Zvirbuļvanaga ceļabiedre, maga Ogiona aizbilstamā un sieviete, kas Havnorai atdevusi Erreta-Akbes gredzenu, varēja gaidīt, ka viņa pēc apmešanās Re Albi tiks uzaicināta viesoties valdnieka savrupmājā, taču tas nebija noticis. Tenara pašai par lielu prieku bija dzīvojusi viena nelielā namiņā, kas piederēja ciemata audējam Vēdeklim, un lielās mājas iemītniekus viņa redzēja reti un tikai pa gabalu. Sūna bija teikusi, ka tagad tur vispār neesot nevienas namamātes un mājā dzīvojot tikai vecais valdnieks, ļoti vecs vīrs, viņa mazdēls un jaunais burvis, vārda Apse, kuru viņi bija nolīguši no Roukas skolas.
Kopš Ogions ar Sūnas tantes talismanu rokā bija apglabāts zem dižskābarža blakus kalnu takai, Tenara nebija redzējusi Apsi. Likās dīvaini, ka viņš nezina par Jūrzemes arhimaga ierašanos viņa ciematā; ja viņš to zināja, tad kaut kāda iemesla dēļ turējās savrup. Ari burvis no Gontas ostas, kurš bija ieradies apbedīt Ogionu, vairs nebija nācis šurp. Pat tad, ja viņš nezinātu, ka Geds ir šeit, viņš taču zināja, kas ir viņa — Baltā dāma, kura valkājusi uz rokas Erreta-Akbes gredzenu, kura savienojusi Miera rūnu vienā veselā… Pirms cik gadiem tas bija, tu vecā sieva, Tenara sev uzsauca. Vai tev prātā viss kārtībā?
Un tomēr tā bija viņa, kas pateica tiem abiem Ogiona īsto vārdu. Šķiet, tas prasītu ievērot pieklājību.
Taču burvjiem ar pieklājību nav nekā kopīga. Viņi ir vīri ar burvju varu. Un tikai vara ir tā, ar ko viņi ielaižas darījumos. Un kāda vara tagad ir viņai? Kāda vara viņai jebkad bijusi? Būdama meitene, priesteriene, viņa bija riks citu rokās; tumšo vietu spēki bija gājuši viņai cauri, izmantojuši viņu, atstājuši tukšu un neskartu. Būdama sieviete, viņa bija izvēlējusies dzīvot ar sievietes varu, un savu laiku tā viņai bija kalpojusi; tagad šis laiks pagājis,
sievas un mātes gadi palikuši aiz muguras. Viņā nav vairs palicis nekas nav nekādas varas, ko atzītu citi.
Bet pūķis bija runājis ar viņu. Es esmu Kalesins, tas bija teicis, un viņa bija atbildējusi: Es esmu Tenara.
- Kas ir pūķu valdnieks? viņa bija jautājusi Gedam tumšajā vietā, Labirintā, cenzdamās noliegt viņa spēku, gribēdama likt atzīt savu spēku, un viņš bija atbildējis tik vienkārši un skaidri, ka atbruņojis viņu uz visiem laikiem: Tas ir cilvēks, ar kuru pūķi ielaižas sarunās.
Un viņa tātad ir sieviete, ar kuru pūķi ielaižas sarunās.
Vai šis bija tas jaunums, slēptā apziņa, tikko jaušamā
sēkla, ko viņa bija sajutusi sevī, pamozdamās torīt pie
mazā lodziņa ar skatu uz rietumiem? i
Dažas dienas pēc šīs īsās sarunas pie galda Tenara ravēja Ogiona sakņu dārzu, pestīdama pavasarī iestādītos sīpolus no vasaras nezālēm. Dārzu no kazām sargāja augsts žogs, un Geds, ienācis pa vārtiņiem, sāka ravēt dobi no otra gala. Kādu laiku pastrādājis, viņš apsēdās un paskatījās lejup uz savām plaukstām.
- Ļauj vispirms tām sadzīt! Tenara saudzīgi teica.
Viņš pamāja ar galvu.
Blakus dobē ziedēja garās, ar kārtīm atbalstītās pupas. Tās izplatīja saldu smaržu. Geds sēdēja, uzlicis kalsnās rokas uz ceļgaliem un raudzījās saules apspīdētajā vīteņstīgu, ziedu un nokareno pākšu biezoknī. Tenara ravēdama sacīja: Kad Aihals mira, viņš teica: "Viss ir pārvērties…" Un kopš viņa nāves es esmu sērojusi, apraudājuši viņu, bet šajās bēdās ir kaut kāda pacilātība. Kaut kam drīz jādzimst kaut kas ir atbrīvots. Es zināju to gan miegā, gan pirmajā pamošanās brīdī: kaut kas ir mainījies.
- Jā, Geds sacīja, ir beidzies kāds ļaunums. Un…
Pēc ilga klusuma viņš atkal sāka runāt. Viņš neskatījās uz Tenaru, bet viņa balss pirmoreiz izklausījās tāda, kādu viņa šo balsi atcerējās, nepiespiesta, mierīga, ar gontiešu sauso akcentu.
- Vai tu atceries, Tenara, kā mēs pirmoreiz ieradāmies Havnorā?
Kā gan es to varētu aizmirst, viņas sirds teica, tomēr viņa klusēja, baidīdamās, ka Geds atkal var ierauties sevi.
- Mēs ar "Tālredzi" iebraucām līcī un piepeldējām pie mola tur ir marmora pakāpieni. Un cilvēki, visi daudzie cilvēki… un tu pacēli roku, lai parādītu viņiem GreI dzenu…
- Un turēju tavu roku, jo biju pārbijusies līdz neprātam: sejas, balsis, krāsas, torņi, karogi un karodziņi, zelts, sudrabs un mūzika, un vienīgais, ko es no tā visa pazinu, biji tu vienīgais, ko es pazinu visā pasaulē, un tu gāji man blakus…
- Karaļnama kalpotāji pa ļaužu pilnām ielām aizveda mūs līdz Erreta-Akbes torņa pakājei. Un mēs kāpām augšā pa augstajiem pakāpieniem tikai divi vien. Vai tu atceries?
Tenara pamāja ar galvu. Nolaidusi rokas uz zemes nupat ravētajā dobē, viņa sajuta tās graudaino vēsumu.
- Es atvēru durvis. Tās bija smagas un sākumā negribēja padoties. Un tad mēs iegājām iekšā. Vai tu atceries?
Izklausījās, it kā viņš taujātu pēc apstiprinājuma… Vai tā patiešām notika? Vai es to atceros?
- Tur bija liela, augsta zāle, Tenara teica. Tā man atsauca atmiņā Troņa zāli, kurā es tiku apēsta, bet tikai tāpēc, ka bija tik augsta. No griestu logiem tomī lejup plūda gaisma. Saulstaru kūļi krustojās gaisā kā zobeni.
- Un tronis, viņš teica.
Jā, tronis, viscaur zeltains un purpursarkans. Bet tukšs. Tāpat kā tronis Atuanas zālē.
-Tagad tas vairs nav tukšs, Geds sacīja. Caur zaļajiem loku asniem viņš paskatījās uz Tenaru. Viņa seja bija saspringta un skumja, it kā viņš būtu pieminējis prieku, ko nespēj satvert. Havnorā ir karalis, Geds teica, pasaules sirdī. Kas tika pareģots, ir piepildījies. Rūna ir sadziedēta, un pasaule ir vesela. Ir atnākušas miera dienas. Viņš…
Geds apklusa un palūkojās lejup uz savām rokām.
-Viņš mani iznesa no nāves dzīvē. Arrens no Enladas. Lebannens, par kuru dziedās dziesmās. Viņš ir pieņēmis savu īsto vārdu Lebannens, Jūrzemes karalis.
-Tātad tas ir tas prieks, kas izlauzies gaismā? -Tenara jautāja, tupēdama uz ceļiem un vērodama Geda seju.
Viņš neatbildēja.
Karalis Havnorā, viņa nodomāja un sacīja skaļi: Karalis Havnorā!
Tenara redzēja skaistās pilsētas vīziju, platās ielas, marmora torņus, dakstiņu un bronzas jumtus, ostas kuģus ar baltajām burām, brīnišķīgo troņa zāli, kurā saulstaru kūļi krita kā zobeni, bagātību, cieņas apdvesto harmoniju un kārtību, kas tajā valdīja. No šī spožā centra viņa redzēja kārtību plūstam uz āru kā nevainojami pareizus apļus uz ūdens virsmas, ar bruģētas ielas vai ceļavēja vadīta kuģa tiešumu un taisnumu: viss iet tā, kā tam jāiet, viss virzās uz mieru.
-Tu izdarīji labu, mīļais draugs, viņa teica.
Geds aši sakustējās, it kā gribētu viņu apklusināt, tad aizgriezās un piespieda roku pie mutes. Tenara nespēja noskatīties vina asarās. Vina atsāka ravēt Viena nezāle, otra… » *
tad resnā sakne pārtrūka. Tenara sāka rakt ar rokām, cenzdamās atrast notrūkušo sakni cietajā smiltī, zemes tumsā.
- Goha, pie vārtiņiem atskanēja Terru vārgā, ieplaisājusī balss, un Tenara atskatījās. Meitenes pusseja lūkojās tieši viņā ar redzīgo un ar aklo aci. Vai pastāstīt viņai, ka Havnorā tagad ir karalis? Tenara nodomāja.
Viņa piecēlās un devās pie vārtiem, lai Terru nevajadzētu piepūlēt nevarīgo balsi. Skābardis teica: kad mei tene bezsamaņā gulējusi ugunī, viņa ieelpojusi liesmas. Viņas balss ir sadegusi, Skābardis bija paskaidrojis.
- Es uzmanīju Kripatu, Terru čukstēja, bet vina izlauzās no aploka. Es nevaru viņu atrast.
Tā bija visgarākā runa, kādu meitene jebkad teikusi. Viņa drebēja no skrējiena un no pūlēm apvaldīt raudas. Mēs nedrīkstam raudāt visi reizē, Tenara sev teica, tas ir muļķīgi, un mēs to nedrīkstam! Zvirbuļvanag, vina pagriezdamās sacīja, mums izbēgusi kaza.