu īstajā vārdā. Un es zinu to vārdu. — Viņas balsī ieskanējās dusmas par burves ietiepīgajām aizdomām.
Sūna stāvēja klusēdama. Klusums bija iedarbīgāks līdzeklis nekā vārdi.
- Varbūt ēna, kas viņu apņem, ir nāve, Tenara teica. Varbūt viņš mirst. Es nezinu. Ja Ogions…
Iedomājoties Ogionu, viņas acis atkal pieplūda asarām: Geds atgriezies pārāk vēlu. Norijusi asaru kamolu, viņa devās pie malkas kastes, lai saplēstu skalus iekuram. Viņa iedeva Terru katliņu, lai meitene to piepildītu, un uzrunādama pieskārās viņas sejai. Nelīdzenās, rupjās rētas bija karstas, taču drudža meitenei nebija. Tenara notupusies sāka kurt uguni. Kādam šajā varenajā saimniecībā burve, atraitne, kroplīte un vientiese ir jādara tas, kas darāms, un nedrīkst biedēt meiteni ar raudāšanu. Taču pūķis ir projām, un vai tagad atliek gaidīt ierodamies vairs tikai nāvi?