Tas, kas bija! — Sūna atmeta un atkal ar pirkstiem saspieda un aizmeta neredzamo rieksta Čaulu.
Drīz Geds jautāja par Ogionu. Tenara ar bailēm bija gaidījusi šo jautājumu. Viņa bija mēģinājusi sev iestāstīt un gandrīz jau noticējusi, ka viņš to nejautās, ka viņš zinās tāpat kā visi magi pat Gontas ostas un Re Albi burvji taču bija zinājuši, ka Ogions miris. Bet ceturtās dienas rītā, kad Tenara piegāja pie Geda, viņš gulēja nomodā un. pacēlis skatienu pret sievieti, teica: -Šis ir Ogiona mājas.
- Aihala mājas, Tenara teica, pūlēdamās runāt nepiespiesti, kaut gan viņai nebija viegli izrunāt maga isto vārdu. Viņa nezināja, vai Gedam šis vārds bijis zināms. Droši vien jā. Vai nu Ogions to pateicis, vai ari teikt nav bijis vajadzības.
Kādu bridi Geds neko neizrādīja un pēc tam neizteiksmīgi sacīja: Tātad viņš ir miris.
- Pirms desmit dienām.
Geds gulēja, lūkodamies tukšumā un it kā saspringti kaut ko domādams, cenzdamies izdibināt.
- Kad es ierados šeit?
Tenarai vajadzēja pieliekties Gedam tuvu klāt, lai saprastu viņa vārdus.
- Vakarā pirms četrām dienām.
- Kalnos neviena cita nebija, Geds teica. Tad viņa augums sarāvās un nodrebēja kā sāpēs vai mokošās sāpju atmiņās. Saraucis pieri, viņš aizvēra acis un dziļi ievilka elpu.
Geda spēkiem pamazām atgriežoties, šī sarauktā piere, aizturētā elpa un sažņaugtās plaukstas Tenarai kļuva pazīstamas. Viņā atgriezās spēks, taču atvieglojums un veselība ne.
Kādā vasaras pēcpusdienā Geds sēdēja saulē uz mājas sliekšņa. Tas bija pats tālākais ceļš, ko viņš līdz šim bija nostaigājis no savas guļvietas. Viņš sēdēja uz sliekšņa, lūkodamies dienasgaismā, un Tenara, nākdama gar mājas stūri no sakņu dārza, uzmanīgi paraudzījās vinā. Geds joprojām izskatījās pelnu pelēks un atgādināja ēnu. Iemesls bija ne tikai sirmie mati, bet kāda netverama atšķirība kaulos un ādā, un pašlaik no viņa gandrīz nekas cits nebija adicis. Viņa acīs nebija spožuma. Tomēr šī
ēna, šis pelnu krasas cilvēks bija tas pats, kura seju Tenara pirmoreiz bija ieraudzījusi viņa paša spēka apmirdzētu spēcīgu seju ar ērgļa degunu un glīti veidotu muti, skaista vīrieša seju. Geds vienmēr ir bijis lepns un skaists vīrietis.
Tenara piegāja viņam tuvāk.
- Saulesgaisma tev ir ļoti vajadzīga, viņa teica, un Geds pamāja ar galvu, bet vasaras siltuma ieskautās plaukstas bija cieši sažņaugtas dūrēs.
Geds Tenaras klātbūtnē bija tik kluss, ka viņa nodomāja: varbūt es viņam traucēju. Varbūt viņš nespēj izturēties pret mani tik brīvi kā agrāk. Tagad taču viņš ir arhimags… to Tenara ik pa brīdim aizmirsa. Un pagājuši jau divdesmit pieci gadi, kopš viņi gāja pa Atuanas kalniem un "Tālredzē" brauca pār jūru uz austrumu salām.
- Kur ir "Tālredze"? Tenara pēkšņi jautāja, pati pārsteigta par šo domu, un tad norāja sevi: kādas muļķības! Pagājis tik daudz gadu, un tagad viņš ir arhimags kam viņam tagad tāda maza laiviņa?
- Selidorā, Geds atbildēja, un saspringtajā, neizdibināmajā sejā jautās dziļas bēdas.
Sensenos laikos, tik senos kā mūžība, tāltālā zemē, tik tālu kā Selidora…
- Vistālākajā salā, Tenara teica, un tas skanēja kā jautājums.
- Vistālākajos rietumos, viņš sacīja.
Viņi sēdēja pie galda, nupat paēduši vakariņas. Terru bija izgājusi ārā spēlēties.
- Tātad tu atlidoji Kalesina mugurā no Selidoras?
Kad viņa izrunāja pūķa vārdu, tas atkal izskanēja it
kā pats no sevis, pakļaudams viņas lūpu kustības un balsi savam mērķim un likdams viņas elpai dvašot karstumu.
Izdzirdis šo vārdu, Geds paskatījās uz Tenaru, un šis viens spējais skatiens lika viņai aptvert, ka parasti Geds
vispār neskatās viņai acīs. Viņš pamāja ar galvu. Tad, itin kā saņemdamies, viņš godīgi izlaboja savu atbildi: No Selidoras līdz Roukai. Un pēc tam no Roukas līdz Gontai.
Tūkstoš jūdžu? Desmittūkstoš jūdžu? Tenarai nebija ne jausmas. Havnoras dārgumu glabātavās viņa bija redzējusi lielas kartes, bet neviens nebija mācījis viņai skaitļus un attālumus. Tāltālā zemē, tik tālu kā Selidora… Un vai pūķa lidojumu vispār var skaitīt jūdzēs?
- Ged, Tenara teica, uzrunādama viņu īstajā vārdā, jo neviena cita tuvumā nebija, es zinu, ka tu esi pārcietis lielas mokas un briesmas. Un varbūt tu man to negribi, nevari vai nedrīksti stāstīt… bet, ja es zinātu, ja kaut ko par to visu zinātu, varbūt es tev labāk varētu palīdzēt. Es to vēlētos. Un drīz viņi brauks šurp no Roukas tev pakaļ, sūtīs kuģi pēc sava arhimaga, kas zina, varbūt pat sūtīs tev pakaļ pūķi! Un tu atkal aizceļosi. Un mēs neko nebūsim izrunājuši. — To teikdama, viņa sažņaudza plaukstas dūrēs, jo juta, cik neīsts ir viņas tonis un vārdi. Jokot par pūķi… gausties kā pieviltai sievai!
Geds sadrūmis un iecietīgs lūkojās lejup uz galdu kā zemnieks, kurš tīrumā pavadījis smagu dienu un mājās spiests uzklausīt sīkmanīgus pārmetumus.
— Es domāju, ka no Roukas neviens nebrauks šurp, viņš teica, un šie vārdi viņam prasīja tādu piepūli, ka pēc tiem krietnu bridi valdīja klusums. Dod man laiku!
Tenara nodomāja, ka vairāk neko viņš neteiks, un atbildēja: Jā, protams… Piedod! Viņa piecēlās un grasījās novākt galdu, bet tad Geds, joprojām raudzīdamies lejup, neskaidri piebilda: Laika man tagad ir diezgan.
Tad ari viņš piecēlās, aiznesa savu šķīvi uz izlietni un pabeidza nokopt galdu. Kamēr Tenara nolika vietā ēdamo, viņš nomazgāja traukus. Tas viņai šķita neparasti. Viņa juta, ka salīdzina Gedu ar Kramu, bet Krams nekad mūžā nebija nomazgājis nevienu trauku. Sieviešu darbs. Bet Geds un Ogions bija dzīvojuši šeit bez sievietēm; sieviešu nebija nevienā vietā, kur Geds bija dzīvojis, tāpēc viņš darīja "sieviešu darbu" un par to īpaši nedomāja. Būtu skumji, ja viņš sāktu par to domāt, Tenara sev teica, ja viņš sāktu baiļoties, ka viņa pašcieņa atkarīga no trauklupatas.
Neviens no Roukas neatbrauca Gedam pakaļ. Pirms šīs sarunas diez vai kāds kuģis būtu paspējis atbraukt līdz Gontai ja nu vienīgi tāds, kam visu ceļu burās pūš magvējš, 1 bet dienas ritēja cita aiz citas, un joprojām nepienāca nekāda ziņa vai aicinājums. Tenarai likās savādi, ka arhimags tik ilgi tiek atstāts paša ziņā. Acīmredzot viņš ir aizliedzis sūtīt kādu sev pakaļ vai varbūt paslēpies šeit ar savas burvības palīdzību, un neviens nezina, kur viņš atrodas, nespēj viņu atrast un pazīt. Jo ari vietējie ciemata ļaudis viņam pievērsa apbrīnojami maz uzmanības.
Tas, ka neviens nav nācis šurp no Re Albi valdnieka savrupmājas, nelikās nekas pārsteidzošs. Sīs mājas īpašnieki ar Ogionu nekad nebija uzturējuši labas attiecības. Ciematā mēļoja, ka viņu sievietes savulaik piekopušas tumšās mākslas. Viena no viņām esot apprecējusi kādu ziemeļu valdnieku, kurš viņu apracis dzīvu zem akmens; cita pakļāvusi burvestībām nedzimušu bērnu savā klēpī, mēģinādama to pārvērst spēka būtnē, un bērns patiešām tūlīt pēc piedzimšanas runājis, bet tam nav bijis kaulu. — Kā mazs ādas maišelis, vecmāte čukstus stāstīja ciemata iedzīvotājiem, mazs ādas maišelis ar acīm un balsi… Nemācēja zīst, tikai runāja kaut kādā svešā mēlē un drīz nomira… Lai cik patiesības būtu šajos stāstos, Re Albi valdnieks allaž turējās atstatu no citiem. Tā kā Tenara bija maga