Viņa būtu baisa ienaidniece, nodomāja Tenara, un grūti sasniedzams draugs.
- Tant, viņa teica, paņemdama nākamo meldru, es uzaugu sieviešu vidū. Tikai starp sievietēm Kargadiešu zemē, tālu austrumos, Atuanā. Kad biju pavisam maziņa, mani aizveda projām no ģimenes, lai tuksnesīgā vietā audzinātu par priesterieni. Es nezinu, kā to vietu sauc, jo mēs savā valodā to saucām tikai par Vietu. Tā bija vienīgā vieta, ko es pazinu. To apsargāja daži kareivji, taču viņi nedrīkstēja nākt mūru iekšpusē. Un mēs nedrīkstējām iziet ārpus mūriem To varēja tikai lielākā barā, sievietes un meitenes, kuras apsargāja einuhi, un tādās reizēs vīrieši tika turēti pa gabalu.
- Kā tu teici, kas apsargāja?
- Einuhi. Tenara bija nedomādama lietojusi kargadiešu vārdu. Kastrēti vīrieši, viņa piebilda.
Burve raudzījās ieplestām acīm, tad izmeta: Tsekh! un izdarīja kustību, kas atvaira ļaunumu. Ar sūcošu kustību viņa ievilka mutē lūpas. Vecā sieva bija pārāk satriekta, lai paustu savas dusmas.
- Viens no viņiem man tur bija gandrīz vai mātes vietā… Bet saproti, tant, līdz pat pieaugušas sievietes vecumam es nebiju redzējusi nevienu vīrieti. Tikai meitenes un sievietes. Un tomēr es nezināju, kas ir sievietes, tāpēc ka citu neko nebiju pazinusi. Tāpat kā vīrieši, kuri dzīvo starp vīriešiem, jūrniekiem, kareivjiem, tāpat kā Roukas magi vai viņi zina, kas ir vīrieši? Kā vini to var zināt, ja nekad nesarunājas ar sievietēm?
- Vai viņus paņem un apstrādā kā aunus un āžus? g Sūna jautāja. Kā lopus, ar rūnāmo nazi?
Šausmas, pretīgums un reizē tāda kā atriebības atblāzma bija ņēmusi virsroku gan pār viņas dusmām, gan pār sapratu. Sūna vairs negribēja turpināt citu tematu, bet sliecās runāt tikai par einuhiem.
Tenara viņai neko daudz nevarēja pastāstīt. Viņa aptvēra, ka nekad nav par to domājusi. Kad viņa bija meitene un dzīvoja Atuanā, tur bija kastrēti vīrieši; viens no tiem bija viņu sirsnīgi mīlējis, un ari viņa to bija mīlējusi, bet beigās nogalinājusi, lai no tā aizbēgtu. Pēc tam viņa bija atbraukusi uz Arhipelāgu, kur einuhu nebija, un viņa tos bija aizmirsusi, ļāvusi tiem nogrimt tumsā līdz ar Manana nedzīvajām miesām.
— Man šķiet, Tenara teica, mēģinādama apmierināt Sūnas ziņkāri, ka viņi paņem jaunus zēnus un… Bet tad sieviete apklusa, un viņas rokas pārtrauca darboties.
— Tā kā Terru, pēc ilgāka klusuma brīža viņa teica. — Kam vajadzīgs bērns? Kam tas noderīgs? Izmantošanai. Izvarošanai, kastrēšanai… Paklausies, Sūna! Tā viņi darīja, kad es dzīvoju tumšajās vietās. Un, kad es atbraucu šurp, man šķita, ka esmu iznākusi gaismā. Es iemācījos īstos vārdus. Un man bija savs vīrietis, es dzemdēju bērnus, es dzīvoju labi. Atklātā dienasgaismā. Un atklātā dienasgaismā viņi atkal izdarīja to pašu bērnam. Pļavā pie upes. Pie upes no avotiem, kuros Ogions deva manai meitai vārdu. Saules gaismā. Es cenšos izprast, kur varu dzīvot, Sūna! Vai tu saproti, ko es domāju? Vai saproti, ko gribu sacīt?
- Ko nu, vecā sieviete novilka un pēc brīža piebilda:Mīlulīt, ļaunuma ir tik daudz, ka nevajag meklēt
pašai. Un, redzēdama, ka Tenaras rokas trīc, cenšoties sadalīt spītīgu meldra stiebru, burve vēlreiz atkārtoja:
- Nesagriez īkšķi, mīlulīt!
Geds atguva samaņu tikai nākamajā dienā. Sūna, kura bija ļoti prasmīga, lai gan gauži netīra slimnieku kopēja, pamanījās iebarot viņam dažas karotes gaļas buljona. Izbadojies, viņa teica, un izkaltis no slāpēm. Lai kur viņš būtu klejojis, tur nav bijis daudz ēdamā un dzeramā. Vēlreiz nomērojusi gulētāju ar skatienu, viņa piebilda:
- Man šķiet, ka viņš ir jau aizgājis pārāk tālu. Cilvēks, redz, izvārgst tā, ka nespēj pat padzerties, lai gan tas ir vajadzīgs vairāk par visu. Esmu redzējusi tā aizejam daudzus stiprus vīrus. Saraujas, izdilst par ēnu un nomirst dažās dienās.
Tomēr ar pacietību un neatlaidību viņai izdevās iedot Gedam dažas karotes sava gaļas un zālīšu brūvējuma.
- Nu, tagad redzēsim, viņa teica. Man liekas, ka būs par vēlu. Viņš jau aiziet. Burve runāja bez nožēlas, varbūt pat ar tīksmes pieskaņu. Šis vīrietis viņai nenozīmēja neko, bet nāve bija ievērojams notikums. Varbūt viņa drīkstēs apglabāt šo magu. Veco Ogionu apglabāt viņai nebija ļāvuši.
Nākamajā dienā, kad Tenara berzēja Gedam plaukstās dziedinošu ziedi, viņš atvēra acis. Ceļojums uz Kalesina muguras acīmredzot bija vilcies ilgi, jo krampjainais tvēriens dzelžainajās zvīņās bija noberzis viņa plaukstām ādu un pirksti delnas pusē daudzviet bija sagraizīti. Gulēdams miegā, Geds turēja plaukstas sažņaugtas dūrēs, it kā joprojām negribēdams laist vaļā pūķi. Tenarai vajadzēja saudzīgi atlauzt viņa pirkstus, lai nomazgātu un apkoptu brūces. Kad viņa to darīja, Geds iekliedzās un satrūkās, pastiepdams rokas, it kā gribētu izvairīties no
kritiena. Viņa acis atvērās. Tenara klusi ierunājās. Geds paskatījās uz viņu.
~ Tenara, viņš sacīja bez smaida, pauzdams tikai to, ka viņu pazinis, bet neielikdams šai vārdā nekādas emocijas. Un Tenaru pārņēma neviltots prieks kā tīkama garša, kā puķes smarža ka pasaulē joprojām dzīvo kāds cilvēks, kurš zina viņas vārdu, un ka šis cilvēks ir tieši viņš.
Sieviete paliecās uz priekšu un noskūpstīja viņa vaigu Guli mierīgi, viņa teica. Ļauj man pabeigt šo te! Geds paklausīja un drīz atkal ieslīga miegā; šoreiz viņa plaukstas palika atlaistas vaļā un atslābinātas.
Vēlāk vakarā, apgūlusies blakus Terru un laizdamās miegā, Tenara nodomāja: bet es taču nekad vēl nebiju viņu skūpstījusi. Šī doma viņu iztrūcināja. Pirmajā bridi viņa tai neticēja. Nudien, visus šos gadus… Kapenēs, protams, ne, bet vēlāk, kopā ejot pār kalniem… Un "Tālredzē", kad viņi kopā brauca uz Havnoru… Un kad Geds atveda viņu šurp uz Gontu…?
Nē. Un ari Ogions nekad viņu nebija skūpstījis, tāpat kā viņa nebija skūpstījusi veco magu. Viņš bija saucis Tenaru par meitu un mīlējis viņu, bet nekad nebija viņai pieskāries, un viņa, kas uzaugusi nošķirtībā un kā topošā priesteriene bijusi neaizskarams svētums, nebija meklējusi fizisku saskari vai vismaz nebija zinājusi, ka to meklē. Tikai paretam viņa uz īsu bridi bija atspiedusi pieri pret Ogiona plaukstu, un viņš vienu reizi ļoti viegliņām bija noglāstījis viņas matus.
Un Geds nebija darījis pat to.
"Vai es par to nekad neiedomājos?" Tenara sev jautāja ar tādu kā neticīgu bijību.
Viņa nezināja. Kad viņa mēģināja par to domāt, viņu sagrāba šausmas, smaga pārkāpuma apjauta, kas tikpat spēji pazuda, neatstādama nekādas pēdas. Lūpas atcerējās mazliet raupjo, sauso, vēso vaiga ādu labajā pusē blakus mutei, un tās bija vienīgās nozīmīgās izjūtas un atmiņas.
Tenara aizmiga. Sapnī viņa dzirdēja balsi saucam: Tenara! Tenara! — un atbildēja, iekliegdamās kā jūras putns, kurš lido gaismā virs jūras klajuma; taču viņa nezināja, kādu vārdu saukusi.
Zvirbūļvanags sagādāja Sūnas tantei vilšanos. Viņš palika dzīvs. Pēc pāris dienām burve padevās un atzina, ka sirdzējs ir izķepurojies. Sūna nāca šurp un baroja viņu ar savu brūvējumu no kazas gaļas, dziednieciskām saknēm un zālēm, atbalsti ja slimnieku pret sevi, apvēdīdama ar sava auguma spēcīgo smaržu, un gremzdamās karoti pēc karotes lēja viņā dzīvības spēku. Kaut gan Geds bija viņu pazinis un uzrunājis iedēvētajā vārdā un viņa vairs nevarēja noliegt, ka tas patiešām šķiet vīrietis, kuru sauca par Zvirbuļvanagu, viņai tomēr gribējās to noliegt. Sūnai viņš nepatika. Viņā viss ir nepareizi, burve teica. Tenara juta tik lielu bijību pret Sūnas dzīvesgudrību, ka šie vārdi viņai darīja raizes, taču sevī viņa nespēja rast ne mazākās aizdomas, vienīgi prieku par to, ka Geds ir šeit un lēnām atgriežas dzīvē. Kad viņš atkal būs tas, kas bija, gan tad tu redzēsi, — Tenara sacīja Sūnai.